Pirms mēneša sekojām līdzi aizraujošiem notikumiem Brazīlijas futbola stadionos, kur 32 valstu izlašu konkurencē Pasaules kausu (PK) izcīnīja Vācijas izlase. Šīs izlases fans ir arī lauterietis ILVARS KOSCINKEVIČS.
Ja jums viņa vārds šķiet kaut kur dzirdēts, tad, visticamāk, tieši saistībā ar futbolu, jo viņam pieder balss, kuru dzirdējāt komentējam pusi no PK spēlēm, tostarp arī finālspēli starp Vāciju un Argentīnu. Pagājušajā nedēļā aicinājām viņu uz sarunu par to, kā ir būt žurnālistam, sporta komentētājam un futbola līdzjutējam.
– Kad sākās tavs sporta žurnālista ceļš?
– Tas sākās laikā, kad mācījos Madonas pilsētas ģimnāzijā. Spēlējot Vidzemes futbola čempionātā, traumēju kāju un pusgadu nevarēju sportot. Interese par sportu bija, taču piedalīties nevarēju. Sporta skolotāja Ināra Staudža aicināja atbraukt līdzi uz Rīgu ģimnāzijas „Lielās balvas" komandai un par šo pasākumu uzrakstīt kādu rakstu skolas avīzei „Maģiskā". Uzrakstīju, un man ieteica aiznest rakstu uz „Staru", kur tas arī tika publicēts. Tā mazpamazām sāku rakstīt avīzei. Tā kā pats spēlēju Madonas futbola čempionātā, rakstīju lielākoties par futbolu. 11. un 12. klasē jau sāku apzināties, ka par Murjāņiem un karjeru sportā varu nesapņot un vienīgais veids, kā varu būt tuvu sportam, ir žurnālistika. Iestājos Latvijas Universitātē. Paralēli mācībām izgāju praksi, kā arī sāku strādāt „Dienā", vēlāk arī BNS. Tad nāca piedāvājums strādāt „Sporta Avīzē". Pēc kāda laika „Viasat Sport Baltic" dibinātājs Toms Circenis, zinot, ka sekoju līdzi sportam, vaicāja, vai nevēlos komentēt futbolu. Pamēģināju un tā jau piecus gadus paralēli darbam „Sporta Avīzē" strādāju arī par sporta komentētāju.
– Vai viegli bija pārslēgties no žurnālista darba uz komentētāja pienākumiem?
– Tas bija mulsinoši. Vismaz Latvijā neesmu sastapis komentētāju, kam sava balss būtu patikusi. Dzīvē runājot, balss skan citādāk nekā ēterā. Sākumā pie dažādām lietām bija grūti pierast, taču ar gadiem esmu ar visu apradis. Komentētājam jāizmanto tie trumpji, kas ir viņa rīcībā. Man patīk enerģisks un ātrs komentēšanas stils, kas, piemēram, atšķiras no vecmeistara Anatolija Kreipāna, kam raksturīgs mierīgāks un lēnāks temps. Arī informācijas saturs mums bieži vien ir atšķirīgs. Anatolijs vairāk uzsver dažādus vēsturiskus faktus, es cenšos akcentu likt uz nesenākiem notikumiem. Nav tā, ka es nestāstītu vēsturiskās lietas un viņš jaunās, taču atšķirības stilā ir, un tādā ziņā mums abiem kā komentētājiem ir labi strādāt kopā, jo viens otru spējam papildināt. Jāatzīst, ka Anatolija Kreipāna zināšanu bāze ir ļoti iespaidīga. Ne velti būtu grūti nosaukt sporta veidu, kuru viņš nebūtu kādreiz komentējis.
Runājot par atšķirībām komentētāja un rakstošā žurnālista darbā – tās ir ievērojamas. Atrodoties mājās vai darbā, vari mierīgi nodoties rakstīšanai, bet ja esi tiešajā ēterā pie mikrofona, un pie tam ja tevi vēl filmē, tas noteikti atstāj lielu ietekmi. Pats gadu gaitā pie tā esmu pieradis un šajā jomā apbružājies. Tiesa, varu godīgi atzīties, kaut arī līdz šim esmu komentējis simtiem spēļu, pirms katras translācijas manī joprojām ir satraukums. Kreipāns teic, ka tas ir labi, satraukumam jābūt, pretējā gadījumā jāmaina darbs. Komentētāja darbs ir interesants ar to, ka, lai cik labi spēlei esi gatavojies, vienmēr paliek izjūta, ka līdz galam visu neesi izstāstījis. Mūsdienās ir tik daudz informācijas avotu un faktu, ka tos visus pārzināt nav iespējams. Ir informācija, ko var iegūt tikai no grāmatām vai žurnāliem, un ir arī fakti, kas tikai interneta resursos operatīvi atrodami.
– Vieglāk spēli komentēt vienatnē vai kopā ar kolēģi?
– Man ir viegli komentēt vienam, jo šķiet, ka pietiekami aizpildu spēles laiku. Patīk daudz un ātri runāt, tādēļ, komentējot divatā, dažkārt sanāk „uzrunāt virsū" kolēģa teiktajam. Neraugoties uz to, komentēt divatā ir vieglāk. Parasti komentētājs ir sagatavojis informāciju uz vairākām lapām, kurās spēles gaitā iznāk ielūkoties. Tajā brīdī tu neredzi, kas notiek laukumā. Pašam ir bijusi situācija, ka, meklējot kādu faktu, palaižu garām mirkli, kad tiek gūti vārti, un nepamanu, kurš ir vārtu guvējs. Tā ir muļķīga situācija. Komentējot divatā, kolēģis brīdī, kad skaties pierakstos, vienmēr vēros spēli, līdz ar to komentārs par spēli būs kvalitatīvāks.
– Pasaules kauss Brazīlijā tev kā futbola komentētājam droši vien bija pamatīgs pārbaudījums. Kaut kā īpaši šim pasākumam gatavojies?
– Liela daļa informācijas jau uzkrājas gadu gaitā, bet intensīvi PK sāku gatavoties divus mēnešus iepriekš. Pirku ārvalstu žurnālus, daudz lasīju, pierakstīju dažādus faktus. Sezonas gaitā veidoju profilu par katru spēlētāju, ko regulāri papildinu ar jauniem faktiem. Pasaules kauss bija pamatīgs maratons. Pats komentēju vairāk nekā 30 spēļu, taču noskatījos visas čempionāta spēles. Vienā dienā sanāca komentēt trīs spēles. Pirmo komentēju pulksten 19 vakarā, tad pulksten 1 naktī un visbeidzot četros no rīta. Atminos, ka Anatoliju Kreipānu pusseptiņos no rīta aizvedu uz staciju un pats devos mājās. Todien LTV pavadīju vairāk nekā 12 stundu. Varu aptuveni ieskicēt savu dienas ritumu PK laikā. Gulēt devos ap pulksten 4-5 naktī. Pulksten 11 cēlos un līdz pulksten 17 gatavojos spēlēm. Tad devos uz LTV, lai komentētu spēles. Un tā katru dienu mēnesi no vietas. Šim ritmam jau biju iepriekš gatavojies, jo dažas nedēļas pirms PK sākuma skatījos izlašu pārbaudes spēles, kas, komandām pārbraucot uz Ziemeļameriku un Dienvidameriku, norisinājās naktīs. Fiziski PK izturēju samērā labi, bez liela noguruma. Pirms diviem gadiem, komentējot Eiropas čempionāta spēles, uz čempionāta beigām jau sāku nedaudz lūzt, kaut arī spēļu nebija tik daudz kā PK un arī grafiks bija vieglāks. Pietrūka pieredzes. Esmu strādājis arī Vankūveras un Londonas olimpiskajās spēlēs. Tas bija vēl smagāks maratons – četras stundas guli, pārējā laikā raksti, intervē un braukā no viena sporta kompleksa uz citu. Ne velti kolēģi saka – ja esi strādājis olimpiskajās spēlēs, tad vari izturēt visu.
– PK Brazīlijā atmiņā palicis gan ar daudziem jaunievedumiem, gan ar interesantām, rezultatīvām spēlēm. Kas tev pašam bija saistošākais aizvadītajos futbola svētkos?
– Gan jaunā vārtu fiksēšanas tehnoloģija, gan putas, ko izmanto tiesneši, viennozīmīgi ir labi – jaunievedumi ir vajadzīgi. Mani pašu visvairāk iepriecināja tas, ka PK bija skatāms lielisks futbols. No 64 čempionāta spēlēm tikai vienu – Irāna pret Nigēriju – nosacīti var nosaukt par garlaicību. Jā, varbūt dažās spēlēs bija salīdzinoši maz vārtu gūšanas momentu, taču tajās bija vērojama taktiskā cīņa, kā komanda, kas aizsardzībā noliek septiņus spēlētājus, tiek galā ar augsta līmeņa uzbrucējiem, neļaujot tiem gūt vārtus. Arī tas ir skaists futbols. Šajā ziņā dažkārt pasmaidu par interneta komentētājiem, kas raksta, ka Spānijas klubs „Barcelona" spēlē garlaicīgi. Tad es vēlos teikt – bet paskatieties, kā viņi spēlē, kā spēj kontrolēt bumbu. Viņus nemitīgi presingo, bet pie bumbas netiek. Šīs jau ir tās futbola nianses, kas man sagādā no spēles baudu, pat ja netiek gūti vārti.
Atgriežoties pie PK, man lielākais pārsteigums bija Kostarikas izlases sniegums. Tikai retais prognozēja, ka tā spēs izkļūt no „nāves grupas", pie tam rādot tik kvalitatīvu spēli. Priecājos arī par savu favorītu – Vācijas izlases – panākumu. Futbolu skatos kopš 1996. gada Eiropas čempionāta (EČ), kad biju tikai 11 gadu vecs. Kopš tā laika Vācijas izlase man ir Nr. 2 uzreiz aiz Latvijas valstsvienības. Tolaik Vācija uzvarēja, un man šī komanda ļoti iepatikās. 27. jūnijā, kad beidzās grupu turnīrs, izveidoju sev prognozi, kā noritēs tālākā PK gaita. Ticiet vai ne, visu spēļu rezultātus prognozēju precīzi, tostarp paredzēju arī Vācijas uzvaru.
– Lielu daļu futbola skatītāju kaitina biežā pārkāpumu simulēšana, kas, manā skatījumā, degradē futbolu. Vai redzi risinājumu, kā šo sērgu izskaust?
– Diemžēl tā ir kļuvusi par daļu no futbola, un arī pat, komentējot spēli, ja redzu šādu epizodi, parasti saku, ka tā ir cūcība. Tas, ko iespējams darīt, ir ierakstīt reglamentā, ka, videoierakstā fiksējot simulēšanu, vainīgajam spēlētājam jāsaņem sods. Labākais sods būtu diskvalifikācija uz vienu vai dažām spēlēm. Tad šī problēma pati atrisinātos. Šis jautājums gan ir saistīts ar tiesnešu darba kvalitāti un attieksmi. Dažkārt pat augsti kvalificētiem tiesnešiem, pamanot šādas epizodes, ne vienmēr pietiek drosmes nosvilpt un piešķirt sodu par simulēšanu.
– Vai tev pašam futbols gadu gaitā ir kļuvis interesantāks?
– Uzkrājot jaunas zināšanas, tu citādāk sāc raudzīties uz šo sporta spēli. Kad 11 gadu vecumā skatījos EČ, gandrīz neko no futbola nesapratu. Tagad uz to varu paraudzīties citādāku skatu. Redzu, kurš spēlētājs ir progresējis vai regresējis, redzu, kādi ir komandu taktiskie risinājumi, spēles plāni. Kad šīs lietas sāc labāk izprast, arī pati spēle kļūst interesantāka.
– Sevi joprojām izjūti kā lauterieti, madonieti, vai jau esi kļuvis par rīdzinieku?
– Rīgā dzīvoju 11 gadu, taču katra reize, kad braucu uz šejieni, ir kā svētki. Līdz šim tā lielākoties bija reize gadā, taču pēdējā laikā dzimto vietu sanāk apciemot biežāk. Sevi joprojām uztveru kā šai vietai piederīgu. Arī Rīgā vienmēr uzsveru, ka nāku no Madonas un šī ir viena no skaistākajām pilsētām Latvijā. Tie, kas pilsētu apmeklējuši, tam piekrīt. Šobrīd mājas man ir divās vietās – Lauterē un Rīgā, taču, kad jāizvēlas – madonietis vai rīdzinieks, jautājumu nevar būt, jo, esot Madonas pusē, gūstu superīgas emocijas. No Rīgas atbraucu vakarvakarā, aizgāju uz dīķi nopeldēties, uzliku tīkliņu basketbola grozam un pamētāju bumbu, vēlāk plānoju arī apmeklēt vietējā „Kvarca" spēli. Tas viss manī rada māju izjūtu.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva