Apritējušas vairāk nekā divas nedēļas, kopš ZANE LAZDIŅA ir atgriezusies savās mājās Ērgļos no trīs mēnešu ilgās prombūtnes Vīnē, Austrijā, kur jaunajai sievietei pēc triju gadu cīņas ar strauji progresējošu un funkcionālās spējas ierobežojošu slimību tika transplantētas plaušas, ļaujot Zanes dzīvei atgriezties normālā ritmā.
Vēl pavasarī, lūdzot līdzcilvēku atbalstu palīdzēt ar ziedojumiem transplantācijas izdevumu segšanai, lai varētu tikt uzņemta aktīvajā piemērota donora gaidīšanas rindā, ērglēnietes Zanes Lazdiņas balss telefonsarunā bija vārga, taču ticības un cerības pielieta – jau no paša sākuma Zane nešaubījās par izdošanos, jo vēlme dzīvot un pacietība gaidīt bija pāri visam.
Naktī uz 16. aprīli Zane kļuva par pirmo Latvijas iedzīvotāju, kam veikta plaušu transplantācija, un pagājušajā nedēļā viņa mūs savā pagalmā sagaidīja, nākot pretim laimīga, smaidoša
un – svarīgākais – pati saviem spēkiem. Pirms operācijas Zane bija piesaistīta skābekļa aparātam un nespēja paspert pat pāris soļu, nemaz nerunājot par pastaigu dārzā. Ka slimības dēļ liegtais atkal kļuvis paveicams, mūsu saruna – par pēdējā laikā piedzīvoto.
– Vai pirms zvana par došanos uz Vīni bija kāda priekšnojauta vai īpaša sajūta, kas mudinātu domāt, ka liktenīgā diena ir pienākusi?
– Nē, jo nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Dakteris bija brīdinājis, ka pārsvarā līdz piemērota donora atrašanai jāgaida astoņi, deviņi mēneši, dažiem pat gads vai pusotra. Manā gadījumā no naudas summas ieskaitīšanas Vīnes Universitātes klīnikas kontā līdz zvanam, ka jādodas ceļā, pagāja tikai divi mēneši. Kad mans ārstējošais dakteris Skride piezvanīja un pateica, ka jābrauc, pirmajā mirklī pārņēma bailes un nedrošība, jo neapjautu, kas nu tagad būs. Bira asaras, taču es zināju, ka man ir jābrauc, ka nevaru nekur aizbēgt un ka šī ir vienīgā iespēja. Dažreiz jau dzīvē gadās izkāpt no savas komforta zonas un darīt kaut ko, lai arī cik satraucoši vai bailīgi tas būtu. Paļāvos uz notiekošo, un viss bija kārtībā. Satiekot Rīgā dakteri, uzreiz radās drošības izjūta. Lidojām kopā, jo, pirms tam izvēloties, kuru vienu cilvēku ņemšu līdzi lidmašīnā, ar mammu izlēmām, ka jālido dakterim un mamma uz Vīni dosies vēlāk. Mammai šis laiks būtu jāpavada, nervozējot koridorā, taču dakteris varēja būt klāt operācijā, tādēļ uzskatu, ka izdarījām pareizu izvēli. Turklāt pirmās piecas dienas pēc operācijas tiku turēta mākslīgajā miegā, un tāpat neviens apmeklētājs pie manis netiktu ielaists. Mammai iepriekš biju teikusi, ka pirmo pēc atmošanās vēlos ieraudzīt viņas seju, un tā arī notika – mamma todien, kad pamodos, jau bija atlidojusi uz Vīni.
– Kādi bija pirmie mirkļi, nākot pie apziņas pēc operācijas?
– Sākumā to pat nesapratu un neapjautu. Ārsti un māsiņas mammai bija piekodinājuši nemitīgi man stāstīt, ka jaunās plaušas jau ir veiksmīgi pārstādītas, taču laikam to neuztvēru, jo biju dikti sazāļota. Man bija tāda sajūta, ka guļu slimnīcā un vēl gaidu to laiku, kad tikšu sagatavota operācijai. Tikai vienā brīdī, kad pavērās slimnīcas krekls un ieraudzīju operācijas rētu un skavas, sapratu, ka operācija jau ir aiz muguras. Brīžiem pat vēl tagad īsti nenoticu, ka tas ir noticis ar mani. Daudzi ir prasījuši, vai tagad jūtos citādāk, vai jūtu sevī svešķermeni. Nē, tā nav – šīs plaušas nu jau ir manas.
– Un tās funkcionē labi.
– Plaušas organisms ir pieņēmis par simt procentiem. Tā kā no slimības cieta arī sirds, līdz šim lielākā uzmanība bija no kardiologiem, taču pēc transplantācijas par sirdi gandrīz var nelikties ne zinis, jo sirds ir atguvusi normālu formu un funkcionalitāti. Man dakteris pat teica, ka anesteziologs esot smējies, vai pacients nav samainīts, jo jau operācijas laikā sirds sarāvās un sāka atgūt savu iepriekšējo formu. Slimības dēļ no pārslodzes, ko radīja augstais asinsspiediens mazajā asinsrites lokā, sirds labā puse bija sabiezējusi, un tai gāja grūti. Ārsts pēc operācijas teica, ka sirds jūtas laimīga un vairs nezina, ko iesākt, jo nav jāstrādā tik smagi, kā tas bija no lielās slodzes pirms tam. Tagad asinis caur asinsvadiem plūst viegli, un sirdij salīdzinoši tikpat kā vairs nav, ko darīt.
– Kā aizritēja trīs mēnešu prombūtnes laiks Vīnē?
– Pirmo mēnesi pavadīju slimnīcā, bet pēdējos divus – ārpus tās, un šajā laikā notika rehabilitācija. Regulāri vajadzēja doties uz slimnīcu uz analīzēm, pārbaudēm, vingrošanām, terapijām. Sākumā uz slimnīcu, kas atradās kalna galā, mamma mani stūma ratiņkrēslā, vēlāk sāku pati staigāt. Brīžiem kājas ļodzījās, jo muskuļi bija tikpat kā izzuduši, taču ar katru dienu jutos arvien labāk un pieradu pie tā, ka varu brīvi pārvietoties. Šis laiks bija jauks un interesants, bagāts ar piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
– Tagad ikdiena atgriezusies normālā ritējumā.
– Vairs pat nevaru īsti apjaust, ka agrāk nespēju paiet pat divus soļus, taču tagad varu staigāt, elpot bez skābekļa aparāta un paveikt visas ikdienā nepieciešamās darbības – saklāt gultu, apģērbties. Slimības laikā neko no tā nevarēju. Sākotnēji, kad mani no reanimācijas pārveda uz parasto palātu, pieraduma dēļ prasījās pēc skābekļa aparāta, lai gan mēraparāts rādīja, ka skābekļa saturācija asinīs ir 100%. Arī rehabilitācijā, braucot uz velotrenažiera, skābeklis nekrītas un sirds strādā normāli.
Pēc transplantācijas drīkstu darīt pārsvarā visu, pat peldēties, vienīgi jāievēro daži ēšanas ierobežojumi – nedrīkstu lietot uzturā greipfrūtus un visas probiotiskās vielas – jogurtus ar dzīvajām baktērijām, kefīrus un tamlīdzīgi, jo to sastāvā esošās vielas var izmainīt rādītājus asins analīzēs. Nedrīkstu daudz kontaktēties ar dzīvniekiem, un pirmo gadu, izejot sabiedrībā, ir jānēsā sejas maska, lai izvairītos no vīrusiem, jo lietoju imūnsuspresorus, kas mākslīgi pavājina imūnsistēmu, lai organisms neatgrūž donora plaušas, kas šajā gadījumā ir svešķermenis. Ejot pa ielu, cilvēki mani atpazīst, garāmbraucēji uzpīpina vai apstājas un apjautājas, kā man iet, apsveic ar atgriešanos un priecājas līdzi vēl joprojām. Internetā raksta arī sveši cilvēki un vaicā, kā jūtos. Mazliet nepierasti, ka mana veselība rūp pat nepazīstamiem cilvēkiem.
– Bija arī kas īpašs, ko ļoti gribējās izdarīt pēc atveseļošanās?
– Pie brālēna bija mana mašīna, un jau neilgi pēc atgriešanās no Vīnes izdomāju, ka pamēģināšu, vai varu pabraukt. Biju sajūsmā, ka varēju iekāpt mašīnā un izbraukt līkumu. Slimības laikā bija pat grūti pagriezt galvu uz sāniem, lai paskatītos, kas notiek uz ceļa. Uz pārbaudi Rīgā pagājušajā nedēļā arī braucu pati pie stūres, mammai ļāvu pabraukt vienīgi pa taisno gabalu, lai nenogurtu no ceļa; lai gan – kas ir 100 km līdz Rīgai, ja, braucot mājās no Vīnes, ceļā ar mašīnu pavadījām 500 km vienā un 900 km otrā dienā. Pretim brauca draudzene, jo sarēķinājām, ka brauciens ar automašīnu būs lētāks nekā lidmašīnas biļetes.
– Vai nerimstošā apkārtējo uzmanība un plašsaziņas līdzekļu interese nav nogurdinājusi?
– Neesmu nogurusi, jo man sagādā prieku, ka varu atbildēt un pastāstīt, kā man tagad klājas, lai cilvēki zina. Uzskatu, ka tas man ir arī savā ziņā kā tāds pienākums, jo tiem, kas ir atbalstījuši un palīdzējuši, turpina vēl joprojām just līdzi, interesē, kā man ir gājis. Ik pa brīdim palasu ziedotāju sarakstu, kas ir cilvēka augumā, bet līdz galam vēl neesmu tikusi. Sarakstā gan ir tikai to cilvēku vārdi, kuri ziedojumu veikuši portālā ziedot.lv. Ja klāt pieliktu zvanītājus, tad saraksts varētu būt divreiz garāks. Šķiet gluži vai astronomiski 27 dienās saziedot 120 tūkstošus eiro.
– Liels atspaids visu šo laiku ir bijusi ne tikai mamma, bet arī Pulmonālās hipertensijas biedrība un tās priekšsēdētāja Ieva Plūme.
– Jā gan, paldies Ievai par šo darbu, ko viņa ir darījusi manā un citu biedrības pacientu labā, skrienot līdz spēku izsīkumam un palīdzot visur, kur vien varēja. Nesen biedrības pārstāvji bija ciemos un atveda man Pasaules pulmonālās hipertensijas dienā sazīmētos bērnu zīmējumus ar daudziem novēlējumiem, lai veseļojos. Daudz bija zīmētas sirsniņas un plaušas, dažos zīmējumos ieraudzīju melnu kaķi un pat nezinu, kā bērni nojauta, ka man patiešām mājās ir līdzīgs kaķis. Nevienam to nebiju teikusi. Protams, paldies arī dakterim Andrim Skridem. Viņš sākumā pat nezināja, kur vērsties pēc palīdzības un kā iekļūt vajadzīgajā sistēmā, taču diezgan ātrā laikā viņam izdevās uzsākt sadarbību un izveidot labus kontaktus ar Austrijas kolēģiem. Dakteris veltīja savu laiku, lai savāktu nepieciešamos dokumentus un izrakstus un brauktu uz Vīni.
– Kādu redzat savu vīziju turpmākajam?
– Savas ieceres tālākai nākotnei pagaidām neizpaužu. Sākumā jākoncentrējas uz rehabilitāciju, veselīgu dzīvesveidu un kārtīgu veselības atgūšanu. Reizi divās nedēļās jābrauc uz Stradiņa slimnīcu Rīgā, lai nodotu asinis un veiktu pārbaudes. Rezultāti tiek sūtīti Vīnes ārstiem, un viņi pēc analīžu rezultātiem piemēro medikamentu devas. Ir noteikts arī 15. oktobris kā datums, kad jālido pie Vīnes ārstiem veikt bronhoskopiju.
– Vai pieļaujat, ka valsts turpmāk līdzīgos gadījumos tomēr varētu sniegt lielāku atbalstu?
– Nezinu, vai var mainīt sistēmu, taču šķiet, ka kaut ko mans gadījums būs sakustinājis, jo puisim no mūsu biedrības, kam vajadzīga plaušu endaterektomijas operācija, nupat piešķīra valsts finansējumu. Viņam no savas kabatas jāsedz tikai ceļa un uzturēšanās izdevumi. Ceru, ka arī turpmāk būs līdzīgi un valsts neatteiks palīdzību.
Autore: RITA TURKINA
AGRA VECKALNIŅA foto