Nav daudz kolēģu, kam izsniedz Zelta sertifikātu par kopā nostrādātajiem Zelta gadiem avīzes "Stars" redakcijā, kā arī tādu, kura vārdu pazīst gandrīz visi. OĻĢERTA SKUJAS darba stāžs "Starā" ir visilgākais – 47 gadi, bet no jūlija viņš būs "Stara" lasītāja statusā, kaut solās arī ko uzrakstīt, jo, kā pats saka, dodas ‘"mūža atvaļinājumā".
Aizvakar, pasniedzot "Zelta sertifikātu", redaktore Baiba Miglone uzsvēra, ka zina, kur meklējama atbilde tik ilgiem darba gadiem – pareizi izvēlēts iesnieguma uzrakstīšanas datums. Fotokorespondents Oļģerts Skuja uzrakstīja iesniegumu pieņemšanai darbā laikrakstā "Stars" 1967. gada 4. maijā, kas vēlāk izrādījās mūsu Latvijai tik nozīmīgs, jo tas kļuva par mūsu neatkarības datumu.
Darbu "Starā" Oļģerts Skuja (pēc saknēm – lubānietis, bet dzīvesvietas – madonietis no 1953. gada) iesāka nedaudz vēlāk – 22. maijā.
Redakcijā viņš ienāca, būdams 32 gadus vecs, jau ar lielu darba pieredzi Kalnciema ķieģeļu kombinātā, kokapstrādes artelī, komjaunatnes komitejā, Valsts apdrošināšanā, strādājot par galdniekmeistaru Madonas rūpkombinātā un slimnīcā, par darbnīcu vadītāju Madonas 1. vidusskolā. Tomēr, izlemjot pieņemt jaunu piedāvājumu laikrakstā "Stars", Oļģerts nezināja, ka tā būs darbavieta uz palikšanu ilgus gadus. Mūsu saruna ar Oļģertu Skuju – lielākoties par darbu, kaut izaudzināti bērni, pulciņš mazbērnu.
– Atceries, kā sāki savas darba gaitas laikraksta "Stars" redakcijā?
– Pēc mēnesi ilgām pārdomām atnācu uz "Staru" no Madonas 1. vidusskolas, kur strādāju par darbnīcu vadītāju un nodarbojos ar fotografēšanu. Skolas direktore Antoņina Dāme centās pierunāt palikt, jo cels jaunu skolu, būs labāki darba apstākļi, perspektīvas, arī algas palielināsies. Ilgi domāju, kā rīkoties, tomēr aizgāju uz "Staru", kaut salīdzinoši algas ziņā biju zaudētājs. Štata fotogrāfa redakcijai nebija, nebija, kas nobildē. Tomēr nāca klāt arī rakstīšana, gatavoju visu, ko tikai vajadzēja. Iedeva automašīnu ar šoferi – lūdzu, brauc un gatavo materiālus ar bildēm.
– Pastāsti, kā apguvi fotografēšanu?
– Esmu autodidakts. Paziņa iedeva fotoaparātu, zināju, ka jānopērk filmiņa, jāievieto aparātā, ka tai vienā pusē ir emulsija. Pagājušā gadsimta 55. gadā iznāca kolosāla grāmata – "Fotografēšana ar filmu aparātu". Perfekts apraksts par melnbalto fotogrāfiju iesācējiem. Ieskatījies daudz ko nesapratu, bet, ielicis aparātā filmu, tik bildēju. Man ir saglabājusies pirmā filma un pat labas fotogrāfijas. Bija jāapgūst pareiza filmas apgaismošana, bet tolaik nebija ne to mērinstrumentu, ne tās tehnikas, kāda ir tagad. Taču izpētīju, sapratu, kā aparāts darbojas, visu procesu centos apgūt pašmācības ceļā. Bez tam, kad jau biju izfotografējis n-tās filmas, Madonā veidojās fotografētāju grupa, ko vadīja, ja nemaldos, fotožurnālists Jānis Ļubļinskis. Viņa fotogrāfijas publicēja lielos preses izdevumos. Viņš, būdams nemadonietis, Madonā kultūras namā vadīja fotopulciņu. Tad es gāju uz fotopulciņu, klausījos vaļā muti, un tā jau bija zināma smalkumu apgūšana visā lietā. Tā tas ir aizgājis. Ķēros arī pie krāsainajām bildēm. Pēc tam nāca iespēja zināšanas papildināt arī kursos. Kad apmeklēju divgadīgo fotografēšanas skolu, varēju sevi dēvēt par oficiālu fotogrāfu.
Mani interesēja fotografēšana, tā kļuva par manu profesiju. Kad sāku strādāt "Starā" profesionāli, jau biju ar erudīciju, pacīnījies pa šo lauciņu. Kad iestājos Latvijas Žurnālistu savienībā, vajadzēja bildes sūtīt arī toreizējam "Latinform", mans protežē bija Uldis Pāže, bija fotogrāfijas jāsūta arī lielajām avīzēm. Kam bijusi darīšana ar fotografēšanu, zina, cik sākums bijis grūts, bet kā attīstījusies fototehnika. Kad pavērās iespējas, bija pieejamas vāciešu filmas, diafilmas un kas tik vēl ne. Redakcijā pamazām ienāca jaunās tehnoloģijas, datori. Nekad tajos laikos, kad strādāju ar krievu fotoaparātiem, necerēju, ka kādreiz fotografēšu ar japāņu izcelsmes fototehniku, vispirms – filmu aparātiem, tagad – digitālajiem.
– Šķirstot senākos "Stara" komplektus, jāsecina, ka fotogrāfiju toreiz bija maz.
– Tikšana pie fotogrāfijām avīzē nebija nekāds vieglais process. Pats savām rokām iekārtoju fotodarbnīcu. Taču bildes attīstīt bija tikai viens solis. Lai iespiestu avīzē, bija jāpasūta cinkogrāfijas klišejas no Rīgas, jo avīzes drukāšana augstspiedē notika vecajā Madonas tipogrāfijā. Klišejas gan pa pastu sūtīja, gan paši vedām.
– Tomēr esi iemūžinājis visa kādreizējā Madonas rajona vēsturi.
– Vecajos laikos jau bija darba uzdevums – vajadzēja nobildēt lauksaimniecības rakstura bildes, portretus, bet man patika, kad varēju sagatavot lielākas fotoreportāžas ar saviem pierakstiem. Ir bijušas n-tās reportāžas, dzīve nav bijusi garlaicīga.
– Kādus spilgtākos momentus joprojām atceries no savām fotoreportiera gaitām?
– Vienreiz biju nofotografējis deju kolektīvu ar neīstajiem cilvēkiem, kad nākamajā dienā šefs izsauca "uz kafiju". Toreizējais redaktors Jānis Salenieks bija "goda vīrs", ieteica nerakstīt par "nezināmajiem" cilvēkiem, painteresēties pie partijas sekretāra. Atceros, kā Lubānā vienā kolhoza kantorī līdu iekšā pa logu, jo vajadzēja ilustrāciju vienam kritiskam materiālam. Arī pats esmu rakstījis satīriskus gabalus, ko parakstīju ar pseidonīmu – Žanis Adatiņš. Rakstīju diezgan asi, biju kašķīgs vecis, par ko acīmredzot nopelnīju sitienu ar pudeli pa galvu un vārdiem "Sveiciens Žanim Adatiņam!".
– Kā attīstīji savu lirisko talantu – rakstīt dzejoļus?
– Mācījos Meirānu septiņgadīgajā skolā, kur ar Jāni Zāberu bijām solabiedri, sēdējām beidzamajā beņķī, jo bijām visgarākie. No skolas es devos "cept" ķieģeļus Kalnciema ķieģeļu kombināta cehā "Kaiģi", bet Jānis – uz Lubānas vidusskolu. Pēc maiņas bija spēku izsīkums, bet kaut ko jau rakstīju. Sāku ko pierakstīt pamatskolā latviešu valodas un literatūras skolotājas Vanagas iespaidā. Man bija parastā skolas burtnīca, kurā iesāku pierakstīt pašsacerētas tautasdziesmas. Rakstīju savam priekam. Pirmie dzejoļi tika publicēti izdevumā "Latviešu Strēlnieks", kad dienēju latviešu divīzijā, kas toreiz pastāvēja, kur tiku iesaukts 1954. gada rudenī. Ziemas nometne bija Daugavpilī, vasaras – Ādažos, kur vēl biju dziesmu uzsācējs, jo dziedājām "cepures kuldami". Kādreiz ļoti patika dziedāt. Tomēr tagad vairāk dreijāju. Piedreijātas piecas dzejas grāmatiņas ("Gribas zvaigžņu lietu", "No maniem degošiem pirkstiem", "Mūžīgā", "Neskaties pulkstenī", "Lauskas laikā").
– Kas ir tas, kas saistījis laikraksta "Stars" redakcijā tik ilgus gadus?
– Pirmkārt, tā ir fotografēšana un vienmēr jauni iespaidi, interesanti ļaudis, otrkārt – kolektīvs, treškārt – dzeja. Tematiskā dzejas lappuse "Pieskāriens", ko esmu sācis bīdīt (paldies māksliniekam Jānim Simsonam, kas uzzīmēja "Pieskāriena" rubriku), ir izdzīvojusi visus šos gadus. Citās avīzēs dzejas lappuses pamazām vien aizgāja nebūtībā. Ceru, ka par "Pieskārienu" parūpēsies pēcnācēji –
visi "Savējie".
– Kā aizpildīsi dienas, kad brīvā laika būs tik daudz?
– Jāsāk šķirot visu, kas ir sabrūvēts. Jāturpina dreijāt no jauna. Jādreijā, lai nezaudētu asumu, lai domas neierūs. Jāturpina arī ķert zivis un ķidāt, un makšķerēšana tagad ir prioritāte. Kamēr dārzā gurķi, tomāti – zem jumta, pats – pie dīķa.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto