Vispārizglītojošo skolu audzēkņiem tuvojas mācību gada noslēgums, un īpašs šis laiks ir skolu divpadsmitajiem. Aiz kalniem nav Pēdējais zvans, izlaidums, topošos absolventus gaida arī spraigais eksāmenu laiks.
Vienmēr ir prieks vidusskolēnu saimē pamanīt jauniešus, kuri ir aktīvi ne tikai mācībās, bet arī sabiedriskajā dzīvē, un viens no viņiem ir Madonas Valsts ģimnāzijas 12. klases audzēknis MATĪSS BUDOVSKIS. Matīss XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkos kopā ar Madonas kultūras nama deju kolektīvu „Vidzeme" kolektīvu konkursa finālā ieguva godpilno 2. vietu. Matīss spēlē florbolu klubā „Madona", un komanda kļuva par 2012./2013. gada čempioni 1. līgā, šo sezonu aizvadot Latvijas čempionāta florbolā Virslīgā. Matīss sevi ir apliecinājis arī skatuves runas konkursos, tāpēc aicināju aktīvo jaunieti uz plašāku sarunu.
– Esmu rīdzinieks. Desmit pirmos dzīves gadus nodzīvoju Rīgā, pēc tam pārcēlos uz Jaunkalsnavu, – sarunu iesāka Matīss. – Mamma apprecējās, un Jaunkalsnavā mums ir daudz radinieku. Tā kā pēc Rīgas Jaunkalsnava likās ļoti klusa un vēlējos mācīties pilsētā, tuvākā lielā pilsēta, uz kuru varēju doties, bija Madona. Turklāt no patēva puses rados bija skolotāja Anita Voitiņa, tā nu iestājos Madonas pilsētas 1. vidusskolā. Madonas mūzikas skolā pie skolotājas Ijas Voiničas savukārt apguvu klavieru spēli, tā Madonā pamazām iejutos. Sapazinos arī ar kalsnaviešiem, un tur izveidojās vokāli instrumentālā grupa „Nūdisti". Interesantākais, ka mēs joprojām sanākam kopā un uzspēlējam, es grupā spēlēju taustiņinstrumentus.
– Kāda veida mūziku jūsu grupa spēlē?
– Spēlējam savas kompozīcijas, reizēm samaināmies instrumentiem, esam ļoti radošs kolektīvs. Pēdējo reizi Kalsnavā uzstājāmies, iesildot publiku pirms dziedātājas Aishas koncerta. Aishai katrā ziņā patika. Zīmīgi, ka es vienīgais grupā esmu beidzis mūzikas skolu, pārējie puiši instrumentu spēli apguvuši pašmācības ceļā. Arī man mācību procesā bija daudz brīžu, kad vēlējos mūzikas skolu pamest, īpaši jau Rīgas laikā, bet izturēju, un, kad Madonas mūzikas skolā skolotāja Ija Voiniča ļāva izvēlēties skaņdarbus, man spēlēšana iepatikās.
– Kādas vēl izvēlējies nodarbes brīvajam laikam?
– Pirmajās divās klasēs dejoju sporta dejas, spēlēju teātri, dziedāju korī. Jaunkalsnavā uzsāku trenēties florbolā un to daru joprojām. Pagājušajā sezonā mani paaicināja spēlēt Madonā, tagad florbolu spēlēju Virslīgas komandā.
– Kas pašu saista vairāk – sports vai mākslinieciskā jaunrade?
– Ja ar florbolu varētu pelnīt naudu, labprāt to spēlētu profesionāli. Tomēr tagad vairāk sliecos par labu studijām kultūras jomā, un florbols tad nākotnē paliks kā vaļasprieks. Ja runājam par studijām konkrēti, biju izlēmis stāties Kultūras akadēmijā, diemžēl šogad aktieru kurss netiek uzņemts, līdz ar to būs jādomā par ko citu. Katrā ziņā studēšu ko humanitāru, matemātika un fizika nav mana stiprā puse, kaut šos priekšmetus iepazīstu, jo Madonas Valsts ģimnāzijā apgūstu vispārizglītojošā virziena izglītības programmu.
– Esmu ievērojusi, ka nereti vadi publiskus pasākumus – „Spieta" koncertus, starptautisko pianistu konkursu, citus. Kā sākās šī pieredze, un kas uz to mudināja?
– Pasākumu vadīšanu iesāku pēc skolotājas Ivetas Vabules aicinājuma. Kultūras namā notika ģimnāzijas sarīkojumi, viņa mani pabīdīja, tad vēlreiz, un tā tas aizgāja. Esmu vadījis arī izlaidumus, un man tas patīk: tu izej priekšā, un vairs nav nekādas rutīnas. Sākumā vairāk turējos pie lapas – lasīju iepriekš uzrakstīto, tagad esmu sācis improvizēt.
– Un kā uzsāki piedalīties skatuves runas konkursos?
– Tur iekļuvu ļoti netīšām. Skolotāja Anita Kļaviņa reiz uzaicināja pamēģināt, sākumā nepiekritu, bet beigās piedalījos. Vispirms bija konkurss, veltīts dzejniekam Andrejam Eglītim. Tajā lasīju Andreja Eglīša dzeju, Raiņa dzejoli un vienu savu dzejoli. Ieguvu 1. vietu. Šogad piedalījos skatuves runas konkursā „Zvirbulis", tiku izvirzīts uz reģiona konkursu, kur arī ieguvu 1. vietu. Gulbenē skaitīju Imanta Ziedoņa dzeju un fragmentu no Jāņa Jaunsudrabiņa prozas.
– Dzeja tātad tev ir tuva, turklāt arī pats esi mēģinājis rakstīt dzejoļus.
– Jā, šad tad uzrakstu pa pantam, tagad gan sen neesmu rakstījis, jo nav iedvesmas vai motivācijas. Visi mani dzejoļi atnākuši netīšām, arī tas, ko uzrakstīju Andreja Eglīša konkursam. Skolotāja Anita Kļaviņa teica, lai pamēģinu, un pēkšņi latviešu valodas stundā dzejolis uzrakstījās. Tas bija zibenīgi, un skolotāja vēlāk to atzina par labu. Līdzīgi tapuši arī citi dzejoļi – it kā pa vidu kādiem citiem darbiem un procesiem.
– Uz skatuves atbrīvoties tev noteikti palīdz arī pieredze Madonas BJC teātra studijā „Pilnpiens".
– Pie Ineses Zīles man treniņi ļoti patīk. Tie dod zināma veida pārliecību pašam par sevi. Ikdienā ar komplimentiem netikām apbērti, un tas ir svarīgi. Parasti par labiem vārdiem samulstu – ja kāds no malas saka komplimentus, nezinu, kā reaģēt, bet teātra improvizācijas studijā izdarītais vienmēr tiek analizēts, tiek pateikts gan labais, gan ne tik veiksmīgais. Inese Zīle skatās no patīkami kritiskā punkta, līdz ar to var uzklausīt un censties pilnveidoties, nevis mulst par saldiem un, protams, tīkamiem komplimentiem.
– Vai esi apjautis, kas skatuves dzīvei vēl būtu nepieciešams?
– Būtu jāpiestrādā pie enerģētikas. No skatuves nedrīkst runāt saguris, nedrīkst runāt sev. Skatītājus tas nepavelk, tāpēc, uzsākot sarunu ar publiku, vajag spridzināt, un teātra improvizācija ar dažādām spēļu tehnikām to atraisa. Protams, šai lietai palīdz arī prezentāciju pieredze mācību darbā ģimnāzijā. Katra uzstāšanās, katra komunikācija ir lieliska skola.
– Esi bijis arī Madonas Valsts ģimnāzijas prezidents.
– Jā, pirms gada biju skolas prezidents, un nebija slikti. Vispirms atceros vēlēšanu procesu. Man sanāca laba aģitācija, jo visiem, kas gāja garām, prasīju, vai zina, par ko balsot. Beigās visi zināja, ka jābalso par mani, un vēlēšanās uzvarēju. Pirmais, kas izdevās šai laikā sevis pilnveidē, – es nekavēju skolu. Pulciņu dēļ nereti piektdienās nebiju stundās, prezidentūras laikā saņēmos. Braucu arī uz Balviem prezentēt mūsu ģimnāzistu formas. Turienes skola vēlējās ieviest skolēnu formas, un mēs stāstījām par savu pieredzi. Man pašam skolēnu formas ļoti patīk – esmu iegādājies džemperus, polo kreklu un žaketi. Lietas uzkrāt, saglabāt vispār ir manā dabā.
– Tad jau noteikti ir arī kādas interesantas kolekcijas?
– Kolekcionēju dažādus sīkumus, piemēram, akmeņus, kartītes – vienkārši nemāku lietas izmest. Kādreiz kolekcionēju monētas, bet, kad paaugās māsiņa, viņa manu kolekciju izrevidēja.
– Kādu esi iepazinis Madonu, un vai pēc studijām ir doma te atgriezties?
– Madona kā pilsēta man absolūti patīk. Otro gadu šeit īrēju dzīvokli un pavadu šai pilsētā daudz laika. Madona ir unikāla ar to, ka deviņos vakarā uz ielām nav neviena cilvēka, ir absolūts klusums un miers. Dažreiz tas ir nomācoši – kā vienam būt uz Mēness, bet pilsēta ir sakārtota, es noteikti te atgriezīšos. Gan no pārlieku liela miera, gan pārlieku lielas burzmas var nogurt, tāpēc iekšējais pulss katram ir jāatrod pašam. Par augstskolu domājot, vēl ir variants studēt Valmierā. Vidzemes Augstskolā ir labas programmas, kaut Rīgā studēt man būtu vienkāršāk. Tur dzīvo vecmāmiņa un vecvecmāmiņa – viņas ar savu klātbūtni mocīt gan negribu (dzīvotu kopmītnēs), jo neesmu pārliecināts, vai mūsu ritmi saskan, bet apciemot, gardi paēst un parunāties – to noteikti darītu, kā līdz šim.
– Pastāsti par savu klasi un gaidāmajiem eksāmeniem!
– Man jākārto centralizētie eksāmeni matemātikā un latviešu valodā. Angļu valodas eksāmenu kārtoju pavasarī, bet izvēles eksāmenu – pagājušajā gadā, kad noliku informātiku.
Klasē neesmu no mierīgākajiem, bet nekad neesmu aplam bārts un strostēts. Mācos audzinātājas Diānas Vaidotes 12.a klasē. Ikdienā esam dažādi – gan ļoti saliedēti, gan ne tik ļoti. Esam krāsaina klase, ir tādi skolēni, kas spēcīgi matemātikā, un tādi, kas ļoti spēcīgi humanitārajā jomā. Neesmu no tiem, kas mājās daudz mācās. Dažreiz sevi piespiežu to darīt (pēdējā laikā – biežāk, jo eksāmeni tuvojas) un uzskatu, ka jāmācās ir saprāta līmenī. Turklāt, ja ar manu pieeju ir puslīdz normālas atzīmes, pacenšoties un strādājot, ikviens var kļūt izcilnieks.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto