Ar KĀRLI DUMBRĀJU madonieši nav jāiepazīstina. Dzimis vienā gadā ar Latviju, viņš ir gājis kopsolī gan ar mūsu valsts priecīgajiem, gan traģiskajiem notikumiem, tajos tieši piedalījies, tos dokumentējis un vienkārši izdzīvojis. Viņa devums Latvijas valstij nav palicis nenovērtēts, un pēc Madonas novada pašvaldības ierosinājuma Latvijas patriotam, Ķeguma spēkstacijas ģeneratora montētājam un joprojām sabiedriski aktīvajam madonietim par nopelniem Latvijas valsts labā Ordeņu kapituls nolēmis piešķirt V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
– 4. maijā no Valsts prezidenta Andra Bērziņa rokām saņemsit V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, taču zinu, ka ar prezidentu jums jau nesen sanāca tikties.
– Pirms vairāk nekā mēneša, kad Andris Bērziņš apmeklēja Madonu, domes pārstāvji viņu aicināja apmeklēt arī mūsu mājas vīna darītavu un degustēt vīnu. Prezidentam piedāvājām dažādus vīnus, un viņš tos atzina par garšīgiem. Aprunājāmies arī par Ķeguma spēkstacijas būvniecību, un uzdāvināju viņam filmu par spēkstacijas tapšanu. Tolaik nezināju, ka novada pašvaldība ir ierosinājusi piešķirt man ordeni, tādēļ biju nedaudz pārsteigts, kad tikšanās beigās prezidenta kancelejas vadītājs Gundars Daudze ieminējās, ka „mēs jau vēl pilī tiksimies".
– Jūsu dzīvesstāsts liecina, ka ne vienreiz vien esat bijis gatavs iestāties un cīnīties par neatkarīgu Latviju. Cik svarīga loma jūsu dzīvē ir bijusi patriotismam?
– Nacionālās jūtas un patriotisms man nāk no vecākiem un audzināšanas. Un tās ir saglabājušās arī šobrīd. Radinieki no mātes puses izsenis ir bijuši laucinieki, saimnieki. Mātes brālis no Kārļa Ulmaņa arī saņēma apbalvojumu par zemkopības attīstību. Pats pirmās brīvvalsts laikā, būdams 10-20 gadu vecs, ar iesvētībās iedāvināto „Kodak" fotokameru centos iemūžināt daudzus no tolaik svarīgajiem pasākumiem (K. Dumbrājs rāda fotoalbumu ar paša uzņemtām fotogrāfijām, kurās fiksēta Kārļa Ulmaņa sagaidīšana, militārā parāde un Rīga valsts svētku rotājumos. – Aut.). Nebija tā, ka savus jaunības gadus būtu pavadījis vieglprātīgās izklaidēs. Pienākuma apziņa pret valsti man vienmēr ir bijusi svarīga. Kad mācījos Rīgas pilsētas vakara tehnikuma 3. kursā, saņēmu pavēsti par iesaukšanu armijā. Varēju lūgt, lai iesaukšanu atliek par vienu gadu – un es spētu pabeigt tehnikumu, taču lūgumu neuzrakstīju un devos armijā. Drīz pēc tam ienāca Sarkanā armija, pēc tam vācieši, un sākās visas manas kara gaitas. Būtu tolaik uzrakstījis lūgumu, dzīve būtu iekārtojusies pavisam citādāk. Vai labāk – nezinu, bet citādāk – noteikti. Apzinīgumu saglabāju arī karā. Karojot „Kurzemes katlā", bija ne mazums to, kas dezertēja, taču pats paliku līdz pēdējam brīdim.
Saviļņojošus brīžus piedzīvoju Atmodas laikā. 1988. gadā devāmies uz tautas manifestāciju. Nevienam tolaik nebija Latvijas karoga, tikai LPSR karogi. Par laimi, Jānis Jakubovskis, kas komunālo uzņēmumu kombinātā strādāja par noformētāju, uzšuva karogu, ko joprojām glabāju.
– Kādas bija jūsu izjūtas Atmodas laikā, zinot, ka neatkarīga Latvija ir sasniedzams mērķis?
– Biju dzīvojis pirmās brīvvalsts gados, un okupācijas garie gadi mani bija nospieduši. Darba mūžs man ir 52 gadi, no tiem 33 nostrādāti Madonas 6. ceļu daļā. Tas bija brīnišķīgs, taču vienlaikus arī ļoti smags laiks. Biju „melnajā sarakstā", un par valsts apbalvojuma saņemšanu, kā tas ir šobrīd, pat nevarētu būt ne runas. Katrs vārds, ko teicu, bija jāapdomā, un arī katra rīcība jāapsver, ja vien vēlējos saglabāt savu darbu. Manifestācijas laikā, esot kopā ar tautu, sajutu, ka šī nospiestība mazinās. Tam, kas tur nav bijis, vārdos šīs izjūtas izpaust nav iespējams. Tolaik dzīvojām ar cerību par neatkarīgu valsti. Nevēlos teikt, ka tā bija varonība no tautas puses, drīzāk – pārliecība, ka rīkojamies pareizi.
– Jūs esat viens no retajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem ir bijusi izdevība apzinīgā vecumā dzīvot gan pirmās brīvvalsts laikā, gan pēc neatkarības atjaunošanas. Kuram laikam mūsu valsts vēsturē salīdzinājums ir par labu?
– Ikvienā valsts iekārtā un vēstures periodā ir dzīvojuši cilvēki, kuri ar kaut ko ir nemierā. Zinu, ka daudzi politiķi un politologi kritizē Kārļa Ulmaņa rīcību, atlaižot Saeimu un ieviešot diktatūru, taču šis periods Latvijas vēsturē vienmēr saistīsies ar īpašu valsts uzplaukumu. Minēšu kaut vai piemēru ar Ķeguma spēkstaciju. Latvijai, lai attīstītos lauksaimniecība un ražošana, bija nepieciešama elektrība. Ulmanis deva rīkojumu, lai Finanšu ministrija rod iespēju tikt pie līdzekļiem Ķeguma spēkstacijas būvniecībai. Ministrija savukārt vienojās ar zviedru uzņēmumu, ka tas uz aizdevuma pamata piegādās nepieciešamās iekārtas. Lai spēkstaciju uzbūvētu, valsts tolaik izdeva parādzīmes, un īsā laikā valstī, kas tikai tobrīd sāka atkopties pēc pasaules kara, iedzīvotāji iegādājās parādzīmes par 60 miljoniem latu, un spēkstacijas celtniecību bija iespējams veikt. Lai zemkopība varētu attīstīties un veidotos spēcīgas zemnieku saimniecības, uz laukiem tika vilktas elektrolīnijas. Ja runājam par tagadni, manuprāt, daudzas pozitīvas lietas Latvijā nobremzē partiju savstarpējie strīdi, kas brīžiem noved līdz absurdam. Mums nepieciešama ražošanas attīstība, taču paši ar savu rīcību to apgrūtinām. Tas attiecas arī uz iedzīvotājiem, kas vienā gadījumā nevēlas, ka netālu no viņu mājām uzbūvē cūku fermu, vai arī negrib, ka būvē vēja ģeneratorus. Vai, esot tik neizlēmīgiem, Latvija var attīstīties?
– Pastāv uzskats, ka mūsdienu Latvija vairs nav tā pati Latvija, kas bija starpkaru periodā.
– Atgriezties pagātnē nav iespējams. Dzīve iet uz priekšu, un mainās gan cilvēki, gan to uzskati. Mainās izglītība, un pasaules redzējums kļūst citādāks. Tā, kā ir bijis kādreiz, nekad vairs nebūs, un mums kā sabiedrībai tas ir jāpieņem un jāiet līdzi laika garam, kas nāk ar tehnoloģiju attīstību, jauniem un labi izglītotiem cilvēkiem. Katram laikam ir savi plusi un mīnusi, taču, manuprāt, mēs šobrīd ejam pareizā virzienā.
– Pēdējā laikā saistībā ar notikumiem Ukrainā atkal pastiprināti jādomā par Latvijas neatkarību un drošību.
– Vienīgā cerība Latvijas gadījumā ir NATO, jo Krievijas tālāko rīcību nav iespējams prognozēt. Tāds bija Hitlers, tāds bija Staļins, un tāds pats ir Putins. Redzot, kas notiek Ukrainā, kā tiek ieņemta viena pilsēta pēc otras, varam tikai priecāties, ka esam Eiropas Savienības un jo īpaši NATO sastāvā, jo ticu, ka pārējās dalībvalstis Krievijas uzbrukumu Latvijai uztvertu kā uzbrukumu tām. Ne velti uz Latviju tiek sūtīti karavīri un lidmašīnas. Arī tam, ka 150 ASV karavīru uzturas Latvijā, ir liela nozīme. Zinu, ka ir bijušas provokācijas, lai raisītu nemieru Latvijā, un droši vien vēl būs, taču ceru, ka šie centieni nesekmēsies.
– Jūsu šābrīža lielākā aizraušanās ir mājas vīna darināšana. Jau kādu laiku arī ikvienam interesentam ir iespēja nogaršot un iegādāties jūsu darinājumu, jo vīni tiek piedāvāti degustēšanai.
– Tagad ar to aktīvāk nodarbojas mana meita Astra un mazmeita Ilze. Jāatzīst, ka sākumā par degustāciju nejutos drošs, jo vīns ir gaumes lieta – vienam šķitīs par saldu, citam atkal par skābu. Vīnu darinu jau vairāk nekā 50 gadu un uzskatu – ja tu tirgo vīnu, tam ir jābūt ļoti kvalitatīvam. Pērn vīna degustāciju apmeklēja aptuveni 500 cilvēku, par laimi, sliktu atsauksmju nav bijis. Pēc paša novērojumiem varu teikt, ka cilvēkiem vairāk pie sirds iet saldāki vīni, nevis pussaldie un rūgtie. Iecienīts ir ķiršu, aveņu, dzērveņu un rabarberu vīns.
– Ir bijis arī kāds pārgalvīgāks vīna darināšanas eksperiments?
– Uz tādiem neeju, jo uzskatu, ka visi šie eksperimenti pārsvarā ir domāti tikai peļņas gūšanai. Piemēram, rožu vīns. Vai tad rožu lapiņās ir cukurs? Pieļauju, ka kaut kādu smaržu no tām var iegūt, taču, lai ražotu vīnu, tā pamatā ir cukurs. Vienīgais netipiskais mājas vīns, ko varētu pieņemt, ir liepziedu. Diemžēl ne viss, kas tiek uzdots par mājas vīnu, tāds arī ir. Mūsdienās visādus brīnumus var atrast. Meita nesen pabija Igaunijā, Viru apriņķī, kur viņai pastāstīja, kā mājas vīnu gatavo no sulas koncentrāta. Kas gan tas par mājas vīnu?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto