Pirmdien skolu gaiteņus piepildīs rudens ziedu smarža un bērnu čalas, visa kuplā skolas saime pulcēsies vienkopus par godu jaunā mācību gada sākumam, kas jau ierasti līdzi sev nesīs jaunas zināšanas, iespaidus un piedzīvojumus. Cesvaines vidusskolas ģeogrāfijas un ekonomikas skolotāja VALDA SABULE augusta sākumā svinēja 65. jubileju, un vienlaikus šogad aprit apaļi 40 gadi kopš skolotājas darba gaitu uzsākšanas Cesvainē.
– Pēc augstskolas beigšanas vairākas kursabiedrenes ieprecējās Rīgā un meklēja vietu kartogrāfijas fabrikā, toreizējā Zemes ierīcības institūtā vai kur citur. Bet es ne, jo gribēju strādāt ar cilvēkiem – tādēļ esmu šeit.
– Šovasar pavadījāt lielajā dzīvē savu piekto audzināmo klasi.
– Jā, neticami, bet fakts. No piektās līdz divpadsmitajai klasei esmu aizvedusi piecus klašu kolektīvus, un kopā sanāk 40 gadi, kas pavadīti šajā skolā. Pēc sadales, beidzot augstskolu, gan vienu gadu nostrādāju toreizējā Stučkas rajona Odzienas deviņgadīgajā skolā. Tolaik skolu republikā bija daudz, un izvēles iespējas bija plašas, taču es vadījos pēc principa, ka darba vietai jābūt iespējami tuvāk vecāku mājām Alūksnē. Odzienas skolā, mācot skolēniem ģeogrāfiju, vēsturi un zīmēšanu, nostrādāju gadu, un tad, uzzinot, ka mans krusttēvs, toreizējais Cesvaines vidusskolas ģeogrāfijas skolotājs, uzaicināts strādāt par direktoru Alūksnes vidusskolā, atbrīvo skolotāja vietu Cesvainē, gribēju šurp. Tolaik bija prasība pirmajā darbavietā nostrādāt vismaz trīs gadus, tādēļ ar lieliem sarežģījumiem – vispirms atrodot cilvēku, kurš manā vietā strādās Odzienas pamatskolā, un iesaistoties partijas komitejai, tomēr drīkstēju pārnākt strādāt uz Cesvaines vidusskolu. Tā arī šeit paliku – sāku strādāt, apprecējos, piedzima bērni.
– Ko skolotājam prasa no maza ķipara izaudzināt jaunieti?
– Šis process ir ļoti saistošs. Ir interesanti vērot cilvēka attīstību, kā viņš no piektās klases, kad skolotāju joprojām uzskata par tādu kā mammas turpinājumu, vēršas pie manis ar savām bēdām un raizēm, pamazām pārvēršas par pusaudzi, kam nu jau galvenajā vietā ir draugi, un vidusskolā – par jaunieti, kura dzīvē iespējams iesaistīties tikai ar individuālu pieeju. Ir veicies, ka klasēs izbūvēta atsevišķa skolotāja telpa, kur citi neredz un nedzird, ar ko un par kādām tēmām mēs sarunājamies. Un tā pakāpeniski pa astoņiem gadiem no maza cilvēciņa izaug jau liels cilvēks ar citādiem spriedumiem un jaunām vērtībām.
– Vai līdzi laikam savā būtībā mainījušies arī skolēni?
– Runājot par audzināmajām klasēm, tieksme pēc izglītības un zināšanām atšķīrusies nav, nevienā no tām nav bijis arī milzīgu problēmu ar mācībām vai stundu apmeklēšanu, kaut atceros, ka otrā audzināmā klase bija liela – ap 30 bērnu. Pirmajā audzināmajā klasē mācījās mūsu zelta medaļnieks Uģis Dievbērns, Antra Graudupe, Ervīns Kanaviņš, Andrejs Linde un vēl vesela virkne ļoti labu skolēnu. Arī beidzamā klase, kam biju audzinātāja, izrādījās ārkārtīgi talantīga. Vienīgā atšķirība, ka šie bija tehniskāki, interneta laikmeta bērni. Tendences skolā kopumā gan, šķiet, ir mainījušās, jo sākuma gados skolotāja teiktais bija kaut kas. Lasījām grāmatas no „Apvāršņa" sērijas, actiņas mirdzēja, visi klausījās. Tagadējiem bērniem minētā grāmatu sērija vairs neeksistē, jo viņiem ir citas intereses. Domājot, ka efektīvāk būtu rādīt filmas, arī tas ir mēģināts, jo kabineta aprīkojums ir atbilstošs, taču vizuālā uztvere darbojas tikai tajā mirklī, kad skolēnam ir interesanti un viņš filmiņu skatās. Pēc tam no redzētā atceras maz ko. Par disciplīnu un kārtību stundās sūdzēties nevaru, taču gribas teikt, ka mūsdienās strādāt par skolotāju ir sarežģītāk nekā agrāk. Bet man patīk tas, ko daru.
– Esat izjutusi arī sarežģījumus sakarā ar skolas telpām pēc ugunsgrēka pilī.
– Sākt strādāt pilī bija lieliski, un priecājos, ka arī bērni novērtēja to, ka iespēja mācīties pilī ir kas vienreizējs. Piedzīvojām klasesvakarus ar nakšņošanu pilī, kad netrūka arī tradicionālās spokošanās, arī dežūras augstos valsts svētkos. Ģeogrāfijas kabinets atradās blakus centrālajām pils kāpnēm, un tā durvis bieži vien pavēra kāds ekskursants. Vienmēr patika raudzīties, kā pils mainās cauri gadalaikiem, ziemā skaisti apsarmojot. Pēc ugunsgrēka sekoja morāli smags laiks, ko diezgan veiksmīgi pārcietām. Prieks, ka no manas klases toreiz neviens bērns neaizgāja mācīties kur citur, bet palika tepat. Kopā pārdzīvojām mācības internātskolas telpās un stundu norisi divās maiņās, un ar savu pēdējo 5. klasi jau tiku atpakaļ pilī – klases telpā tieši blakus skolotāju istabai, tā ka audzēkņiem nebija, kur sprukt no manis. Tad vēl skolēniem visas stundas notika vienā klases telpā, un priekšmetu skolotāji gāja pie viņiem, nevis otrādi – kā tagad. Visiem bija cerība par jauno skolu, kas laimīgi īstenojās. Jauki, ka ģeogrāfijas klase ierīkota ziemeļu pusē – šeit nav karsts, turklāt pa logu paveras antropogēna ainava, kas nereti kalpo kā uzskates līdzeklis stundās.
– Skolēni raksturo jūs kā skolotāju ar ievērojami plašu redzesloku. Kā tas veidojies?
– Mani interesē viss. Regulāri skatos ziņu pārraides, sekoju līdzi notikumiem, un tādējādi veidojas priekšstats par to, kas notiek pasaulē. Man patīk izzinoši televīzijas raidījumi, daudz lasu grāmatas, risinu krustvārdu mīklas. Jaunieši zināmā mērā piespiež sekot līdzi notiekošajam mūzikas pasaulē. Vienmēr paticis arī sports. Tā kā mācu ekonomiku, arī tā mani aizrauj. Vienīgi ir zināms diskomforts tajā jomā, ka reālā dzīve atšķiras no teorijas. Piemēram, eksistē Pasaules tirdzniecības organizācija (arī Krievija tajā ietilpst), un visām valstīm savā starpā būtu jāsadarbojas, bet kas notiek? Līdzīgi tam, lai Eiropas Savienības valstis sadarbotos, veicinot ekonomikas augšupeju, ceļā stājas milzīgā konkurence, un stiprākais sagrauj vājāko.
– Kādu redzat izeju no pašreizējās situācijas, kas radusies Krievijas rīcības dēļ?
– Manuprāt, Krievija pati pamazām atkāpsies no atsevišķiem embargo iekļautajiem pasākumiem, jo cilvēkiem pārtika ir nepieciešama un nevar bezgalīgi celt pārtikas produktu cenas, kā tas tiek praktizēts pašlaik. Internetā lasīju, ka attiecībā uz atsevišķiem pārtikas produktiem, piemēram, piena produktiem, kuru sastāvā nav laktozes, embargo jau atcelts.
– Vai esat paskaitījusi, cik skolēnu sanācis iedvesmot ģeogrāfu vai ekonomistu gaitām?
– Skaitījusi neesmu, taču tādu ir daudz. Starp ģeogrāfiem ir vairāki skolotāji, bet pēdējais īstenais ģeogrāfs ir Jānis Ozols. Šogad viens jaunietis sākumā gribēja iet uz ģeogrāfiem, bet nosliecās par labu medicīnai, līdzīgi kā savulaik kāds talantīgs puisis, kurš iestājās gan ģeogrāfos, gan medicīnas augstskolā, bet visbeidzot izvēlējās kļūt par ārstu. Ekonomistu bums sākās tad, kad tikko sāku mācīt šo priekšmetu –
puse no klases aizgāja mācīties par ekonomistiem. Tagad jauniešiem stāstu, ka mums vairs nevajag vispārējus ekonomistus, bet gan atsevišķus speciālistus – grāmatvežus, finansistus utt. Šogad no audzināmās klases ar ekonomikas nozarēm saistīties izvēlējās krietns pulciņš: Valters Kārkliņš studēs finanšu menedžmentu, Signe Mihejenko mācīsies ekonomikas un sabiedrisko attiecību fakultātē, Jānis Rubuls – ekonomikas un loģistikas fakultātē, Toms Skujiņš – Banku augstskolas risku vadības un apdrošināšanas fakultātē, Madara Zepa – uzņēmējdarbības koledžā.
– Cesvaines vidusskolā jūs varētu dēvēt arī par skolēnu zinātniski pētniecisko darbu virsvadītāju. Kā veicas šajā jomā?
– Sākotnēji lielu darbu saistībā ar skolēnu ZPD veica skolotāja Ina Šulce, taču pēc tam mācību pārzine aicināja mani uzņemties šo darbu vadību. Pa šo laiku sakārtots jautājums par to, ka ZPD jāraksta katram 11. klases skolēnam. Kā nu kuram iet, tas ir cits jautājums, kas atkarīgs galvenokārt no cilvēka attieksmes pret patstāvīgu darbu. Trīs gadus esam piedalījušies Vidzemes zonas ZPD lasījumos Valmierā – manas audzinātās klases skolēni, kas darbam piegāja ar ārkārtīgi nopietnu attieksmi, ieguva vairākas atzinības un labu novērtējumu. Arī konkursā Madonā tika gūti labi panākumi. Pagājušajā gadā gan uz Valmieru no visiem aizbrauca tikai viena meitene. Skolēniem svarīgi apzināties, cik šis darbs vērtīgs pašam – kaut vai tāds sīkums, ka, prezentējot darbu, veidojas prasme uzstāties publikas priekšā, kas nebūt nav vienkārši, jo jāpārvar satraukums, jāseko valodas plūsmai un stājai. Aktualizējies jautājums arī par skolēnu mācību uzņēmumu veidošanu. Augstākais sasniegums mūsu skolā bija 2009. gadā, kad meitenes ar savas firmas produkciju ieguva 3. vietu valstī un budžeta vietas Ekonomikas un vadības fakultātē, īstenojot savu mērķi. Skolēnu mācību uzņēmuma veidošana ir liels papildu darbs, kur esmu gatava palīdzēt, taču diemžēl ne visi skolēni vēlas uzņemties tādus pienākumus.
– Šogad septembrī Cesvaines vidusskola svinēs 95 gadu jubileju. Noteikti gaidāt šo lielisko iespēju atkal satikt bijušos audzēkņus.
– Ar bijušajiem audzēkņiem saglabājam samērā labu kontaktu un tiekamies ik pēc pieciem gadiem. Prāvākais pulciņš parasti sanāk ar otrā izlaiduma audzēkņiem, starp kuriem bija trīs ļoti spējīgi jaunieši – tagadējais „Tumsas" bundzinieks Kaspars Boroduško, Centrāltirgus direktors Anatolijs Abramovs un uzņēmējs Dairis Kabraks. Ar trešā izlaiduma audzēkņiem arī tikāmies pirms pāris gadiem, bet tas pulciņš jau bija mazāks. No šiem prātā visspilgtāk palicis Vairis Šantars, kas aizgāja mācīties par ģeogrāfu.
– Un kā skolotāja pavada savu brīvo laiku, ko neaizņem burtnīcu labošana?
– Jālabo jau tikai darba burtnīcas un ieskaites, jo uzskatu, ka ekonomiku bez uzdevumu pildīšanas iemācīties nevar. Pārējo brīvo laiku pēdējos septiņus gadus aizņem mazbērni. Vecākā mazmeitiņa septembrī sāks mācīties pirmajā klasē. Mazbērnu zīmē pagāja arī šī vasara kopš brīža, kad absolventiem izsniedzu centralizēto eksāmenu sertifikātus. Lielākā mana aizraušanās ir ceļošana, un kāri uz to sanācis pielipināt arī saviem bērniem, it īpašai vecākajai meitai. Jāteic, ka Madonā ļoti labi strādā ģeogrāfu metodiskās apvienības vadītāja Laimdota Jansone, organizējot dažādus izbraukumus, un profesionālās ekskursijās sanācis doties arī ar citiem Vidzemes ģeogrāfiem, krustu šķērsu izbraukājot Latviju un apciemojot arī kaimiņvalstis. Man patīk, jo ģeogrāfus parasti aizved tur, kur parastiem tūristiem nav interesanti, piemēram, apskatīt aizaugušu karsta kriteni.
Autore: RITA TURKINA
AGRA VECKALNIŅA foto