Šā gada sākums Kusas feldšerei LĪGAI ZVIRGZDIŅAI bijis īpaši nozīmīgs – janvārī viņa tikusi nominēta „Gada balvai medicīnā", iekļūstot 18 tautā mīlētāko ārsta palīgu sarakstā. Ne velti iedzīvotāji un pacienti novērtē viņas augsto darba kvalitāti, līdzcietību un ziedošanos savai profesijai. Šajā amatā, Kusas feldšeru-vecmāšu punktā, pašaizliedzīgi un vienmēr ar pozitīvu skatījumu nostrādāti 35 gadi.
Uz sarunu gan tiekamies tagad, jūnijā, neilgi pirms Līgo svētkiem, kas ārsta palīdzei arī aizritēs jubilejas zīmē. Lai gan zīmīgie datumi un svētki ir patīkama izraušanās no ikdienas darba ritma, Līga Zvirgzdiņa ar savu amatu ir saaugusi jau kopš bērnības.
– Mana mamma strādāja slimnīcā, viņa gan vienmēr teica – tu neej uz medicīnas nozari, jo tur nekad nav algas. Bērnībā bieži staigāju viņai līdzi uz darbu, bija arī laiks, kad vecmamma un tētis ļoti slimoja. Tādā veidā laikam tā profesijas izvēle veidojās. Tētis bija mežsaimnieks, viņš arī gribēja, lai tomēr eju medicīnu mācīties. Pabeidzu Rīgas 2. medicīnas skolu. Vispār esmu iedzimtā jaungulbeniete, uz Kusu pārnācu 1979. gadā, kad mani šeit norīkoja darbā. Līdz ar to 1. aprīlī palika 35 gadi, kopš šeit strādāju. Lai gan teic, ka ik pa laikam kaut kas ir jāmaina (un tāda iespēja man arī ir bijusi), saliekot visus „par" un „pret" – šis darbs tomēr ir man domāts. Neko jau citu nemācētu darīt, – smejot teic Līga Zvirgzdiņa.
– To, ka esat savā īstajā vietā, noteikti apliecina arī nesenā iedzīvotāju un pacientu atzinība, balsojot par jūsu izvirzīšanu balvai nominācijā „Gada ārsta palīgs".
– Paldies visiem, kas balsoja un atzinīgi novērtēja manu darbu. Tādā pasākumā kādreiz ir jābūt katram. Paldies visiem, kas sagādāja man šo atpūtas brīdi. „Gada balvas medicīnā" svinīgā ceremonija notika 31. janvārī Rīgas Stradiņa universitātes zālē. Jāteic, tik lielā pasākumā biju pirmo reizi. Bija lieliski satikt savus kolēģus, parunāties, pakomunicēt ar līdzīgi domājošiem. Vēl jaukāk bija Madonā sastapt cilvēkus, kas teica – es par tevi balsoju! Ikviens nominētais saņēma mākslinieka Armanda Jēkabsona īpaši šim notikumam izstrādātu oriģināldarbu „Dzīvības asns", kurš simbolizē visvērtīgāko un dārgāko, kas pieder ikvienam no mums, – dzīvību un veselību. Mūs arī priecēja muzikāli daudzpusīgi un sirsnīgi priekšnesumi iecienītu mākslinieku un veselības aprūpes speciālistu izpildījumā. Tā bija lieliska atpūta! Taču izteicām arī savus ieteikumus veselības aprūpes jomas uzlabošanai, jo viens ir sēdēt „augšā", bet otrs – strādāt un tajā visā iedziļināties uz vietas.
– Kā tad ir strādāt medicīnas jomā laukos? Kā tiekat galā ar medicīnas sistēmas problēmām?
– Nu, piemēram, tikko pārbaudē bija Veselības inspekcija, un secināju, ka viņu darbā tomēr vajadzētu būt kaut kādam nodalījumam, kādu medicīnas iestādi viņi vērtē – slimnīcu, ārsta praksi vai feldšerpunktu. Ir taču mazliet atšķirība. Viss jau bija kārtībā, pārbaudē saņēmu pat ļoti labu vērtējumu un atsauksmes.
Man noteikti ir laimējies, ka esmu nokļuvusi tieši Aronas pagastā. Apkārt ir lieliski cilvēki, kas atbalsta, neliedz palīdzību. Ja kas nepieciešams, nekad neteiks – nē, bet gan meklēs iespējas.
Man ir patīkami strādāt ar lauku cilvēkiem, sevišķi vecām kundzītēm. Viņās ir tāda inteliģence. Bet šo cilvēku paliek arvien mazāk. Mēs daudzi esam pieraduši pie tāda stila – man vajag, man pienākas. Šajā ziņā lauku cilvēki daudzās lietās ir apbižoti, viņiem varbūt pat vairāk pienāktos.
Tāpēc īpaši novērtēju to, ka mūsu pagastā tomēr ir komandas darbs. Ja vajag aizvest, atvest slimnieku vai kā citādi palīdzēt, domājam un darām. Strādājam kopā arī ar sociālo darbinieku. Tāpat mums ir ļoti labi ģimenes ārsti, kas arī nekad neliedz savu padomu. Tā ir sadarbība, strādājam taču vienā jomā ar vienu mērķi – lai būtu labi cilvēkam. Kādreiz sadusmo tas teiciens „Neviens neko nedara". Tas ir traki, manuprāt, cilvēks nemaz nepadomā, ko viņš runā. Tā nekad nav, jo aiz jebkura gadījuma vienmēr stāv cilvēki, kas cenšas, dara.
– Jūsu darba ikdienā laikam jau tomēr neiztikt bez negācijām, sūdzībām.
– Jā, cilvēks nāk, lai izstāstītu savu sāpi, vēršas ar veselības problēmām. Citreiz tā sāpe nav saistīta ar medicīnu, bet izrunājamies, viņam kļūst vieglāk. Tomēr cilvēks nedrīkst būt īgņa. Ir grūti kontaktēties ar tiem, kas tikai čīkst: „Ai, nekas nenotiek, tas un tas ir slikti." Tas reizēm darbā nomāc. Bet esmu sapratusi, ka vajag kādreiz pateikt arī kādu stingrāku vārdu, lai to cilvēku sapurinātu. Agrāk no tā kautrējos un baidījos, tagad tās robežas ir nost. Ja pacients pats neko nedarīs, nekā arī nebūs, var čīkstēt un meklēt mūžīgās atrunas, cik grib. Tātad cilvēks nemaz nevēlas neko mainīt, lai nebūtu slikti. Tas mums kursos ir mācīts – neizšķērdēt savus spēkus. Ja zinām, ka cilvēks tikai meklē atrunas, viņš nemainīsies, tik, cik vari, paskaidro un savu darbu izdari. Bet, ja cilvēks ieklausās, tad ar viņu var strādāt.
– Mediķiem nereti sanāk strādāt arī ārpus darba laika, uzklausīt pacientu zvanus, pat svētkos konsultēt cilvēkus par viņu veselības problēmām.
– Ir jau tā, ka pat ciemos vienmēr tiek līdz tai medicīnai, sanāk parunāt par cilvēku kaitēm. Bet neteiktu, ka tas būtu ļoti uzbāzīgi. Ko varu, to paskaidroju, aprunājamies, dodu savus padomus – man jau tas neko nemaksā. Smejos, ka man arī mājās vienmēr ir „atvērto durvju dienas". Cilvēki ienāk, ja ir kāda vajadzība – prom jau nu neraidu.
Protams, reizēm pacients tiek arī „paņemts" līdzi uz mājām. Kādreiz pamosties naktī, piesienies pie kādas domas. Sevišķi, kad ir darīšana ar bērniem, ja atstāti pa nakti vecāku uzraudzībā ar temperatūru vai kā citādi. Tad parasti piespiežos pagaidīt ar zvanīšanu, lai tik agri cilvēkus nemodinātu ar savu apjautāšanos, kā iet. Tāpēc domāju, ka mediķi būtu jālaiž ātrāk pensijā, jo tas nav tikai fizisks darbs, bet ļoti daudz arī morālās spriedzes. Turklāt, kā man būs 65 gadu vecumā uzkāpelēt pa kāpnēm pie pacientiem? Labi, ka tagad var izsaukt arī „ātros" un ir visādas modernas iespējas pacienta iznešanai. Agrāk tika gan celts, gan velts, gan nests.
Šodien cilvēki zina, kur griezties, ir citādāks darbu sadalījums. Varam telefoniski konsultēties, un, ja nevaru pacientam neko līdzēt, man nav jābrauc, lieki jākavē laiks, lai beigās tāpat izsauktu „ātros". Tagad tas viss ir sakārtotāks.
– Tāpat tomēr netrūkst problēmu medicīnas aprūpes jomā. Kāds ir jūsu skatījums par to, kas būtu jāmaina?
– Mani uztrauc tas, ka nepārtraukti ir jāvāc līdzekļi bērnu ārstēšanai. Kā tā var būt? Cilvēkiem ir radies iespaids, ka valsts pati neko vairs nevar finansēt, jo nemitīgi notiek līdzekļu vākšana. Protams, var rīkot akcijas, un pati arī tās atbalstu, bet to ir kļuvis mazliet par daudz. Cilvēks jau notrulinās un vairs „neņem pretī" tās nemitīgās palīdzības vākšanas. Domāju, tik līdzekļu, cik tur parasti prasa, tos dažus tūkstošus valstij jau nu tomēr vajadzētu spēt nodrošināt. Kā arī, ja visus tos līdzekļus saliktu kopā, mēs sen varētu iegādāties tās medicīnas iekārtas, kuru dēļ cilvēkiem jābrauc operēties uz Vāciju un citām valstīm. Ja šo jomu pārdomātu un attīstītu, varētu tikt galā tepat uz vietas, jo arī dakteri taču mums ir augstu kvalificēti un spējīgi.
– Kā ir ar brīvā laika nodarbēm un aktivitātēm?
– Mans dzīvesveids vienmēr ir bijis aktīvs, neesmu malā sēdētāja. Esmu pieradusi grozīties cilvēkos. Savulaik biju arī deputāte, nelaižu garām kultūras pasākumus. Mazliet nodarbojos ar puķkopību, ziedu pušķu taisīšanu. Patīk darboties ar radošiem niekiem – uz svētkiem vai lai būtu, ko darbā uzlikt uz galda, darinu dekorus. Mazdārziņā tiek izaudzēts viss pašu galdam, tā ir vieta, kur relaksējos. Nereti teic – kam tev dārzs, visu taču var nopirkt. Dārzu uzturēt, apstrādāt īstenībā iznāk dārgāk, lētāk būtu vajadzīgo nopirkt. Bet mēs jau nevaram zināt, ko īsti nopērkam. Kādreiz mums apkārtnē daudzi mazdārziņi bija neapstrādāti, tagad tomēr cilvēki vairāk sāk tos atkal apstrādāt, domāju, pie tā vairāk piedomā. Tā kā esmu nākusi no laukiem un arī šobrīd esmu laukos, daba un dabiskums mani tomēr saista. Meita iesāka mājas-pirtiņas celtniecību. It kā teicu – vai mums to vajag? Tagad abas tikai divatā esam palikušas. Bet viņa atbildēja: „Ja pašas neko nedarīsim, nekā arī nebūs." Un labi, ka tā, jo viss tiešām ir veiksmīgi iegrozījies, it kā kāds no augšas mūs vadītu. Ar ēkas celtniecību palīdz brālis, kas ar ģimeni dzīvo dzimtajā Jaungulbenē, draugi, radiņi. Ar viņiem arī vienmēr aktīvi cenšamies uzturēt kontaktus, cits pie cita ciemojamies. Lai gan laiks tāds nojucis un konkrētu plānu vēl nav, centīsimies arī Līgo svētkus svinēt kopā.
Autore: LAURA KOVTUNA
AGRA VECKALNIŅA foto