Jumurdas pagasts savā pastāvēšanas vēsturē ir piedzīvojis daudzas reformas, vairākkārt ir mainījusies tā teritorija, bet patlaban Jumurdas pagasts ir viena no Ērgļu novada administratīvajām teritorijām tā ziemeļaustrumos.
Taču Jumurdas pagastā, līdzīgi kā citur, ir arī pārbaudītas vērtības, kas nemainās līdzi pārmaiņu vējiem un bauda iedzīvotāju uzticību jau daudzus gadus. Viena no tām ir pagasta pārvaldes vadītāja Agita Opincāne, kas dzīvi pagastā vada jau kopš 1997. gada, kad pirmoreiz tika ievēlēta par Jumurdas pagasta padomes priekšsēdētāju un kļuva par jaunāko pašvaldības vadītāju visā Madonas rajonā.
Gleznainā daba, upju un ezeru tuvums, kā atzīst ilggadējā Jumurdas pagasta pārvaldes vadītāja Agita Opincāne, ir tas, kas rosina arī rīdziniekus un iedzīvotājus no citurienes par dzīvesvietu izvēlēties tieši Jumurdas pusi. Iedzīvotāju skaits pagastā gan ir neliels – tajā dzīvesvietu ir deklarējuši tikai 295 cilvēki, rudens un ziemas mēnešos to ir vēl mazāk.
Bet, neraugoties uz to, Jumurdas pagastā pirms četriem gadiem tika uzcelta jauna, skaista administratīvā ēka ar pievilcīgu skatu uz Jumurdas ezeru.
– Tagad, kad atbrauc ciemiņi, nav kauns viņus uzņemt pagasta pārvaldes ēkā, un, kad te notiek pasākumi, nav kauns aicināt iedzīvotājus tos apmeklēt. Kopš strādāju pašvaldībā, šī ir jau trešā ēka, uz kurieni pārceļamies, – sarunā atklāja Jumurdas pagasta pārvaldes vadītāja Agita Opincāne. – Pirms tam tā atradās „Mazajās gaitās", un es nevaru teikt, ka tur bija ļoti slikti, taču ar tagadējiem darba apstākļiem nevar salīdzināt. Bet, neraugoties uz to, tāpat visu izdarījām, arī estrādi Andrejkalniņā uzbūvējām. Savukārt 2000. gadā, kad skola mazā skolēnu skaita dēļ tika slēgta, aktuāls kļuva jautājums, kas notiks ar tās ēku, kādu rast tai pielietojumu.
Sākumā bija doma to izmantot kā sanatoriju bērniem, bet speciālisti iebilda, jo tāda mitra un vēsa ēka sanatorijas vajadzībām neesot piemērota. Nekas cits neatlika, kā pieņemt lēmumu to pašiem apdzīvot, lai tā neaizietu postā. Un tā mēs visi uz to pārcēlāmies. Taču visas telpas 2. stāvā tāpat netika izmantotas, ziemā bija lielas problēmas tās apsildīt, dažreiz pat caurules aizsala, šīs problēmas mums sagādāja īstas galvassāpes.
Kad sākam veidot lielo apvienību – Ērgļu novads, aktualizējām arī ieceri par jaunas administratīvās ēkas celtniecību Jumurdas pagastā. Šī iecere 2010. gadā tika veiksmīgi īstenota. Milzīgs paldies Guntaram Velcim, bez viņa atbalsta diez vai mums izdotos šādu projektu īstenot. Bet tādam jau arī jābūt pašvaldības vadītājam, kas doto vārdu tur un ir ieinteresēts visa novada līdzsvarotā attīstībā, nevis visu resursu ieguldīšanā novada centrā.
– Jūs kopā ar Sausnējas pagastu bijāt vieni no pirmajiem, kas bijušajā Madonas rajonā piekritāt apvienoties Ērgļu novadā, negaidot, kad administratīvi teritoriālā reforma tiks īstenota visā Latvijas teritorijā. Vai šajos gados šo izvēli nav nācies nožēlot?
– Es domāju: tas bija pareizs lēmums un mēs izdarījām pareizo izvēli. Katrā ziņā es to neesmu nožēlojusi un ceru, ka arī Jumurdas iedzīvotāji – ne. Visu kā vienmēr izšķir kadri: gan tie, kas strādā šeit uz vietas, gan tie, kas strādā novadā un ar kuriem mums ir jāsadarbojas. Tagad pēc iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām pagājušajā gadā novada domē darbojas cits sasaukums, bet arī tad, kad tikko apvienojāmies vienā novadā, visi deputāti no trijām pašvaldībām – Ērgļiem, Jumurdas un Sausnējas – darbojās diezgan saskanīgi. Kaut skaitliski bijām daudz (vairāk nekā divdesmit, ne velti toreiz domes sēdes notika Ērgļu kultūras nama mazajā zālē), mēs spējām vienoties un atbalstījām viens otra idejas, nekad pret cita ieceri ar noliegumu nenostājāmies un lielu domstarpību nebija. Kā saka – deķīti uz sava pagasta pusi nevilkām.
Tiesa, arī tagad, kad Ērgļu novada domē pārsvarā darbojas un lēmumus pieņem ērglēnieši (vēl ir ievēlēts Sausnējas pamatskolas direktors Andris Dombrovskis), par atbalsta un sapratnes trūkumu nevaram žēloties.
– Kādas ir jūsu domas – vai, ņemot vērā, ka no Jumurdas patlaban nav ievēlēts neviens deputāts, tomēr nebūtu jāmaina vēlēšanu sistēma, lai novada domē būtu pārstāvēti visi tajā ietilpstošie pagasti?
– Tā jau ir lielā politika! Tomēr, pastāvot pašreizējai kārtībai, kad, vēlot novada domes, jābalso par vienu sarakstu, iespēja tikt ievēlētam nevienam nav liegta.
2009. gadā, kad vēl vēlēšanās varēja piedalīties arī pagastu pašvaldību vadītāji, arī es tajās piedalījos un tiku ievēlēta par deputāti, bet tad stājās spēkā likuma grozījumi, ka deputāts vienlaikus nedrīkst būt pagasta pārvaldes vadītājs, un es izvēlējos ierastos pienākumus. Pērn šī iemesla dēļ pašvaldību vēlēšanās vairs nekandidēju, bet tas netraucē aktualizēt Jumurdas pagasta iedzīvotajiem svarīgus jautājumus un problēmas. Domes sēdēs piedalās arī pagastu pārvalžu vadītāji, un mums ir visas iespējas paust un pārliecināt deputātus par atbalstu kādai labai idejai. Daudz ko izšķir finansējums, bet, ja priekšlikums gūst deputātu vairākuma atbalstu, agrāk vai vēlāk tas tiek īstenots.
– Jūs esat vietējā?
– Jumurdā dzīvoju kopš 4 gadu vecuma, bet dzimusi esmu Katrīnā, kur vecākiem ir dzimtās mājas. Varu teikt arī tā – mans dzimtais novads tagad ir Ērgļi, jo gan Katrīna, gan Jumurda ir tā sastāvdaļas. Sākumā jau Katrīna ļoti negribēja pievienoties Ērgļu novadam un novadu veidošanas izpētes periodā bija paredzēts, ka Ērgļu novadā būs arī Vestienas pagasts, bet Vestiena tomēr vairāk plusu saskatīja lielajā Madonas novadā. Līdzīgi arī Mazozoli neapvienojās Ērgļu novadā, kaut gan daļa bērnu no Mazozoliem mācās Ērgļu vidusskolā, tāpat Ērgļos izmanto ārsta pakalpojumus utt. Varbūt ar laiku arī Ērgļu novads kļūs lielāks. No jaunas reformas jau neesam pasargāti.
– Pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta beigšanas strādājāt Jumurdas pamatskolā. Vai pieļaujat domu, ka atkal varētu mācīt bērnus?
– Dzīvē jau visu nevar paredzēt, bet to, ka būtu jāatgriežas darbā skolā, man grūti iedomāties. Tad vispirms būtu jāiziet apmācību kursi, pie tam tādi pamatīgi. Bērni taču tagad ir ļoti prasīgi, gudri, zinoši. Sabiedrība ir stipri mainījusies, ja salīdzina ar pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad es strādāju skolā.
– Šodien mums bija iespēja pārliecināties, ka jums lieliski padodas plātsmaizīšu cepšana. Mūsu vizītei par godu jūs esot pat piecēlusies krietni agrāk nekā parasti. Vai ēdienu gatavošana, dažādu našķu cepšana ir vaļasprieks?
– Nē, tas gan nav mans vaļasprieks. Kaut ko uzcepu tikai tad, kad uznāk iedvesma vai vienkārši gribas iepriecināt ciemiņus vai kolēģus. Mēs esam neliels kolektīvs, pagasta pārvaldē strādā minimāls skaits darbinieku – tieši tik, cik nepieciešams, tāpēc par sevi varam teikt, ka esam kā viena ģimene, cits citu neaizmirstam arī vārda un dzimšanas dienās. Bet šos vārdus var attiecināt uz visu pagastu, jo mūsu taču nav daudz, kā sarunas sākumā minēju. Līdz ar to, arī organizējot pasākumus, visus lutinām. Pateicoties interešu grupas
„JUMaliņa" aktivitātēm, vācot ārstniecības augus, mums vienmēr ir tēja, tāpat kliņģeris, cepumi vai pīrādziņi. Pēc koncertiem nesteidzamies mājup, bet vēl pie kafijas vai tējas tases pasēžam un parunājāmies.
– Ko jūs varat vēl teikt par sava pagasta cilvēkiem?
– Priecē mūsu zemnieki, kas strādā un saimnieko, spītējot mežacūkām un citiem meža zvēriem – aļņiem, stirnām, arī bebriem, kas lielus postījumus nodara mežiem. Bet tur neko nevar darīt, meža dzīvnieki nekur nepaliks, tāpat ar tiem ir jāsadzīvo. Braucot pie mums, vienmēr var redzēt govju ganāmpulkus. Vējavā dzīvo un saimnieko Buķelu ģimene, kur vadības grožus ir pārņēmis jaunais saimnieks Jānis. Tas, ka tiek turpinātas dzimtas tradīcijas, ļoti priecē. Tāpat visa dzimta ir nodarbināta Zeltiņos, kur saimnieko Rolands un Baiba Hermaņi un cītīgi strādā viņu bērni. Ķeizaros čakli saimnieko Dainīte un Baiba Vizlas un arī jaunais saimnieks Miķelis. Priecē, ka joprojām laukos dzīvo cilvēki, kas, pārvarot grūtības, spēj nopelnīt iztiku savai ģimenei, nomaksāt nodokļus, izaudzināt un izskolot savus bērnus. Viņi cītīgi strādā un uz pagastu nenāk lūgt sociālos pabalstus. Un viņi – tādi, kas smagi strādā, – mūsu pagastā nav vienīgie. Patīkami arī vērot, ka saimniekot savās saimniecībās paliek un stafeti no saviem vecākiem pārņem jaunieši.
Priecē, ka zemnieki ir ļoti atsaucīgi un, ja vajag, izpalīdz arī kaimiņiem gan apstrādāt zemi, gan sienu sarūpēt, gan kartupeļus norakt.
Mūsu pagasta vārdu daudzi atpazīst pēc Jumurdas muižas, kur tagad teritorija ir ļoti sakopta, tiek atjaunotas ēkas, paplašināta darbība un veiksmīgi saimnieko Ivars Apinis, kas bijušo saimniecības kantora ēku ir pārvērtis par viesnīcu, veco ūdenstornīti – par pasaku tornīti.
Viņš ir viens no lielākajiem uzņēmējiem pagastā. Esam iecerējuši noasfaltēt Ezera ielu par pašvaldības līdzekļiem, un šo ideju mēs novadā joprojām uzturam spēkā. Dažas ielas šovasar tiks noasfaltētas Ērgļos. Mēs neesam atteikušies arī no sapņa, ka reiz tiks noasfaltēts ceļš no Inešiem līdz Ērgļiem. Mēs ticam, ka visi sapņi reiz piepildās. Ilgus gadus sapņojām, lai asfalta segums tiktu uzklāts ceļam no Ērgļiem līdz Rīgai, un tas ir piepildījies. Arī jaunā pārvaldes ēka ir apliecinājums tam, ka nevajag baidīties sapņot. Varbūt jau tuvākajos gados mums būs vēl viena peldvieta Jumurdas ezera krastā. Attiecībā uz ezera piekrastes labiekārtošanu mums vispār ir lieli plāni, bet tos šoreiz vēl neatkāšu. Lai paliek kāda intriga arī citai sarunai.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto