– Vai jūs atbalstāt iecerētos lauksaimniecības zemes pārdošanas ierobežojumus, lai mazinātu spekulatīvo darījumu īpatsvaru tirgū un lauksaimniecības zemes pircējs triju gadu laikā uzsāktu zemes apsaimniekošanu? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Ainārs no Talsiem: – Pirms šādu nosacījumu noteikšanas nopietni ir jāizvērtē zemes izmantošanas iespējas, cik tā ir vērtīga. Dažkārt ir arī tā, ka to pie labākās gribas nevar izmantot lauksaimnieciskajai ražošanai, bet to, kura šim mērķim ir izmantojama, labāk, protams, ir pašiem apstrādāt, nevis pārdot ārvalstniekiem.
Baldonietis Jānis: – Tā, protams, ir jāpārdod tiem, kas to apņemas apstrādāt, nevis, kā tas ir tagad, kad zemi nopērk tā saucamie „dīvāna zemnieki". Lai tā pieder tiem, kas to kopj un kaut ko dara!
Madoniete Valentīna: – Cik ilgi vispār savu zemi, nacionālo bagātību, tirgosim? Kādu pārtiku pēc tam ēdīsim, ja pašiem vairs nebūs savas zemītes, uz kā to izaudzēt? Ja to tādos tempos turpināsim izpārdot ārvalstniekiem, kas ir bagātāki nekā mūsu zemnieki, tad jau būs jāēd tā neveselīgā, no citām valstīm ievestā pārtika…
Barkavietis Alfreds: – Mūspusē zemnieki strādā cītīgi, un tādas aizaugušas platības nemaz nekrīt acīs, bet, protams, lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir jāpārdod ar tās nosaukumā ietverto mērķi, tiem, kas uzņemas saistības to apsaimniekot.
Madoniete Vēsma: – Tā, protams, ir jāpārdod tikai tiem, kas to apņemas apstrādāt, lai Latvijas lauki neaizaugtu. Cerams, ka šādās pamatotās prasībās Saeimas deputāti ieklausīsies. Ja deputāti savā tautā neieklausīsies, tad mums nemaz nav vērts viņus vēlēt.
Jānis no Bērzaunes: – Zemei jāpieder tiem, kas to apstrādā. Par zemnieku un Zemkopības ministrijas iniciatīvu rosināt šādus likuma grozījumus esmu dzirdējis un to atbalstu.
Aptauju veica
ŽEŅA KOZLOVA