Barkavas pagasta "Timeri" ir Aināra Kokara dzimtās mājas, lauku dzīvesveids un saimniekošana ir pazīstama kopš bērnības, jo pamatu tam ir ielikuši vecāki. Toties būt par īpašnieku ir pavisam kas cits. Ir jādomā gan par to, kā sakopt, izmantot un apstrādāt zemi, gan arī par to, lai sabalansētu ienākumus ar izdevumiem un ieguldītu arī attīstībā.
Sarunas ievadā Ainārs skaidro, ka no mammas mantoto zemi apsaimnieko visi trīs bērni:
– Mamma tā gribēja, lai mēs visi trīs paliktu kopā pie zemes, to apsaimniekotu un, galvenais, nepārdotu. Māsa Aelita Kaulača dzīvo mammas mājās un rūpējas par fermu, strādā Kristiāna Dāvida pamatskolā, brālis Andis un es esam līdzīpašnieki, kā arī darām visus tehniskos darbus. No tiem galvenais ir sagatavot lopbarību ganāmpulkam, jo saimniecība nodarbojas ar lopkopību.
Līdz ar to mūsu turpmākā saruna ar AINĀRU KOKARU – par to, kā veicas, strādājot un apsaimniekojot savu īpašumu laukos, nemeklējot laimi citās zemēs.
– Vai tagad brīvu zemi Barkavas pagastā vēl varētu atrast?
– Atrast varētu, bet pie tās nemaz tā nevar tikt – rokas par īsām. Mums mantojumā ir 43 ha lauksaimniecībā apstrādājamās zemes, brālim tēvs atvēlēja savu zemi – 30 ha, pats iegādājos klāt "Grāvgaļus" (šajās mājās dzīvo mana ģimene) ar 6 ha zemes, vēloties paplašināt saimniecību, vēl klāt nopirku 15 ha zemes. Runājot par zemes iegādi – ir svarīga cena, tai ir tendence pieaugt, jo šogad Barkavas pagasta zemei palielinājās kadastrālā vērtība. Tagad esmu painteresējies, ka pagastā pārdod zemi, bet prasa 97 000 eiro. Īpašums ir liels – 56 ha, bet no tiem 30 ha ir izzāģēts mežs. Kad krējums ir nosmelts, tad zemi var tirgot. Nav nekāds noslēpums, ka Barkavas pagastā zemi apsaimnieko gan vietējie, gan arī ārzemnieki. Taču joprojām ir arī zeme, kas ir aizaugusi. Mēs paši zinām, kāda tā ir, jo 5 ha nomājam. Manuprāt, nav pareizi, ka zemi tur tikai tāpēc, lai dārgāk pārdotu. Pašam nevajag, bet citam nenovēlēs. Ja nav, kas strādā, tad īpašumi un, galvenais, lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizaug ar krūmiem.
– Pastāstiet par savām mājām un saimniecību!
– Mājās "Grāvgaļi" dzīvojam astoņus gadus, būtībā tās ceļam no jauna. Te bija tāda maziņa mājiņa, bet tagad vairs grūti atpazīt tās vietu. Toties esam uzņēmušies kredītsaistības. Īpašuma un papildu zemes iegādei ir ņemts kredīts, mājas rekonstrukcijai – kredīts, sadarbojamies ar SEB banku un Swedbank. Mums, lauksaimniekiem, platībmaksājumi ir liels atbalsts, bet tie nav jāatdod bankai vien, jādomā, kā dzīvosim nākamajā gadā. Ienākumus sniedz lopkopība, sadarbojamies ar AS "Preiļu siers". ZS "Timeri" ik pārdienu ierodas piena mašīna. Ferma nav liela, patlaban ir slaucamas 15 govis. Zemnieku stāžs mums ir liels, jo saimniecība ir reģistrēta 1993. gadā, bet tikai nesen sakārtoti īpašuma mantošanas dokumenti. Māsa ZS "Timeri" dzīvo pastāvīgi, kopj lopus, manā pārziņā ir visi zemes darbi un tehnika. Katru gadu kaut ko no tehnikas nopērkam klāt, šogad tā būs siena prese. Saimniecībai ir 15 ha meža, varētu jau kokus izcirst un nopirkt traktoru, bet man sirdsapziņa neļauj tā rīkoties. Nevaru iedomāties, ka meža vietā paliks plika vieta, kā jau daudzviet redzams. Jādomā, kā dzīvosim arī turpmāk, kas laukos ir svarīgi.
– Statistika rāda, ka kopš pagājušā gada beigām piena iepirkuma cena zemniekiem palielinās. Vai to jūtat arī jūs?
– AS "Preiļu siers" situācija pēc krīzes ir stabilizējusies, ar piena naudas izmaksu uzņēmums cenšas nekavēties, bet piena nauda jau ir tikai izdzīvošanai. Mēs esam "mazie", un, kā zināms, piena pārstrādes uzņēmumi šķiro piegādātājus – lielajos un mazajos. Kāda gan te būtu starpība, jo piens taču tiek slaukts vienādi. Pieļauju, ka mazajām saimniecībām lopbarību sagatavot ir daudz grūtāk nekā lielajām, kam ir lielāki apgrozāmie līdzekļi, kas var atļauties nopirkt vajadzīgo tehniku. Mazajām līdzekļu nav tik daudz, bet ir jānodrošina lopbarība, un tas prasa daudz vairāk pūļu. Kaut kā negodīgi, ka zemniekus dala pēc nodotā piena daudzuma. ZS "Timeri" ferma nav liela. Savulaik tika veikti ieguldījumi, lai būtu ES prasībām atbilstoša piena māja. Kad darbs bija pabeigts, izrādījās, ka tādas piena mājas nemaz nevajadzēja. Reāli par to naudu varējām paplašināt fermu. Ar graudiem mūsu pusē zemnieki pelna, bet tie ir lielie, kam ir apgrozījums. Mēs audzējam graudus saviem lopiem. Vēlētos paplašināt saimniecību, bet tad ir jāmaina visa sistēma, tomēr tas ir risināms. Ar ES projektiem gan nesaistos, jo zinu, ka tad, ja neizdarīšu, tā būs mana nevarēšana vai nezināšana, bet negribas ne atskaites, ne uzraudzību, un attur tas, ka vispirms ir jāiegulda sava nauda, ja tās nav – jāuzņemas kredītsaistības. Lai attīstītos un paplašinātos, ir vajadzīgs pamatkapitāls, bet te rodas apburtais loks.
– Vai pietiek zināšanu, vadot lauku saimniecību?
– Esmu ne tikai uzaudzis un dzīvojis laukos, visu praksē apguvis, bet arī ieguvis lauksaimnieka profesiju. Pats smejos, ka skolā nevis mani mācīja, bet dažreiz atsevišķos jautājumos pamācīju es, ja jutu, ka kāds pasniedzējs no praktiskās lauksaimniecības atrodas ļoti tālu. Reāli jau var mācīties tikai no savām kļūdām. Taču piekrītu, ka laukos zemi varēs pārdot tiem, kam ir saprašana, ko ar to darīt, ne vien darījumiem. Es pat nesaprotu, ko darīs graudaudzētāji, kas tagad zemi cenšas izsmelt, pārbarot ar ķīmiju, atpūsties atmatā nelaiž. Zinu vienu vietu, kur parasti gāju riekstot. Tagad tur vairs neviena rieksta neatrast, jo lazdām lapas nokalst jau vasarā. Es to saistu ar pārlieku ķīmijas izmantošanu ekstensīvajai lauksaimniecībai. Mums, bioloģiskajiem lauksaimniekiem, sāp, kas notiek ar zemi. Tiesa, ka ar bioloģiskajām metodēm labību ir grūti izaudzēt, jo jāievēro agrotehniskie pasākumi, augsekas maiņa. Pagājušajā vasarā mums izdevās, un viens saimnieks, kas bija gan mēslojis ar minerālmēsliem, gan miglojis, salīdzināja, ka ar bioloģiskajām metodēm izaudzētā raža mūsu laukos ir labāka. Bet ne jau vienmēr tā ir.
Visu jaunāko informāciju, ko svarīgi zināt lauku saimniekiem, sniedz novada lauku attīstības konsultants Aleksandrs Šrubs. Viņš mums palīdz sakārtot daudzas lietas. Grāmatvedības dokumentus palīdz kārtot grāmatvede, jo tur visam ir jābūt tā, kā prasa likumdošana, kas mainās tik strauji.
– Vai, dzīvojot laukos, novērtējat visu dabisko?
– Abi ar sievu Zigrīdu cenšamies savu ģimeni nodrošināt ar to, ko varam izaudzēt paši. Saimniecībā turam cūkas, vistas, trušus, izaudzējam savus kartupeļus, dārzeņus. Nupat izlasīju ES regulu, kas, iespējams, aizliegs kūpinājumus. Visa ķīmija desās – tas tātad būtu veselīgi, bet kūpinājumi pēkšņi kļuvuši kaitīgi. Laukos jau priekšroka tiek dota tam, ko paši izaudzē un saražo, mums liekas, ka veikalā neko tik labu neatradīsi.
– Kā vērtējat solīto pakāpenisko platībmaksājumu palielinājumu zemniekiem?
– Solīt jau sola, bet ar vienu roku dod, ar otru ņem nost. Ceru, ka tiem, kas strādā, atbalsts būs lielāks. Citādi kļūst skumji, zinot, ka Latvija ES atbalsta ziņā ir beidzamajā vietā. Ir viena lieta, kas sāp, – krūmi, ar ko aizaug zeme, kuru tur īpašnieki, bet paši nesaimnieko. Kad izcirtām nomas zemē krūmus, sakrāvu tos kaudzēs un apzvanīju šķeldotājus, pat piesolīju par velti, bet nevienam kurināmās šķeldas nevajadzēja. Domāju, ka krūmu, ko izcirst, vēl būs ļoti daudz, un pieļauju, ka tas ir zemēs, par kurām kāds saņem ES platībmaksājumus.
– Vai nenožēlojat to, ka izvēlēts lauku dzīvesveids?
– Var jau braukt uz ārzemēm, un pieļauju domu, ka tad, ja būtu aizbraucis, dzīvotu labāk. Tagad viss top pamazām un palēnām. Darba ir daudz, īpaši laikā no pavasara līdz rudenim. Gribas, lai mājās būtu komforts, tāpēc katru gadu kaut kas tiek uzlabots. Ir centrālapkure, vanna, tualete – kā pilsētā. Sieva Zigrīda strādā Madonas slimnīcas dzemdību nodaļā (patlaban – bērna kopšanas atvaļinājumā), un viņa uz darbu, kas noris pēc grafika, nokļūst ar automašīnu. Zigrīda ir madoniete, strādāt lauku darbus ir iemācījuši viņas vecāki, bērnībā bijis daudz jāstrādā laukos, jāravē. Viņa nevairās no grūtībām. Attālums no Barkavas līdz Madonai nemaz nav tik liels, ja vien mašīnas ripo, bet tās nebūt nav nekādas jaunās. Mums ir meita Krista, kas apmeklē bērnudārzu Barkavā, bet ir jāved turp un atpakaļ mājās, aug mazais Intars. Bērniem būs jātiek līdz dārziņam, skolai.
– Ko gaidāt no jaunās valdības?
– Visi jau tie paši vecie grābēji lien atpakaļ un sola debesu brīnumus. Runāt prot skaisti, bet neviens laukos vairs solījumiem netic. Iespējams, gan jau kādi atkal uzķersies. Mēs gan saprotam, ka ministriem Latvija beidzas aiz Rīgas apvedceļa, tālāk pie aborigēniem reti kurš aizbrauc ekskursijā. Ja nu vienīgi – iegriezties pēc lauku labumiem.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto