12. martā 90 gadu jubileju svinēs publicists, valodnieks, vēsturnieks un politiķis, nu jau vairākas desmitgades arī vestēnietis – VISVALDIS LĀCIS. Sevi par pedantu saucošā publicista kontā ir vairāki simti publikāciju un grāmatu. Par spīti cienījamajam vecumam publicists Visvaldis Lācis joprojām ir aktīvs gan rakstos (viņa publikācijas regulāri lasāmas lielākajos Latvijas laikrakstos un ne tikai), gan fiziski. Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar jubilāru.
– Nākamtrešdien svinēsit 90 gadu jubileju. Kā jūtaties brīdī, kad jāpārkāpj šis ievērojamais slieksnis?
– Bez lielības varu teikt, ka fiziski esmu joprojām spēcīgs. Katru gadu veicu veselības pārbaudi, un par spīti vecumam sirds man joprojām ir stipra. Visu mūžu esmu nodarbojies ar sportu (ne fizkultūru) un turpinu arī tagad. Šopavasar noieti 23,4 km. Esmu izveidojis no „Baltužēniem" četrus maršrutus, lai būtu interesantāk, un katru dienu, ja vien nav kādi citi darbi jādara, dodos soļot. Liekas viegli, taču, kā zinām, iet var visādi. Viena lieta ir iet ar meiteni Vērmaņdārzā, cita – iet, turot augstu tempu. Pēc kardiologu ieteikumiem, lai sirdi ne tikai saglabātu veselu, bet arī nostiprinātu, nepieciešams iet ar vidējo ātrumu 4,5 km/h. Man vidējais ātrums ir 5,5 līdz 6,5 km/h. Šādi sevi uzturu formā jau 30 gadu, un vecums tam noteikti nav šķērslis.
– Kā plānots atzīmēt nozīmīgo dzīves jubileju?
– Svinēt svinēšu, taču tikai radu lokā. Savulaik, zinot to, ka neiešu dzīvot uz ciematu, Leo Bērziņš un Antons Jankovskis man ļāva Vestienā būvēt pašam savu māju, un sovhozs pat aizdeva naudu, par ko viņiem esmu pateicīgs. Māja ir neliela, būvēta uz vecajiem pamatiem, tādēļ brīžos, kad visi tuvinieki sabrauc, nav kur visus izguldināt. Aptuveni kilometra attālumā no „Baltužēniem" ir atpūtas bāze „Pakalnieši", kur telpu netrūkst. Tur arī atzīmēsim manu jubileju. Dzimšanas diena gan ir nākamajā trešdienā, taču, tā kā bērniem un mazbērniem jāstrādā, „Pakalniešos" visi tiksimies sestdienā.
– Kādu laiku vairs neesat aktīvajā politikā, taču pēc jūsu publikācijām redzams, ka vēstures un politikas jautājumiem joprojām aktīvi sekojat līdzi.
– Seši Saeimā pavadītie gadi ir bijuši paši neražīgākie, un tagad uzskatu, ka došanās politikā bija kļūda. Sagandēju veselību. Naktīs mani moka bezmiegs, un arī spiediens ir paaugstināts, pirms tam tā nebija. Vajadzēja turpināt darbu kā publicistam, rakstniekam. Kopumā man ir 403 publikācijas, un lielākais pārrāvums bija tieši Saeimas laikā. Kā jau norādījāt, politika un vēsture ir mana mūža interese. Saeimas Kārtības rullī ir viens punkts, kas joprojām tiek ievērots, un es to labprāt izmantoju, proti, bijušie deputāti līdz mūža galam var apmeklēt visas Saeimas ēkas, tai skaitā arī bibliotēku. Arī vakar tajā biju. Tā ir lieliska bibliotēka, kurā atrodama jaunākā juridiskā, vēsturiskā, politiskā literatūra un žurnāli. To apmeklēju vismaz reizi pusotrā mēnesī un cenšos sekot līdzi visai aktuālajai informācijai. Brīvi lasu angļu, vācu un krievu valodā, un tieši šajās valodās ir lielākā daļa darbu. Šo iespēju uzskatu par lielāko ieguvumu, ko man ir sniegusi darbošanās Saeimā. Patlaban strādāju pie zinātniskas monogrāfijas. Biju ļoti tuvu tam, lai šoruden aizstāvētu vēstures doktora grādu, kas bija garš un smags darbs, taču iepriekšpēdējā posmā radās neliela aizķeršanās. Darba tēma ir „Latviešu leģiona būtiska izpratne", un saistībā ar to arī tiek rakstīta monogrāfija.
– Vai šobrīd jums nepietrūkst tās spējas ietekmēt un veidot politiku un tās procesus, ko sniedza deputāta mandāts?
– Īsā atbilde skanēs, ka neko daudz politikā ietekmēt nespēsit, ja būsit principiāls un viens. Ja tāds esat, tad nevajag iet politikā – tikai velti iztērēsit laiku un sabeigsit veselību. Par sevi varu teikt, ka politikā neko nepanācu, un ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka vara samaitā, ja nav stingra rakstura.
Laikā, kad darbojos politikā, ļoti vīlos daudzos cilvēkos, gan „Latvijas Avīzes" dibinātājā Voldemārā Krustiņā, gan „Visu Latvijai!" politiķos. Krustiņš pret mani izturējās ļoti nekorekti, liekot laikraksta karikatūristam Ērikam Ošam uzzīmēt karikatūru, kurā attēlots no kalna ripojošs akmens ar manu ģīmetni. Karikatūras paraksts bija: „Es aizbēgu no LNNK, es aizbēgu no ZZS, es aizbēgu no VL!, un es aizbēgšu arī nākamreiz." Kāds aizbēga? No visām partijām mani izmeta, lai gan pirms vēlēšanām nedz ZZS, nedz „Visu Latvijai!" neuzbāzos – paši uzaicināja kandidēt. Tiku atzīts par pārāk nacionālu. VL! 10 gadu biju goda priekšsēdētājs. Uz valdes sēdēm negāju, bet sniedzu savu padomu. Ar šīs partijas politiķiem iepazinos, kad viņiem bija vēl 17 gadu. Viņi brauca ciemos uz „Baltužēniem", cēla teltis. Taču pēc ievēlēšanas Saeimā attieksme mainījās. Asākā konfrontācija bija Valērija Kravcova jautājumā. 9. Saeimā biju vadījis Pilsonības likuma izpildes komiteju, un, tā kā 10. Saeimā biju palicis vienīgais no iepriekšējā komitejas sastāva, „Vienotības" Kārlis Šadurskis mani ieteica atkārtoti ievēlēt par tās priekšsēdētāju. Tiku ievēlēts un, sanākot uz pirmo sēdi, aicināju visus komitejas locekļus ar sevi iepazīstināt. Kad pienāca kārta Valērijam Kravcovam, viņš sāka minstināties, kaut ko nesaprotami murmulēt, acīmredzami pārsteigts par to, ka jārunā. Uzrakstīju iesniegumu Saeimas prezidija vadītājai Solvitai Āboltiņai un Drošības policijas priekšniekam Jānim Reinikam, ka ir aizdomas, vai konkrētā persona var būt Saeimas deputāts, jo nezina valsts valodu. Troksnis bija liels, un no žurnālistiem kādu brīdi nevarēju atkauties. Saeimas Kārtības rullī ir punkts, kas skaidri nosaka, ka Saeimai ar balsu vairākumu ir tiesības atņemt mandātu deputātam, kura valsts valodas zināšanas ir tādas, ka tas nespēj izpildīt deputāta pienākumus. Diemžēl te kārtējo reizi izpaudās tas, cik gļēvi un neizdarīgi mēdzam būt. Vērsos pie apvienības vadības, ka mums šajā jautājumā ir jārīkojas. Viņi tolaik bija aizņemti ar valdības veidošanu un uztraucās, ka iedots par maz ministru posteņu. Teicu, ka šis ir otršķirīgs jautājums, kāda starpība, cik ministru, ja partija augs un gūs tautas atbalstu, citās vēlēšanās, iespējams, izdosies iegūt 10 ministru krēslus. Teicu, ka Saeimā jāiesniedz priekšlikums par mandāta atņemšanu Kravcovam –
uzstāsim uz to, ka jāpilda Saeimas Kārtības rullī noteiktais. Šajā jautājumā mums bija savstarpējs konflikts, jo mani centās atturēt no piedalīšanās Jāņa Dombura rīkotajā televīzijas diskusijā ar Ilmu Čepāni, sakot, ka viņa mani miltos samalšot un beigās Saeima tāpat nenobalsos par mandāta atņemšanu. Teicu, ka neko nevaram zaudēt, tieši otrādi, arī, ja balsojums nebūtu pozitīvs, NA būtu parādījusi, ka līdz galam aizstāv latviešu valodu un pilsoņu tiesības. Tad tika publiskota informācija par manu meitu, kas strādāja par manu palīdzi, un Imants Parādnieks teica, ka morālu apsvērumu dēļ no frakcijas man esot jāaiziet. Nevēlējos tam piekrist, jo patiesie iemesli bija konflikts ar partijas vadību. Taču tolaik vienojāmies, ka frakciju un partiju pametīšu, plašāk neiztirzājot iemeslus. Tā nebija aizmukšana, līdzīgi, kā arī ZZS gadījumā neaizmuku. No Zaļās partijas mani izmeta, jo pēc tam, kad toreizējais Ministru prezidents Indulis Emsis tika pieķerts ar 10 000 ASV dolāru koferī, es, zinot, ka šī nav traktora iegādei paredzētā nauda, frakcijas sēdē atklāti pateicu, ka viņš nevar palikt savā amatā. Drīz pēc tam sekoja mana izslēgšana no Latvijas Zaļās partijas.
– Šobrīd pasaules sabiedrības uzmanības lokā ir notikumi Ukrainā. Kā vērtējat šo konfliktu un tā attīstību?
– Situācija Ukrainā man nav sveša. Jau 1998. gadā izdevu grāmatu, kas saucās „Etniskie konflikti Austrumeiropas tautu vēsturē". Manā uztverē Krima nav nedz krievu, nedz ukraiņu zeme. 15. gadsimtā tika nodibināta Krimas haniste, ko Krievija iekaroja 17. gadsimtā. Otrā pasaules kara laikā Krimas tatārus līdzīgi kā čečenus, ingušus, kalmikus un citas Ziemeļkaukāza tautas Staļins izsūtīja uz Kazahstānu, Tadžikiju u. c. republikām. Izsūtīto vidū bija gan Padomju Savienības varoņi, gan partijas sekretāri, gan sievietes un bērni. Liela daļa ceļā gāja bojā. Tie, kas izdzīvoja, varonīgi atgriezās mājās. Pēc jaunākajiem datiem, Krimas tatāri veido 12% no iedzīvotāju skaita, un tieši šī iedzīvotāju daļa arī ir tiesīga runāt, jo tā ir Krimas tatāru zeme. Krimā pirms „palīdzības" aicinājumiem neviens krievs netika nedz nošauts, nedz ievainots. Vladimirs Putins šobrīd uzspļauj starptautiskajiem likumiem un memorandam, ko 1994. gadā noslēdza Boriss Jeļcins, un cenšas savākt atpakaļ to, ko PSRS laikā Hruščovs bija atdevis. Ja raugāmies plašāk, es uzskatu, ka katrai tautai, līdzīgi kā latviešiem, kas savā teritorijā dzīvo vismaz 2000 gadu, ir jābūt noteicējai par to. Ja notikusi varmācīga kolonizācija, genocīds vai kā citādi ir mainījies iedzīvotāju sastāvs, pasaulē mūžīgi turpināsies konflikti. Tie būs tik ilgi, līdz neradīsim taisnīgumu etnisko konfliktu risinājumā.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto