Kopš šā gada sākuma Dzelzavas pagasta pārvaldi vada ANDREJS JANKOVSKIS. Pusgads ir pietiekami ilgs laiks, lai pārvaldes vadītājs pamatīgāk iepazītu pagastu, kura vadīšanu viņš pārņēma ne tai vieglākajā brīdī, gan arī lai dzelzavieši pierastu pie jaunā vadītāja. Šajā „Stara" numurā varēsit plašāk iepazīties ar Andreju Jankovski un viņa viedokli par to, kas Dzelzavas pagastā darāms.
– Dzimis, uzaudzis un beidzis vidusskolu esmu Daugavpilī. Vasaras pavadīju laukos, iespējams, tādēļ arī vēlāk izvēlējos agronoma specialitāti un iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (kopš 1991. gada – universitāte. – Aut.). To absolvēju 1980. gadā un sāku strādāt Bauskas pusē – padomju saimniecībā „Zālīte". Savs laiks arī nostrādāts Vissavienības minerālmēslu pētniecības institūta Baltijas filiālē. Kopumā savienībā bija 19 šādas filiāles, bet centrs atradās Maskavas apgabala Kļinā. Darbs institūtā ļāva plašāk paraudzīties uz daudziem jautājumiem, jo pētījumu atskaites bija jāgatavo krieviski un jāved uz Kļinu. Dzīve gan ienesa savas korekcijas, un atkal atgriezos ražošanā. Sāku strādāt Dobeles pusē par galveno agronomu, vēlāk – par priekšsēdētāja vietnieku kolhozā „Īle", bet pēc tam atgriezos Bauskā un darbojos tolaik slavenajā kolhozā „Uzvara". Cukurbietes vien tajā tika audzētas 1000 ha platībā, par citām kultūrām pat nerunājot. Tad nāca pārmaiņu laiki, kad cilvēki sāka atgūt īpašumus. Tas bija smags periods, kad strādāt profesijā kļuva aizvien grūtāk. Saņēmu piedāvājumu no Daugavpils – strādāt par vietējās spirta rūpnīcas vadītāju. Pienākumu uzņēmos, kaut gan rūpnīca faktiski bija sagrauta. Gada laikā to izdevās atjaunot, taču tad ietekmīgi cilvēki to par „sviestmaizi" privatizēja, un man atkal bija jāatgriežas lauksaimniecībā – šoreiz jau savā. Pie pašas Lietuvas robežas, kur nebija nedz ceļa, nedz elektrības, izveidoju zemnieku saimniecību un apsaimniekoju 40 ha lauksaimniecības zemes un meža. Tā gan vairāk bija naturālā saimniekošana un cīņa par izdzīvošanu – cik ar zirgu varēja apart, tik arī audzēju. Diezgan krasas ir bijušas pārmaiņas manā dzīvē. Problēmas radīja arī tas, ka meža ciršanai tolaik bija dažādi šķēršļi. Kad tie tika pārvarēti, varēju pieslieties arī mežizstrādei. Lai aizstāvētu meža īpašnieku intereses, nodibinājām Latgales mežīpašnieku nevalstisko organizāciju „Vēris". Vienbrīd nodarbojāmies pat ar kokogļu ražošanu, kas bija ļoti interesants darbs. Iepazināmies ar visu pieejamo literatūru un atjaunojām tā saucamos Sēlijas cepļus, ar kuru palīdzību vienkārši un bez lielām izmaksām bija iespējams ražot kokogles.
Pēc tēva nāves nolēmu mainīt nodarbošanos. Pārdevu ZS un pārcēlos uz Jēkabpili. Strādāju laikrakstā „Brīvā Daugava" par izpilddirektoru. Tolaik laikrakstu drukājām Madonā. Pēc divarpus gadiem tomēr nolēmu atgriezties profesijā un sāku strādāt Lauku atbalsta dienestā (LAD), kur pavadīti 9 gadi.
– Tagad šim raibajam darbavietu sarakstam pievienojusies vēl viena.
– Uzzinot par vakanto Dzelzavas pagasta pārvaldes vadītāja vietu, nolēmu uz to pieteikties. Man lauku vide, kāda pieejama Dzelzavā, ir tuvāka sirdij, dzīve pilsētā ir smagnēja. Protams, galīgo lēmumu pieņemt nebija viegli. Gan pašam, gan sievai Jēkabpilī bija darbs, abiem 4,5 gadus vecajiem puikām – vieta bērnudārzā. Daudzi kolēģi pat brīnījās – kādēļ tik krass pavērsiens un kādēļ jādodas uz svešu vietu? Savā dzīvē daudz ko esmu mainījis, taču šīs izmaiņas pieņēmu lielākoties pateicoties bērniem, jo lauku vide ir veselīgāka un mazāk agresīva, nekā pilsētas. Jēkabpilī bērni bieži slimoja, trūka imunitātes, te viņi pa dārzu skraida basām kājām. Arī pats novērtēju to, ko veselībai sniedz dzīve lauku vidē. Nevar noliegt arī to, ka pēc 9 LAD nostrādātiem gadiem nedaudz bija iestājusies rutīna un arī nekādu attīstības perspektīvu šajā darbā tālāk nesaskatīju.
– Jaunajā amatā nostrādāts jau pusgads, vai šo izvēli nav vajadzējis nožēlot?
– Reizēm šo lēmumu pārdomāju. Teikšu atklāti, ja pagājušā gada decembrī zinātu to, ko zinu tagad, droši vien uz pārvaldes vadītāja vietu nepieteiktos. Dzelzavas pagasta vajadzības ir lielas, taču naudas ir tik, cik tās ir. Vienlaikus uzskatu, ka visu, lēnām un bez panikas darot, var sakārtot un atrisināt. Pats savā dzīvē esmu ticis galā ar vēl smagākām situācijām, kad naudas vispār nav bijis. Kā piemērs te ir jau minētā Daugavpils spirta rūpnīca. Atceros, kad stājos vadītāja amatā, pie manis atnāca 50 cilvēku un prasīja – vadītāj, ko darīsim? Naudas nav, dzīvojamās mājas aizsalušas, minerālūdens arī, spirta rūpnīcā no spirta nav ne smakas, tik vien kā nosaukums, visas iekārtas sagrieztas un pārdotas. Šādā stāvoklī sākām darbu. Iesākumā pārdevām to, ko varēja pārdot – metāllūžņus. Tas ļāva atjaunot minerālūdens ražotni, un pamazām rūpnīca attīstījās. Ja cilvēks dara, tad arī Dievs palīdz, bet ja neko nedara, nekas arī nenotiek – tāda ir bijusi manas dzīves pieredze. Varbūt šobrīd dažiem kolēģiem vēl ir grūti pierast pie manas apdomības, taču esmu pārliecinājies, ka steiga parasti pie laba rezultāta nenoved. Mierīgi un stabili rīkojoties, gan nāk padoms, gan atrodas iespējas, kā vienu vai otru jautājumu atrisināt. Jāatzīst, ka Dzelzavas pagasts aizvadītajos gados par ieguldīto līdzekļu apjomu sūdzēties nevar. Atjaunotas siltumtrases, sakārtota ūdenssaimniecība, un veikti citi darbi, taču darāmā un vajadzību netrūkst. Šobrīd svarīgākais veicamais darbs, kuram veltīti arī teju visi pārvaldes rīcībā esošie līdzekļi, ir Dzelzavas pils, kur atrodas pamatskola, jumta renovācija, kam atvēlēti 77 921 eiro. Pašvaldības līdzekļi – 41 735 eiro – atvēlēti arī SIA „Madonas siltums" pamatkapitāla palielināšanai, lai uzņēmums varētu rekonstruēt Dzelzavas un Aizpurves ciema siltumapgādes sistēmu. Dzelzavas internātpamatskola par saviem līdzekļiem – 48 000 eiro – plāno jumta rekonstrukciju. Vērtēšanas procesā ir Dzelzavas pagasta kultūras nama telpu, fasādes un iekšējo inženiertīklu vienkāršotā renovācija, kuras kopējās izmaksas veido 190 724 eiro. Protams, vajadzību ir daudzkārt vairāk – katrai pagasta iestādei ir savas vajadzības, un soli pa solim centīsimies ar katru jautājumu tikt galā.
– Viens no redzamākajiem ar Dzelzavas pagasta pārvaldi saistītajiem pašvaldības domes lēmumiem ir bijusi SIA „Dzelzava" sadalīšana.
– Šis jautājums tika izsvērts vēl pirms manas stāšanās amatā. Tas nenoliedzami ir smags. Jau tuvākajā laikā kopā ar SIA „Madonas siltums" plānojam runāt ar iedzīvotājiem, izskaidrot situāciju. Vakar (20. maijā. – Aut.) SIA „Madonas siltums" jau uzsāka reālas darbības, lai sakārtotu siltumapgādi Aizpurves ciemā. Diemžēl pašvaldības rīcībā līdzekļu ir tik, cik ir, un visu to, ko vēlējāmies uzbūvēt un sakārtot, šobrīd vēl neizdosies paveikt. Neraugoties uz to, līdz apkures sezonai sistēma tiks sakārtota tā, lai siltums būtu pieejams visiem iedzīvotājiem.
Svarīgs jautājums, kas ar steigu jārisina, ir pašvaldībai piederošie dzīvokļu īpašumi. Aizpurvē 163 dzīvokļi pieder pašvaldībai, un līdz šim nav risināti daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas jautājumi. Iepazīstoties ar situāciju, biju nepatīkami pārsteigts par daudzu dzīvokļu īpašnieku attieksmi pret saviem mājokļiem. Dzīvokļi tiek izdemolēti, pielūžņoti, pēc tam atstāti, vienlaikus lūdzot pārvaldei citu dzīvokli. Problēmas ir arī ar privāto dzīvokļu īpašniekiem, kas arī nevēlas pašorganizēties, uzticēties saviem kaimiņiem un apsaimniekot savu īpašumu. Uzskatu, ka šajā jautājumā mums vēl priekšā ir smagas sarunas. Iedzīvotājiem jāsaprot, ka tas laiks, kad kolhozs par saviem līdzekļiem risināja visus saimnieciskos jautājumus, ir aizgājis uz neatgriešanos. Ja dzīvoklis ir privāts, ir jādomā, kā to apsaimniekot. Šie ir elementāri jautājumi, kas citur jau sen ir atrisināti, taču Dzelzavā vēl būs jārisina.
– Vai dzelzavieši paši arī ir nākuši un izrādījuši vēlmi tikties ar jauno pārvaldes vadītāju?
– Ir. Ar iedzīvotājiem tiekos regulāri. Aprunājamies par tiem jautājumiem, kādi viņiem un pārvaldei aktuāli, un iespēju robežās cenšos palīdzēt. Pamatā tie ir saistīti ar dzīvokļiem. Interesējas arī par teritorijas labiekārtošanu. Nesen organizējām arī tikšanos ar zemniekiem saistībā ar Dzelzavas pagasta ceļu slikto stāvokli. Diskusijās gāja karsti. Šobrīd pārvalde ir iegādājusies 215 m3 drupinātas grants, lai varētu likvidēt pašas lielākās avārijas vietas. Tiesa, ar novada pašvaldības ceļu inženieri Edgaru Gailumu apsekojot pagasta ceļu stāvokli, saskārāmies ar vienu problēmu. Kamēr nav atrisināts ūdensrežīms, bērt granti peļķēs nav jēgas, jo tā būs tikai darba, materiāla un naudas izšķiešana. Ūdensrežīms savukārt ir saistīts ar meliorāciju. Zinu, ka SIA „Agro Dzelzava" LAD ir iesniegusi projektu par meliorāciju. Ja izdotos atrisināt ūdens novadi no laukiem un tiem piegulošajiem grāvjiem, varētu arī nopietnāk ķerties klāt pie ceļu labošanas. Saistībā ar ceļu atjaunošanu esam aktualizējuši arī kādu citu jautājumu. Agrāk Dzelzavā ir darbojies karjers, taču, tā kā nebija sakārtotas atļaujas, tas tika slēgts, jo dokumentu sakārtošana prasīja Ls 10 000. Šobrīd izmaksas karjera atvēršanai vairs nav tik augstas – aptuveni 3600 eiro. Karjerā ir ne tikai smilts, bet arī grants, un tās krājums ir ievērojams. Karjers arī atrodas blakus ceļam Dzelzava-Līgo, kura atjaunošanai ceram piesaistīt finansējumu no LAD.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto