1949. gada 25. marts daudzu latviešu ģimenēs nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, kad negaidīti bija jāpamet mājas, sūrā darbā iegūtā manta, tuvinieki un galu galā – dzimtene. Tā arī madoniete AINA AUZIŅA todien ar tēvu atgriezās mājās no ciemiem, kad pa ceļam tik uzzināja – mamma ar brāli jau aizvesti uz Cesvaini un tiek sēdināti lopu vagonos.
– Tolaik dzīvojām Oļos, vecākiem bija sava saimniecība, lopiņi. Mamma tobrīd bija apslimusi, tāpēc bija palikusi mājās ar brāli. Atpakaļceļā no ciemošanās ar tēvu uzzinājām, ka viņi aizvesti uz Cesvaini, tāpēc dzinām zirgu uz turieni. Tomēr Cesvainē ešelona nebija, tas jau bija Gulbenē. Ar mašīnu mūs aizrāva līdz turienei, tā tikām kopā. Es tolaik biju komsordze, mani negribēja ņemt pretī, bet teicu – nekā, ja mana ģimene nav vajadzīga, tad es te nepalikšu viena. Tad nu arī taisījos līdzi un kāpu vagonā. Man bija 17 gadu, brālim – 13, kad mūs izsūtīja, – atceras Aina Auziņa.
– Kādu atminaties ceļu līdz izsūtījuma vietai?
– Ceļā pavadījām kādas 20 dienas, šo laiku gan atceros nelabprāt. Tas bija drausmīgi, tas nav izstāstāms. Pat nokārtoties neļāva nekur tālāk no vagona iet, turpat visā tajā netīrībā. Ne velti tos sauc par lopu vagoniem, tā arī bija, ka mūs par lopiem turēja. Mūsu vagonā vairāki bērniņi un tantiņa pa ceļam nomira. Kā vien piestājām pie kāda meža, zinājām jau, ka kāds vagonos nomiris. Viena grūtniece mūsu vagonā piedzemdēja, bet kur tad tik mazs bērniņš tādos apstākļos… arī nomira. Valdīja netīrība, saradās kukaiņi, ka varēja saujām grābt. Pat govs var kārtīgāk dzīvot, nekā mēs varējām tajos apstākļos. Tas brauciens gan man paliks sliktā atmiņā līdz kapa malai.
– Kurā vietā nokļuvāt un kā tur iedzīvojāties?
– Mēs atradāmies Tigdinskaja rajonā, kad vilciens piestāja, tikām izsēdināti pie vienas barakas meža vidū. Mamma bija paņēmusi līdzi kannu ar sīrupu, kas vārīts no bietēm, ar to labu laiku dzīvojām. Sākumā gan ēšana bija tāda, ka vakarā pēc darba eļļā sacepi maizi, padzēries ūdeni un biji paēdis. Līdzi bija paņemts mazliet naudiņas, šo to ar laiku pamazām arī iekrājām, tad aiz barakas bija tāds zemes gabaliņš, ko tēvs ar lāpstu uzraka, dabūja kādu kartupeli, ko iestādīt. Līdz pilsētai bija 22 kilometri, bet, kad nebija produktu, ko ēst, tā arī vajadzēja kājām pēc darba iet. Tas sākumā bija, vēlāk jau tēvs ar zirdziņu jāja. Tad lika maizi uz zirga muguras. Vai, cik negaršīga tā bija! Vēl pēc laika sāka vadāt produktus ar mašīnu, tad jau bija pavisam labi.
Jāteic gan, ka tīri labi iedzīvojāmies, jo bijām nokļuvuši labā vietā. Kā vēlāk uzzināju, citi radi nokļuva tādā vietā, kur nebija pat, ko ēst. Mēs tikām i pie maizītes, i visa pārējā. Grūtāk bija sākumā, bet vēlāk pat mājiņu uzcēlām.
Mēs ar brāli vienīgi mācīties vairs netikām, tāpēc man visas iecerētās mācības izputēja. Kaut kāda skoliņa gan bija, bet tajā tikai paši mazākie, kam vēl nevarēja likt strādāt, gāja.
– Pie kādiem darbiem tikāt pielikti?
– Darbi bija visādi. Pašā sākumā mums abiem ar tēti bija jānēsā zāģu skaidas. Tur gan bija smagi un grūti, kad visu dienu nostrādājies, tad vakarā no pārguruma pat ēst negribējās. Vēlāk vadājām nomaļus. Būtībā darbs bija mežsaimniecībā. Lai gan savās mājās jau no 6 gadiem biju gājusi ganos, visādus lauku darbus darījusi, tik smagi vēl nebija strādāts. Vēlāk jau labākos darbos tikām, mežā ar družbu zāģējām kokus. Tā kā apsaldēju kājas pirkstu, tiku zem jumta – strādāju sākumā par pavāri, tad blakus veikaliņā par pārdevēju. Tā arī zem jumta nostrādāju, līdz kamēr varējām braukt mājās. Savukārt mamma visu laiku mājās dzīvoja, turpat strādāja, jo bija šuvēja – gana labi varēja nopelnīt. Arī brālis tika labā darbā – par traktoristu.
– Vai latvieši kopā turējāties? Kā jūs uzņēma turienes iedzīvotāji?
– Bijām divas barakas pilnas latviešu, visi dzīvojām draudzīgi, vakaros gājām cits pie cita. Bija sabraucēji arī no citām pasaules malām, pašu vietējo gandrīz vispār nebija. Mēs visus latviešu svētkus svinējām, atklājām arī savus kapiņus, pieturējāmies pie latviskajām tradīcijām. Neteiktu, ka to atceros kā ļoti sliktu laiku. Daži krievu kaimiņi, kas mums blakus bija, arī bija sirsnīgi. Ja kādreiz kaut kas bija vajadzīgs, tāpat izpalīdzēja. Ne jau visi, protams, kā kurš, bet pārsvarā visi bija solīdi.
Bija arī balles, bet es kā ļoti kautrīga netiku nemaz gājusi uz lielākām ballēm, uz klubu vai kinoteātri. Ja vēl visu dienu mežā nostrādājies, pēc darba mājās atnākot neko jau negribējās. Tā mēs ar brāli un arī vecāki nekur pa pasākumiem nestaigājām. Kad jau bija luste, vakaros padziedājām, padejojām, vienaudžu netrūka – nevarēja raudāt.
– Priecē, ka jūsu ģimenei, izsūtītai svešumā, tomēr viss iespējami labi izvērtās.
– Jā, viss kaut kā nokārtojās, ka mūsu ģimenei veicās. Strādājām, paēduši bijām, šo to pat varējām iekrāt, arī savu mājiņu uzcēlām. Galvenais jau, ka varējām kopā palikt, kaut citus izšķīra.
Nodzīvojām tur 8 gadus. Kad 1957. gadā pateica, ka varam braukt mājās, lai vai cik labi tur bija gājis, visi teica, ka jābrauc uz dzimteni, neviens negribēja palikt. Tā 1957. gada maijā gandrīz visi atbraucām atpakaļ, tikai divi jaunekļi palika tur, jo viņiem Latvijā vairs nebija ģimenes, pie kā atgriezties. Arī mēs mājiņu pārdevām, visu pametām un braucām mājās.
– Mājas Latvijā gan, visticamāk, bija nopostītas – vai bija maz, uz ko atgriezties?
– Tas tiesa, ka mājas Oļos bija nopostītas, tāpēc sākumā apmetāmies pie mammas radiem Sarkaņu pusē. Tad gan bija tāds rūgtums, ka jau otro reizi esi kā no laivas izmests, ka iepriekš sastrādātais un uzceltais ir nopostīts, ka viss jāsāk no jauna. Bet katrs savos darbos izsūtījumā bijām kādu naudiņu iekrājuši, ar laiku vecāki nopirka sev māju, arī man grāvmalā atsevišķi uzcēla mājiņu. Tāpat gotiņu, zirgu nopirkām, aparām zemi. Kaut kā jau tikām atpakaļ uz kājām.
– Kā iegrozījās tālākās jūsu dzīves gaitas?
– Pirms tikām izsūtīti, biju gribējusi iet uz Rīgu mācīties par audēju, bet nekas no tā nesanāca. Astoņi gadi izsūtījumā tomēr paņēma labāko jaunības laiku, pēc tam, atgriežoties dzimtenē 25 gadu vecumā, – kādas vairs mācības, par darbu bija jādomā. Brālis gan devās Rīgas kursos par virpotāju mācīties. Es sākumā paliku pie vecākiem, palīdzēju darbos saimniecībā, vēlāk pārcēlos uz dzīvi Madonā, kādu laiku turēju savu gotiņu. Tad meitenes teica – ko tu sēdēsi mājās? Nāc pie mums par pakotāju. Pastrādāju tur, tad ar laiku piedāvāja darbu veikalā, kur nostrādāju kādus pēdējos 10 gadus, līdz aizgāju pensijā.
Apprecējos, piedzima divi dēli, bet kaut kā tajā ģimenes dzīvē man tomēr negāja. Vīrs dikti dzēra, agri aizgāja neriktīgā nāvē. Paliku viena pati ar diviem maziem bērniem. Dēli izauga, deva man trīs mazdēlus un četrus mazmazbērnus. Taču pirms 9 gadiem nomira jaunākais dēls Vilnis – ar trombu, tad pirms 6 gadiem vecākais dēls Arnis augsta asinsspiediena dēļ uz ielas nokrita un liktenīgi atsitās pret ielas apmali, tā arī mājās vairs nepārnāca.
– Dzīve jums tomēr daudz smagu pārbaudījumu ir uzlikusi…
– Jā, visi mani vīrieši tai saulē un es paliku viena. Bet tā vis nevar teikt, jo man ir lieliska vedekla. Viņa man ļoti palīdz, vienā mājā kopā dzīvojam, tad jau arī ir, kas apčubina, produktus sagādā, kopā uz veikalu aizbraucam. Tagad pārvietojos ratiņkrēslā, tāpēc vienai bail kur tālāk no mājas braukt.
Mani bieži apciemo mazmazmeitiņa Marta, kas tepat dzīvo. Vedeklas dēls ar sievu Rīgā dzīvo un strādā, tāpēc viņu piecgadīgā meitiņa ir šeit. Viņa ir mans lielākais prieks un acuraugs, mana irbīte. No rīta tik paver durvis un sauc: „Labrīt! Mosties!" Viņa mums te to jautrību uztur. Ja tik kādreiz sliktāks garastāvoklis, pietiek mazmazmeitiņai ienākt, lai viss būtu kārtībā. Abas paspēlējamies, reizēm uztaisām īstus koncertus ar dziesmām un dejām, viņa savu ģitāriņu uzspēlē.
– Vai jaunajai paaudzei arī stāstāt par Latvijas vēstures drūmākajām lappusēm?
– Tika jau bērniem stāstīts par izsūtījumā pieredzēto, īpaši par to visu zināja vecākais dēls Arnis, jo viņš pat armijā dienēja tajā pašā apgabalā, kur mēs savulaik bijām izsūtīti. Arī pārējie ģimenē to, protams, zina, bet īpaši drūmās atmiņās nekavējos. Aizmirst piedzīvoto nevar, bet tas ir jau pārsāpēts.
Autore: LAURA KOVTUNA
OĻĢERTA SKUJAS foto