To, kuri savām acīm skatījuši un piedzīvojuši 1941. gada 14. jūnija deportācijas, ar katru gadu paliek aizvien mazāk, taču šie vairāk nekā 70 gadu senie notikumi kā dziļi cirsta un lēni dzīstoša rēta Latvijas tautai nodarīto netaisnību, kaut arī nomainījušās jau vairākas paaudzes, neļauj aizmirst.
INA DOLACE savu piekto dzimšanas dienu sagaidīja 4. jūlijā, kopā ar māti un citām ģimenēm iebraucot galapieturā Krasnojarskas novadā, kas turpmākos 16 gadus bija viņas mājas. Tuvojoties 14. jūnijam, lūdzām viņu dalīties atmiņās par izsūtījumu un tajā pavadīto laiku.
– Tēvs strādāja Mētrienas pagastā par skrīveri. Pagastā viņam bija dzīvoklis. Šad tad tur dzīvoju, taču vasarās lielākoties uzturējos laukos Sarkaņos pie vecvecākiem. 14. jūnija rītā sētā iebrauca smagā mašīna ar diviem vai trim pavadoņiem un lika mums vākt mantas, lai dotos līdzi. Tēvu bija savākuši jau iepriekšējā vakarā, un viņu redzēt man būs lemts vairs tikai īsu brīdi. Tālākais ceļš jau veda uz Madonas staciju, kur gaidījām, kamēr saved pārējos. Tad devāmies uz Gulbeni un tālāk uz austrumiem. Daudz no tā laika neatminos, taču viena epizode uz visu mūžu ir iespiedusies atmiņā. Vienā no stacijām, kur tika komplektēti vagoni, paralēli uz sliedēm atradās vilciena sastāvs ar mūsu vagoniem un vīriešiem, kuri jau iepriekš bija nošķirti. Sievas centās sasaukt savus vīrus, un katra māte centās savu bērnu pacelt un parādīt, kur ir tēvs. Arī es šo brīdi spilgti atminos, kā arī pēdējos vārdus, ko no tēva dzirdēju: „Iniņ, es redzu, tev virsū ir sarkanā kleitiņa."
Tālākais ceļš bija garš un smags. Nometinājuma vietā iebraucām 4. jūlijā. Pa ceļam uzzinājām, ka 22. jūnijā sācies karš un Vācija uzbrūk PSRS. Mammām bija skaidrs, kas mūs tālāk gaida. Izmitināti tikām Krasnojarskas novada Tomskas apgabalā.
Tur bija tikai mātes ar bērniem, jo vīrieši jau iepriekš bija nošķirti un aizsūtīti uz gulagiem, kur lielākā daļa no tiem gāja bojā vai arī, kā mans tēvs, jau pirms tam tika nošauti. Tēva lielākais noziegums pret režīmu bija viņa piederība Aizsargu organizācijai. Ilgu laiku dzīvojām ar melīgu informāciju un puspatiesībām par tēva likteni. Meli bija šī režīma viens no spēcīgākajiem ieročiem. Karam beidzoties, daudzas mātes un sievas rakstīja Iekšlietu ministrijai, lūdzot informāciju par vīru likteni. Tā rīkojās arī mūsu sādžas sievietes. Vienai sievietei iedeva informāciju, kurā lēģerī atrodas viņas vīrs, pārējām paziņoja, ka viņu vīri ir miruši. Tāds formulējums kā „nošauts" nekur nefigurēja. Īsto patiesību uzzināju tikai 2001. gadā, izlasot grāmatu „Aizvestie", kurā apkopoti visi dati par 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem. Tad pirmo reizi uzzināju, ka tēvs nav miris gulagā, bet gan nošauts. Tas bija liels šoks, kam ilgi netiku pāri, taču dzīvē ar visu – arī šādām lietām – ir jāsamierinās. Mamma aizgāja aizsaulē, nezinot īsto tēva nāves iemeslu. Uz viņas kapa uzstādīju pieminekli, kas liecina, ka te mīt arī tēva un vectēva, kas nomira izsūtījumā, gars.
– Jūsu ģimeni skāra arī otrais izsūtījuma vilnis.
– 1946. gadā bērni līdz 10 gadu vecumam, kuri bija bāreņi vai pusbāreņi, varēja doties uz Latviju. Bērni tika vākti arī no mūsu sādžas. Brauciens bija tāls, 90 km zirgu pajūgā. Tam laikam un ceļu stāvoklim tas bija ļoti daudz. Uz staciju tikām aizvesti par vēlu – ešelons jau bija aizgājis uz Maskavu, tādēļ man un pārējiem bija jāatgriežas sādžā. Uzskatu, ka tas, zinot turpmākos notikumus, man bija tikai par labu. 1949. gadā mamma saņēma mazu vēstuli, kurā tika paziņots, ka arī vectēvs ar vecmammu un vectēva brālis, kam visiem bija vairāk nekā 75 gadi, izsūtīti. Tobrīd mēs to nezinājām, taču jau pēc atgriešanās Latvijā uzzinājām, kuras ģimenes, kas atpirkās, vietā viņi tika paņemti. Vecvecākus izsūtīja uz Amūras apgabalu. Mamma pēc šīs ziņas garīgi sabruka, jo saprata, ka izdzīvot viņas vecākiem, visticamāk, neizdosies. Viņa atkal rakstīja Iekšlietu ministrijai, lūdzot iespēju vai nu viņus atvest pie mums, vai mums ar mammu doties uz Amūru. Atbilde ilgi nesekoja, un, zinot tā laika situāciju, nebija pamata uz to cerēt, taču brīnums notika, un 1950. gadā viņi tika atvesti pie mums. Vectēvs jau bija tādā stāvoklī, ka viņu istabā nešus ienesa. Pēc dažiem mēnešiem viņš nomira. Vismaz vectēvam, lai vai kāda, taču kapavieta Sibīrijā ir – tēvam tika vien kopējā bedre. Visi, atskaitot vectēvu, arī 1957. gadā atgriezāmies Latvijā.
– Kāda izsūtījumā bija vietējo attieksme?
– Latvieši bija ļoti strādīgi. Krievi brīnījās, ka mums pat tomāti izaug. Nevar teikt, ka no vietējiem saskārāmies tikai ar sliktu attieksmi. Jā, sākumā mūs dēvēja par fašistiem, jo viņiem trūka informācijas. Ko gan citu, ja ne fašistus var izsūtīt uz Sibīriju? Šī uzskata dēļ sākumā bija ļoti smagi iedzīvoties. Arī skolā mūs dēvēja par fašistiem, taču, tā kā labi mācījāmies, skolotāju attieksme bija laba. Ar laiku arī citu vietējo iedzīvotāju uzskats mainījās. Atminos, kā laikā, kad mamma pēc ziņas, ka arī viņas vecāki tiek deportēti, garīgi sabruka, krievu sievietes man teica, lai neraudot, ja ar mammu kas atgadīsies, viņas mani paņems pie sevis. Dzīve ir pierādījusi, ka cilvēki neatkarīgi no tautības mēdz būt visādi.
Runājot par dzīvi sādžā – sākotnēji latvieši, cik vien tas bija iespējams, centās turēties kopā. Citās intervijās esmu lasījusi, ka daudzās ģimenēs bērniem centās uzturēt un ieaudzināt latvietību. Mana mamma šajā ziņā bija atturīga, jo tikām brīdināti, lai neko daudz par Latviju nerunā. Nazarovskas rajona sādžā, kur mitinājāmies, latviešu ģimeņu nebija īpaši daudz – aptuveni desmit. Ar laiku viens otrs izklīda. Jaunās ģimenes, kam ļāva, devās uz rajona centru, un tā pamazām mūsu sādžā kļuva arvien mazāk. Atminos, bija viena ģimene no Vējavas. Tajā nomira māte un vecākais brālis, jaunāko atstājot vienu pašu. Mamma viņu pieņēma mūsu ģimenē kā audžudēlu. Varēja viņu aplāpīt, paēdināt, taču izskolot nespēja. Man pašai izdevās beigt vien vidusskolu, kas atradās Medvedskā, 17 km no mūsu sādžas. Ceļa uz Medvedsku tikpat kā nebija, un ziemā mūsu vienīgie pavadoņi bija vilki. Šie pārgājieni bija bīstami, jo bija gadījumi, kad vilki, jo īpaši auru laikā, bērniem uzbruka. Pirms doties ceļā, parasti sataisījām siena kūlīšus un ņēmām līdzi sērkociņus, lai vilkus ar uguni aizbaidītu.
– Vai ticējāt, ka reiz izdosies atgriezties dzimtenē?
– Mammas centās šo cerību uzturēt dzīvu, ka varbūt kādreiz tas varētu notikt, taču mēs, bērni, vieglāk ieaugām jaunajā vidē un uz šo jautājumu citādāk raudzījāmies, tādēļ arī pēc atgriešanās bija grūti iedzīvoties, jo bija pierasts dzīvot sādžā; taču pie Latvijas ātri pieradu.
– Arī pēc atgriešanās Latvijā viegla dzīve negaidīja.
– Atgriežoties sarežģīti gāja ar latviešu valodu. It kā izsūtījumā runājām latviski, un arī, kamēr vecvecāki nebija izsūtīti, māte mani dresēja, lai vēstules cenšos rakstīt latviešu valodā, taču sākumā gāja grūti, jo īpaši ar garumzīmēm. Pēc atgriešanās iestājos neklātienes nodaļā tehnikumā krievu grupā, lai apgūtu finansista specialitāti. Ar tādu biogrāfiju kā man darbu sameklēt nebija viegli. Tiesa, pirmkārt, daudz kas atkarīgs no tā, cik pats esi centīgs, un, otrkārt, kāda attieksme pret tevi ir partijas sekretāram. Man ir gadījušies divi partijas sekretāri, kuru nostāja bija kategoriska – tautas ienaidnieka meita. Vēlāk arī partijas sekretāru vidū gadījās cilvēki, kuri saprata reālo situāciju un apzinājās, ka mēs, bērni būdami, ne pie kā nebijām vainīgi.
– Pieminot deportācijas, daudzkārt tiek piesaukti vārdi „piedošana" un „aizmiršana".
– Manā uzskatā, aizmirst var un varbūt arī savu reizi vajag, bet par piedošanu ir grūti runāt. Tā nebija tikai viena ģimene, kas tika iznīcināta. Tā bija liela daļa no mūsu tautas, kas 1941. gada 14. jūnijā un vēl vairāk – 1949. gada 25. martā tika izrauta no Latvijas un aizvesta prom. Tas atstāja graujošu iespaidu, un ar šo notikumu sekām mēs dzīvojam vēl šodien – tik daudz iznīcinātu cilvēku un nedzimušu bērnu. Arī uz mūsu politisko domāšanu tas ir atstājis iespaidu. Daudz tiek runāts par lauku reģionu attīstību, tiek kalti dažādi plāni, taču tālāk par runāšanu un papīru rakstīšanu netiek. Kas ar mums notiks nākotnē, ja jau šobrīd esam mazāk nekā 2 miljoni?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto