28. martā – 10. gadadienas, kopš Latvija pievienojās NATO, priekšvakarā – Madonu apmeklēja aizsardzības ministrs RAIMONDS VĒJONIS, kas tikās ar Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolēniem, kā arī sniedza interviju laikrakstam „Stars". Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar ministru.
– Ilgu laiku jūsu darbs valdībā bija saistīts ar vides jautājumiem, tagad esat to nomainījis pret aizsardzības jomu. Vai pāreja radīja grūtības?
– Tas nav nekas sarežģīts, jo jau vides ministra amatā man bija bieži jāsaskaras ar jautājumiem, kas saistīti ar aizsardzību. Sadarbojāmies ar NBS, krasta apsardzi jautājumos, kas skar civilo aizsardzību, līdz ar to jau iepriekšējā darbā šī saikne bija izveidojusies. Protams, ienākot jaunā jomā, tevi sagaida jauni izaicinājumi un arī pašu stimulē mācīties un apgūt jaunas lietas. Visu laiku esot vienā vietā, kādā brīdī iestājas rutīna, un pats sāc sajust, ka strādāt un radīt jaunas idejas kļūst aizvien grūtāk. Katrā ziņā Aizsardzības ministrijā darba netrūkst, un pie tam mana atrašanās ministra krēslā ir iekritusi starptautiskās krīzes laikā. Notikumi Ukrainā darba kārtībā ir ieviesuši būtiskas izmaiņas. Tas gan ir stereotips, ka Aizsardzības ministrijā būtu jāstrādā cilvēkam, kurš saistīts ar militāro jomu. Neviens no līdzšinējiem ministriem, kas atbildēja par aizsardzības jomu, nav nācis no militārajām aprindām. Ministra uzdevums ir dot politiskās vadlīnijas un nodrošināt civilo uzraudzību, bet par militārajiem jautājumiem atbilstoši hierarhijai lemj komandieri.
– Vai salīdzinoši neilgajā laikā, kopš vadāt Aizsardzības ministriju, ir izdevies iepazīt jūsu pakļautībā esošo saimniecību un identificēt tās vājās un stiprās vietas?
– Mana darba pamatprincips vienmēr ir bijis apmeklēt vietas, kur konkrētās struktūrvienības atrodas. To daru, lai iepazītos ar cilvēkiem, redzētu „saimniecību" un izveidotu labāku priekšstatu par to, kur ir problēmas un kur ir pozitīvās lietas. Diemžēl vairāk nekā 20 gados par valsts drošības jautājumiem visaptveroši nav diskutēts, līdz ar to līdzekļi bruņoto spēku attīstībai pietiekamā apmērā nav piešķirti. Latvijai nepieciešami krietni modernāki un labāk apgādāti bruņotie spēki. Par to kopš stāšanās amatā esmu runājis, un arī Ukrainas krīze parāda, ka tas ir jādara. Vājās vietas ir pretgaisa un prettanku aizsardzība. Robi šajā aizsardzības posmā krīzes gadījumā Latvijai var sagādāt būtiskas problēmas. Nepieciešami zemo lidojumu radari un pretgaisa raķetes, lai varētu fiksēt un notriekt zemu lidojošus objektus. Otrs jautājums, ko arī esmu aktualizējis, saistās ar Zemessardzes stiprināšanu. Apmeklējot Zemessardzes štābus, redzu, ka līdzšinējos gados ieguldījumi Zemessardzē ir bijuši nepietiekami. Nepieciešams apģērbs, ekipējums, munīcija, lai zemessargiem būtu iespējams normāli iziet apmācības. Ir vajadzīga tehnika, ar kuru uz šīm mācībām doties. Iezīmējas virkne problēmu, kas līdz šim nav pietiekami risinātas, un tagad, jo īpaši situācijā, kad interese par iestāšanos Zemessardzē ir krietni augusi, mums jāveic materiāls ieguldījums. Ir sagatavots Ministru kabineta rīkojums par 680 000
eiro piešķiršanu, kas ļautu atrisināt primārās ar Zemessardzi saistītas problēmas. Arī plānojot nākamā gada valsts budžetu, Zemessardzes attīstībai paredzēts lielāks finansējums. Uzsvars tiks likts uz materiāltehniskās bāzes nostiprināšanu, tehnikas vienību modernizāciju, jo daudzviet zemessargu rīcībā ir 90. gados un tūkstošgades sākumā dāvinātā tehnika, kas ražota 50. un 60. gados. Tās uzturēšana valstij izmaksā dārgi, un atsevišķas tehnikas vienības pat nedarbojas. Šādos apstākļos nevaram runāt par īpaši lielu zemessargu mobilitāti.
– Kas pašlaik ir Latvijas lielākie iekšējie un ārējie apdraudējumi?
– Latvija kopā ar sabiedrotajām kaimiņvalstīm un NATO dalībvalstīm pierobežā veic pastiprinātu novērošanu un analizē situāciju. Informācijas apjoms ir liels, un, iepazīstoties ar šo analīzi, varu teikt, ka Latvijai tiešu militāru draudu nav. Vienlaikus krīze Ukrainā ne tikai Baltijas reģionam, bet visai pasaulei parādīja, ka mēs patiesībā nedzīvojam tādos miera apstākļos, kā līdz šim šķita, un ka vienas valsts līderis spēj pieņemt neadekvātus lēmumus, lai mainītu lietu kārtību kādā no savām kaimiņvalstīm. Tas mūs dara uzmanīgus. Gan ES, gan NATO apzinās, ka riska izvērtējumam pret nestandarta rīcībām jābūt labākam. Šobrīd Latvija no dažāda līmeņa lielvalstu un starptautisko organizāciju amatpersonām ir saņēmusi skaidru apliecinājumu, ka kolektīvās drošības princips tiks ievērots un jebkādai militārai agresijai pret NATO dalībvalsti sekos atbildes trieciens.
Ņemot vērā riska analīzi, mums ir jāsper arī konkrēti soļi, un tas jau tiek darīts. Viens no tiem ir pastiprināta NATO spēku patrulēšana Baltijas reģiona gaisa telpā. ASV uz Šauļu bāzi ir nosūtījusi 6 papildu iznīcinātājus. Arī Lielbritānija, Francija un Dānija pieņēma lēmumu par papildu gaisa patruļām mūsu reģionā. Protams, sabiedrībai ne vienmēr šķiet, ka šie soļi ir pietiekami, taču ir plānoti arī citi pasākumi. Viens no tuvākajiem soļiem būs pastiprināta NATO militāro spēku klātbūtne mūsu reģionā, kas notiks divos veidos. Pirmkārt, NATO dalībvalstis daudz aktīvāk iesaistīsies militārajās mācībās. Aprīlī Latvijā notiks starptautisks lauka taktiskais vingrinājums „Operation Summer Shield", uz ko ieradīsies 100 ASV karavīru. Jūnijā Latvijā norisināsies aviācijas mācības, kurās piedalīsies vismaz 10 valstu bruņotie spēki. Otrkārt, rotācijas kārtībā Baltijas reģionā varētu uzturēties NATO karaspēks, tas nozīmē to, ka Latvijas vai pārējo Baltijas valstu militārajās bāzēs uzturēsies NATO dalībvalstu bruņotie spēki, kas veiks savu ikdienas apmācību un treniņus, sadarbojoties ar mūsu karavīriem.
– Jūsuprāt, krīzes augstākais punkts ar Krimas pievienošanos Krievijai ir sasniegts?
– Neviens nespēj precīzi uz šo jautājumu atbildēt. Pašlaik ir vērojama Krievijas militāro spēku koncentrācija Ukrainas pierobežā, bet, lai karadarbība sāktos, kādam ir jādod pavēle, un to, kas patlaban notiek Putina galvā, neviens nevar uzminēt. Šī situācija tikai vēlreiz apliecina, cik nozīmīga Baltijas reģionam ir iekšējā drošība un stabilitāte savos spriedumos, jo situācija nokaitēta ir ne tikai Ukrainā. Ja Ukrainā saspīlējums pieaugs un sāksies asinsizliešana, tad, ļoti iespējams, Krievija var uzsākt dažādas darbības. Es ļoti ceru, ka Ukrainas tauta spēs saglabāt iekšējo mieru, lai paši neuzkāptu uz grābekļa. Latvijā diemžēl situācija ir līdzīga. Sabiedrībā ir redzamas sašķeltības pazīmes, un viena puse to cenšas izmantot provokācijām. Piemēram, piketā par atbalstu izglītībai krievu valodā plīvoja Krievijas jūras flotes karogs. Ja mēs šāda veida provokācijām pakļausimies, tad sašķeltība valsts iekšienē tikai pieaugs, un tas kalpos par labu ideoloģisko ieroci Krievijas rokās. Labi, ka 16. marts noritēja bez incidentiem, bet nākamais nopietnais pārbaudījums būs 9. maijs. Šādos brīžos mums jāsaglabā vēss prāts un jāpieņem izsvērti lēmumi.
– Šodien viesojaties Madonā. Pirms dažām nedēļām arī apmeklējāt Madonas pilsētas 1. vidusskolas salidojumu. Vai arī ikdienā jūtat dzimtās pilsētas vilinājumu?
– Tās ir pašas patīkamākās izjūtas. Ikdienā apmeklējot dažādas Latvijas karaspēka daļas, bieži vien jūtu lepnumu, jo redzu, ka daudzi Madonas skolu absolventi ir kļuvuši par labiem speciālistiem, jūrniekiem, speciālo uzdevumu vienības cilvēkiem, kas spēj gan komandēt savas vienības, gan ar savu lielo militāro pieredzi, kas gūta daudzās misijās, palīdzēt citiem. Par to man ir neviltots prieks.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto