– Vai, jūsuprāt, valdības ministri 16. martā varētu piedalīties leģionāru gājienā un ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa vai tomēr no tā būtu jāatturas, lai vēl vairāk nesaasinātu iespējamās konfrontācijas risku? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madoniete Sandra: – Grūti pateikt, kā būtu labāk un kā tas starptautiski varētu ietekmēt mūsu valsti, jo situācija sakarā ar Ukrainas notikumiem ir ļoti sarežģīta. Domāju, ka katram ministram būtu jārīkojas atbilstoši savai sirdsapziņai. Kā ir izskanējis televīzijā, gājienā piedalīšoties gan Raivis Dzintars, gan ministrs Einārs Cilinskis. Manuprāt, Rīgas domei nevajadzēja ļaut tik tuvu vienu otram rīkot savstarpēji konfrontējošus pasākumus – lai antifašisti savu nostāju pauž pie Uzvaras pieminekļa. Katrā ziņā prāts ir nemierīgs, kā viss notiks.
Jūrmalnieks Aleksandrs: – Tas ir ļoti smags jautājums. Politiķi daudz spekulē. Es neesmu īsti pārliecināts, kā rīkoties būtu vispareizāk. Es saprotu, ka tie cilvēki, kas grib atcerēties, ir tiesīgi to darīt, bet vai gājienā būtu jāiet arī ministriem, nevaru pateikt. Tā ir katra paša ministra izšķiršanās atbilstoši savai politiskajai sirdsapziņai.
Madonietis Andris: – Neņemos atbildēt, vai valdībai, tās ministriem būtu jāpiedalās šādos pasākumos, bet leģionāri ir pelnījuši, lai viņus pieminētu un atcerētos.
Nauris no Stalīdzāniem: – Es teikšu – ministriem leģionāru atceres pasākumos būtu jāpiedalās un jāgodina karavīru piemiņa. Tas nav nekas slikts. Katram būtu jārīkojas atbilstoši savai pārliecībai. Mūsu tautas vēsture ir ļoti sarežģīta. Arī man rados ir abās pusēs karojušie.
Elmārs no Kalsnavas: – Kāpēc gan ne? Lai tie ministri, kuri vēlas, gājienā arī piedalās. Kā rīkoties, tas tomēr ir no katra cilvēka atkarīgs, ko viņš domā, kāda ir viņa pārliecība. Katram taču ir sava galva uz pleciem, tāpēc lēmums katram ir jāpieņem pašam, un pēc tam lai pats arī tiek galā. Ne jau mēs kādam varam pavēlēt.
Aptauju veica
ŽEŅA KOZLOVA