Meža nozares gada balvas "Zelta čiekurs" laureāte nominācijā "Par ilgtspējīgu saimniekošanu" VELTA KURZEMNIECE dzīvo Ērgļos, saimnieko meža īpašumā "Silakalns" Katrīnas pusē. Katru reizi, kad dodas apskatīt, kā aug jauniestādītie kociņi, ar tiem parunājas, vienmēr novēlot, lai aug lieli.
Rādot saņemto balvu – mazo "Zelta čiekuru" -, Velta Kurzemniece saka: – Nekad nebiju domājusi, ka man tāda balva būs. Vienmēr saku, ka man ir prieks censties, bet cik nu ir iekšā, tik ir.
Uzdāvinātajām 10 priedes sēkliņām, kas pašai jāizaudzē, viņa vēl meklēs zemi un sēs vai nu podiņā, vai dārzā. Vēlējums bijis, lai izaug zelta priedes, un jātic, ka tādas arī izaugs. Mūsu saruna – par mežu, tā kopšanu.
– Pastāstiet par savu saimniecību!
– "Silakalna" zeme ir īpašumā, mantota no vecāsmātes (kaut saka, ka no vectēva), atrodas bijušā Madonas rajona teritorijā Katrīnā. Kad vectēvs nomira, biju maza, bet tēvs vienmēr ģimenē tika uzsvēris, ka tas ir mūsu mežs. Padomju gados nebija privātīpašuma, bet kopīpašums, un vecāki nebija stāstījuši, ka kādreiz viņiem piederējusi 80 ha liela platība. Kā sākās Atmoda un notika zemes reforma, visi atjaunoja īpašuma tiesības, arī es. "Silakalnā" gan māju vairs nav, ir tikai mājvieta, kur aug dižozols. Mežu kopju 18 gadu. No visa īpašuma apsaimniekoju 35 ha zemes, 30 ha aizņem mežs, 3,5 ha iestādīts jaunaudzes. Pērnruden saimniecībā "Silakalns" notika meža īpašnieku seminārs par jaunaudžu audzēšanu un kopšanu. Eglīšu ravēšana, kopšana ir liels darbs. Arī pati braucu uz semināriem pie meža īpašniekiem un mācos.
– Ko atceraties no savas bērnības, jaunības, skolas laikiem?
– Uzaugu Katrīnā, dzīvojām "Silakalna" mājās. No bērnības atceros, ka bija jāmācās Katrīnas sākumskolā, līdz turienei bija jāmēro 5 km. Turp aizveda ar zirgu, bet bija jādzīvo internātā. Tolaik bija dziļas, sniegiem bagātas ziemas. Kalni bija tā piepūsti, ka pajūgi reizēm stiga līdz pat ilksīm. Kad nosala kājas, lai sasildītos, lika klāt termoforu. Vecākiem mēs bijām trīs, brālis jau ir aizsaukts mūžībā, māsa dzīvo Cēsīs. Mūsu mežs ir bagāts ar ogām, sevišķi ar mellenēm. Vienmēr te ir braukuši ogotāji, kādreiz – ar zirgu pat uz divām dienām un prasījuši tēvam atļauju šķūnī pārnakšņot. Tikai tad, kad kannas bija pilnas, brauca mājās. Arī es laižu ogot, sēņot, tikai lai nededzina. Mācības turpināju Ērgļu vidusskolā, bet skolu nepabeidzu, aizgāju mācīties arodu, un izvēlētais arods bija kulinārija. Taču atnāca mīlestība, 20 gadu vecumā apprecējos ar Jāni Kurzemnieku, kura dzimtā puse bija Skujene, un pārtraucu mācības ģimenes apstākļu dēļ.
– Par ilgtspējīgo saimniekošanu mežā – tur jābūt gudram plānam, kā mežsaimniecību attīstīt. Kas jums ir devis nepieciešamās zināšanas?
– Mana darba mūža lielākā daļa – 29 gadi – ir pagājusi Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā. Neesmu mācījusies mežsaimniecību skolās. Kādreiz strādāju gan Kokneses MRS, gan Lubānas MRS zāģētavā par tā saucamo "desmitnieku" – koku uzmērītāju. Bet tie visi bija jau nocirstie koki, ar ko vajadzēja darboties. Taču es zināju, kā mēra koku augstumu, resnumu. Protams, sākumā pat nemācēju nolasīt taksāciju, bet Biruta Nebare mani pamudināja iestāties privāto meža īpašnieku biedrībā "Vidzemes augstienes meži" un visu iemācīties. Daudz bija praktisko mācību mežā, kur speciālisti visu pastāstīja un parādīja. Daudz zināšanu ieguvu Rucavas novada "Bajāros". Piedalījos mācību centra "BUTS" apmācībās, kur 40 stundu programmā mums stāstīja, kā racionāli apsaimniekot un izmantot meža resursus. Tā arī pamazām nepieciešamās zināšanas mācībās un semināros apguvu. Ja ko nezināju, prasīju Birutai Nebarei, kas deva padomus, pasekoja līdzi, kas mežā darāms. Arī projektus mudināja rakstīt un iesniegt ES naudas piesaistei.
– Vai arī saimniecībā "Silakalns" ir īstenoti projekti?
– Jā, biedrība "Vidzemes augstienes meži" palīdzēja uzrakstīt projektu, lai neizmantotās lauksaimniecības zemes vietā iestādītu mežu. Zemē jau sāka augt krūmi, bet tos izcirtām. 2011. gadā izdzinām vagas, lai 2012. gada agrā pavasarī – 23. aprīlī – iestādītu 3,5 ha egles un bērza jaukto stādījumu. Trīs rindas ir egļu stādījumu, pārējais – bērzs, bet rindas – 400 m garas. Talkā nāca ģimene – bērni, radi, un pa divām dienām visu sastādījām. Mazbērniem sacīju, ka šie koki būs viņiem, lai priecātos par omītes stādīto mežu, kas pēc gadiem arī sniegs atdevi. Plānoju iestādīt kastaņkokus, kas ir pašas mājās ieauguši. Rudenī vācu lapas un nesu uz kompostkaudzi, katru gadu kāds kastanis ir izdīdzis. Kastaņi un liepas ir vieni no mīļākajiem kokiem. Semināros, ko vada MKPC Madonas nodaļas vadītāja Mairita Bondare, kā arī piedaloties "Vidzemes augstienes mežu" sanāksmēs, apmeklējot demonstrējuma seminārus, meža īpašniekus vienmēr mudina, lai raksta projektus, un sniedz nepieciešamās zināšanas, palīdzību.
– Pastāstiet par saviem lielākajiem palīgiem!
– Izaudzinātas divas meitas – Iluta un Ilva, aug četri mazbērni. Iluta dzīvo Ērgļos, viņai ir meita Monta, dēlam Kristapam ir 18 gadu. Otrai meitai Ilvai, kas dzīvo Priekuļos, aug divi dēli – Artūram ir 16 gadu, Artis vēl mazs. Kristaps ir labs palīgs, arī Artūrs, un cenšos mazbērnus darbos iesaistīt. Kristaps man pārprasa – vai tiešām mežā ir jāravē un tik daudz? Saku – kamēr kociņi ir mazi, nedrīkst ļaut nezālēm tos pārmākt, ir jāravē, lai tie izaugtu lieli. Zāle vasarā saaug cilvēka augumā, un nav viegli ar to cīnīties. Sākam nezāles apkarot augusta beigās, septembra sākumā. Es nezāles griežu ar nazi, mazdēli – ar mačeti. Ja ravē vasarā, bieži vien ir tā – vienu galu izravē, bet otrs jau aizaug. Nevar tikai iestādīt kociņus, pēc tam par tiem neliekoties ne zinis. Esmu stingra, vienmēr visu pārbaudu, bet – cepuri nost! – ir kārtība. Projekta ietvaros kopšanai ir ierādīta liela vieta, jākopj trīs gadus, bet liekas, ka vēl kādi divi gadi jāpieliek klāt. Bērziņi ir jau paaugušies, bet stādīšanā dažs bija ļoti īss, kādi 30 cm. Bērzu stādus vedām no Jaunjelgavas, bet egļu – no Pļaviņu kokaudzētavas, jo tas bija gads, kad visiem vajadzēja, projektus par lauksaimniecības zemju apmežošanu bija uzrakstījuši daudzi privāto mežu saimnieki. Daudz posta nodara arī meža zvēri, mežacūkas, jo tur ir auglīga zeme.
– Kādas atziņas radušās, saimniekojot meža īpašumā?
– Īsta izpratne par meža būtību un sūtību rodas tikai savā īpašumā. Tagad, kad ir savs mežs, uz to raugos no pavisam cita skatpunkta. Pieejot pie katra koka, varu pateikt, kāda ir tā vērtība. Ja tev pieder zeme un mežs, esi bagāts cilvēks. Man arī tiek no meža gan lietaskoki, gan malka, un koki, kas izauguši lieli, ir jāliek lietā. Tas ir senču atstātais mantojums, kas ir vairāk nekā tikai koki. Arī nocirsts mežs var turpināt dzīvi, un tika rakstīts projekts, lai piesaistītu ES līdzekļus kopšanas cirtēm, bet ne visiem gribētājiem tika atbalsts. Kad rakstīju pirmo projektu, domāju, ka tas būs vienīgais, bet iedod tikai mazo pirkstiņu, un paņems visu roku. Lai kādi amati, darbi bijuši, mežs vienmēr ir bijis līdzās. Sākumā – sēņošanai, ogošanai, malkai, pastaigām, tagad – kopšanai. Vēl bērna gados mežs bija kopsaimniecību īpašumā, bet malku esam veduši. Taču tagad, visus izdevumus sarēķinot, ja pats mežā nestrādāsi, ja nav darbaspēka vai traktora, ar ko kokus izvilkt ārā, malku izdevīgāk ir nopirkt gatavu. Mums līdz mežam ir 17 kilometru, bet nav jau tik tālu. Esmu par to, ka mežā ir jāstrādā ar prieku, nevis jāmokās. Ja kādudien piekūstam, tad braucam mājās, bet otrā dienā ar jaunu sparu un apņēmību padarām vairāk. Ja apnīk, nevajag par katru cenu sevi un citus piespiest. Atpūta ir nodarbes maiņa.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki, kur rodat atslodzi?
– Man patīk dārzs, puķes, un ir pienākuši laiki, kad pie mājas zemes ir par maz, lai iestādītu visu, ko gribas. Kartupeļu vietā audzēju pupiņas, kas ir vērtīgākas. Dārzā ir skujeņu kolekcija. Kādreiz aizrāvos ar dālijām, tagad vairāk izvēlos ziemcietes. "Silakalnā" zeme būtu, bet tur nav vērts tīrumu iekopt, jo mežazvēri visu "novāks". Mans vaļasprieks ir dejošana, 12 gadu dejoju dāmu deju grupā "Varbūt". Mums ir izveidojies jauks kolektīvs, katru nedēļu notiek mēģinājumi, ir gan uzstāšanās Ērgļos, gan vieskoncertos.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto