Veterinārārsta GATA KRŪMIŅA ikdiena aizrit, steidzoties no viena darba pie cita – veicot amata pienākumus – četrkājaino pacientu aprūpi gan galvaspilsētā, gan citviet Latvijā, tostarp Madonas pusē – un no medicīnisko pienākumu veikšanas brīvajā laikā strādājot ģimenes lauku saimniecībā Cesvainē.
– Esmu dzimis Jelgavā. Vecākiem nācu šai saulē īsi pirms valsts eksāmeniem veterinārmedicīnas pēdējā kursa noslēgumā. Kad darba sadalē tēvu norīkoja uz Dagdu, ar ģimeni pārcēlāmies turp. Vēlāk, izlemjot mainīt dzīvesvietu, tika izvēlēta Cesvaine, jo tā atrodas pa vidu starp vecvecāku dzīvesvietām: Strenčiem un Viļāniem. Cesvainē beidzu vidusskolu un, cik vien sevi atceros, esmu braucis līdzi tēvam (veterinārārsts Raitis Krūmiņš – Aut.) darbos: jaucis penicilīnu pudelītēs, turējis sistēmas, Bobrova aparātus, piedalījies asins paraugu noņemšanā, skalojis stobriņus un darījis visu citu, kas tolaik vetārstam bija jāveic. Līdz ar to, kad vajadzēja lemt par profesijas izvēli, svaru kausi nosvērās uz veterinārmedicīnas pusi. Profesija nav no vieglākajām, taču uzskatu, ka katram darbam ir sava garoziņa.
– Kā ievirzījās profesionālā darbība?
– Atgriežoties Jelgavā studēt, viens aplis dzīvē noslēdzās. Studiju laikā biju paņēmis akadēmisko gadu, ko izmantoju, Vācijā pusgadu nostrādājot lauksaimniecībā.
Tur iepazinos ar vietējo veterinārārstu un sarunāju studiju praksi pēc gada iziet Vācijā. Divus mēnešus nostrādāju lauksaimniecībā pie Berlīnes, nopelnīju naudu, par ko izdzīvot veterinārās prakses mēnesi. Tālāk mani dzīve nedaudz pamētāja uz visām pusēm. Jau studiju laikos braucu praksēs uz Saldu pie daktera Žentiņa, kam savulaik bija plānots nākt strādāt uz Cesvaini, taču iecerētais pajuka. Sākumā aizgāju strādāt pie viņa Saldū, tad sekoja negadījums ar automašīnu, kas lika pārdomāt dzīvi, un izlēmu doties uz Angliju strādāt lauksaimniecības darbu ar mērķi atpelnīt naudu. Protams, ka viss tik gludi nenoritēja; sešus mēnešus novergoju, jo nevarēju pieļaut, ka, saskaroties ar pirmajām grūtībām, braukšu atpakaļ. To rūgto maizi kārtīgi ieēdu, taču tajā pašā laikā bija arī gaišā puse – iepazinos ar klaida latviešiem, 1944. gada bēgļu ģimenēm un viņu pēcnācējiem – trimdas latviešu paaudzi. Sagaidīju tūkstošgades miju Londonā pie Bigbena kopā ar vēl divarpus miljoniem tādu pašu dīkdieņu kā es. Pēc atgriešanās sāku meklēt darbu Rīgā. Sākumā strādāju veterinārārstu praksē Vecmīlgrāvī, papildus – Rīnūžos, zvejas ostā, par veterināri sanitāro inspektoru.
Studiju laikos gāju praksē Āgenskalna veterinārajā ambulancē pie veterinārārsta Ģirta Drapčes, vēlāk strādāju tur kā voluntieris piektdienās pēc lekcijām vai dažreiz aizšmaucu no tām ātrāk. Uzskatu, ka viņš ir vadošais veterinārais ķirurgs Latvijā, un par visām iemaņām, kas ir man, noliecot galvu un paceļot cepuri, jāsaka paldies tikai viņam. Man bija iespēja vērot, strādāt kopā un mācīties, pietuvinot savas zināšanas viņa līmenim. 2005. gadā pārgāju strādāt pie viņa, tiku izcilā kolektīvā, kur sastrādājāmies kā cimds ar roku un sapratāmies no pusvārda. Pie mums dzīvniekus veda no visas Latvijas – tādus, ar ko citur netika galā: gan ar specifiskām vainām, gan tādām, kas vairāk saistītas ar dzīvnieku ortopēdiju – mugurkaula, ekstremitāšu, locītavu problēmām.
– Nu esi atgriezies mūsu pusē.
– Kopš pagājušā gada 1. oktobra no darba ambulancē Rīgā esmu aizgājis, veicu tikai mājas vizītes kā Rīgā, tā arī Cesvainē. Pēc iepriekšēja pieraksta veicu plāna operācijas. Kad ir sakrājies, ko darīt, vai ir kāds neatliekams gadījums, braucu operēt uz Madonu, Alūksni un citviet. Piepalīdzu darbos vecāku saimniecībā. Aizejot studēt, vienu brīdi gan sacīju, ka lauksaimniecībā nestrādāšu nekad, jo šķita, ka to esmu atēdies pietiekami, tomēr tajā pašā laikā nebija pametusi doma, ka man būs slaucamu govju ganāmpulks vai kas tamlīdzīgs, tā, ka gluži par pilsētnieku pa šiem gadiem neesmu kļuvis. Atbraucot šeit, es jūtos vienkārši labi.
– Tātad vajadzības gadījumā esi šeit pieejams?
– Nekad neesmu liedzis palīdzību. Telefonu ārā neslēdzu, ja tas ir izslēgts, tad ir beigusies baterija un man nav iespējas telefonu uzlādēt. Ja klausuli neceļu, tad nevis tāpēc, ka negribu, bet gan tāpēc, ka ir iemesls, kāpēc tobrīd fiziski vai kā citādi to nevaru izdarīt. Ja gadās, ka pats palīdzēt nevaru, vienmēr varēšu ko ieteikt vai novirzīt turp, kur palīdzību varēs sniegt. Tāda situācija, kad strupi atsaku, varētu būt vienīgi gadījumā, ja dzīvnieka īpašnieks vēlas darīt ko tādu, kas ir pretrunā ar Latvijas likumdošanu vai ētikas un morāles normām. Ja ir indikācijas medicīniskas palīdzības sniegšanai, darīšu visu, lai palīdzētu.
– Kādas atšķirības esi novērojis, saskaroties ar dzīvnieku saimniekiem Rīgā un laukos?
– Laukos vairāk jūtama sirsnība, bet pilsētā – vairāk pienākums un atbildība. Otra atšķirība, vai jāārstē suns, kaķis vai, teiksim, govs, un šeit nav runa par to, ka kaķis un suns ir mīļdzīvnieki, jo, piemēram, vienīgā govs vecmāmiņai būs tikpat mīļa kā pilsētniekam kaķis. Runājot par ganāmpulka veselību, vairāk svarīgs ir ļoti spēcīgs ekonomiskais pamatojums. Ja no lauksaimniecības dzīvnieka saimnieks nevar iegūt paredzēto produkciju, visbiežāk dzīvniekam tas nozīmē došanos pēdējā ceļojumā, kas ir tikai normāli, jo lauksamniecības dzīvnieki cilvēkiem ir veids, kā izdzīvot laukos. Sunīšu un kaķīšu turēšana ir kas cits.
– Vai pilsētā nav vairāk bezjēdzību?
– Tas vairāk atkarīgs no cilvēka. Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc cilvēki vēlas ārstēt mirstošu, nedziedināmu dzīvnieku vai tieši otrādi. Reti kad saku: „Piedodiet, bet viņu nav jēgas ārstēt", taču reizēm tas ir jāpasaka, jo var gadīties, ka cilvēks vienkārši nespēj pieņemt lēmumu. Reiz atnāca cilvēks ar suni, ko nopircis pirms mēneša. Kucēns salauzis kāju, un saimnieks kucēnu atnesis iemidzināšanai, jo parēķinājis, ka izdevīgāk ir nopirkt jaunu kucēnu, nevis paturēt suni, kurš pēc tam visu mūžu var klibot. Šis cilvēks atrisināja problēmu bezsirdīgi, neiejūtīgi un ļoti pragmatiski, no dzīvnieka atsakoties. Sunītim kāju izoperēju, to paņēma pie sevis kolēģe, un suns pieklibojot joprojām skraida un dzīvo. Protams, ir nācies iemidzināt ļoti daudz dzīvnieku, jo ir daudz tādu, kam nav vairs vērts meklēt jaunus saimniekus. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks no patversmes paņem suni un, kad tiek trešo reizi sakosts sejā, raudādams ved dzīvnieku iemidzināt. Lai arī cik žēl būtu, agresīvu suni ar kucēna vecumā sabojātu psihi nekur nevar likt, jo tas ir bīstams. Eitanāzija ir vienīgā normālā izeja.
Ja kādam ir pretenzijas pret veselu dzīvnieku iemidzināšanu, veids, kā saglabāt tiem dzīvību, ir pansiju izveide, kur suns atlikušo dzīvi var pavadīt krātiņā, kurā neviens neiet iekšā. Pagaidām Latvijā valstiskā līmenī neviens šādas funkcijas neveic, iespējams, tas būtu jāuzņemas kādai privātpersonai vai sabiedriskai organizācijai, garantējot, ka funkcija tiek veikta tik ilgi, kamēr dzīvo pēdējais uzņemtais dzīvnieks, jo pašreizējās patversmes nodarbojas ar māju meklēšanu pamestajiem dzīvniekiem, turklāt bieži gadās, ka tās ir pilnas. Visbiežāk nevajadzīgi kļūst kaķi. Pavasarī kaķēni tiek paņemti, paturēti vasarnīcās, lai bērni papriecājas, un rudenī kaķus tur vienkārši atstāj. Tantiņas raudādamas vasarnīcu rajonos tos savāc un nes midzināt vai ārstēt un meklēt mājvietu. Pašlaik tiek virzīta sistēma, ka no 2016. gada istabas dzīvniekam jābūt mikročipētam. Pieļaujot, ka visi dzīvnieki ir reģistrēti, klaiņojoša dzīvnieka saimnieks būs atrodams. Taču realitāte ir cita: Latvijā ne visiem cilvēkiem ir pases, lieki cerēt, ka visiem dzīvniekiem būs čipi. Sistēma nestrādās, ja valstī nebūs kontroles mehānisma.
– Ir teiciens, ka kurpnieks staigājot caurām kurpēm. Vai veterinārārsta dzīvnieki bieži slimo?
– Visi dzīvnieki, kas man ir mājās, ir pieņemti – no tiem kāda iemesla dēļ saimnieki atteicās. Mums bija vācu aitu šķirnes suns Tesija, kas nodzīvoja 14 gadus un pa šo laiku tika četras piecas reizes operēta, ir bijis arī trīskāju suņuks. Tagad ir vācu aitu šķirnes suņuks, kuru trīs mēnešus vecu no Jaunpiebalgas puses atveda uz Rīgu pēc pakļūšanas zem mašīnas ar izmežģītu gūžu un zaudētu labo actiņu. Saimnieki pārdzīvoja, ka tādu suņuku nevarēs aprūpēt, un izlēma atteikties no tā. Paņēmu viņu sev. Saimniecībā ir bijis visādi, tikušas uzstādītas pat tādas diagnozes, ko var tikai grāmatās sameklēt un kas klasiski nemēdz atgadīties. Tātad – teiciens ir vietā. Ja ir jāskrien vizītēs, tad mājas solis jāatliek uz citu brīdi.
– Kā veterinārārsta skatījumā vērtē pašlaik aktuālo Āfrikas cūku mēra izplatību?
– Ir vasaras laiks, kad cilvēki atvaļinājumos ceļo apkārt, un daudz nevajag, lai trāpītu infekcijas skartajā zonā. Tas nekas, ka ir izlīmētas zīmītes par karantīnu. Lielākoties mums, ja pasaka, ka nedrīkst, iedarbojas maza bērna princips un gribas iebāzties iekšā. Infekcijas izplatībai pietiek nopirkt inficētu gaļu vienā vietā, visu neapēst un izmest citā. Piemēram, sālītā cūkgaļā infekcijas ierosinātājs saglabājas 140 dienas, bet liofilizētās asinīs – līdz 8 gadiem. Tas, ka šodien slimības šeit nav, nenozīmē, ka tās nebūs arī rīt. Pietiek vienam ekskursantu autobusam atbraukt ar maisiņu šašlika, kas gatavots no inficētās gaļas, un ir milzīgs risks infekcijas izplatībai. Apdraudēta ir vesela nozare: ne vien zemnieki, kas audzē cūkas, bet gaļas kombināti un tirdzniecības ķēde. Iznīkstot nozarei, radīsies milzīgs bezdarbnieku skaits. Nedomāju, ka šī sērga ir īpaši apturama. Pat tad, ja pamatīgi ievēros biodrošību, paliks mežacūkas. Utopiskā ideja izšaut 40 000 mežacūku nerealizēsies, jo mežacūkām neeksistē robežas. Grūti spriest, kā viss attīstīsies – to redzēsim tuvākajā laikā, kad sāksies dzīvnieku migrācija. Pret Āfrikas cūku mēri nav adekvātas vai kvalitatīvas vakcīnas, slimība nepadodas ārstēšanai.
Autore: RITA TURKINA
Foto no personiskā arhīva