Kopš 1991. gada janvāra notikumiem, kad vairāki desmiti tūkstoši cilvēku no visām Latvijas malām plūda uz Rīgu, lai celtu barikādes un aizstāvētu svarīgākos objektus – Augstākās Padomes, Iekšlietu ministrijas, televīzijas u. c. ēkas, ir izaugusi jauna paaudze, taču šīs salīdzinoši nesenās vēstures lappuses, kas piesātinātas ar dzīvo tautas atmiņu, var šķirstīt liela daļa barikāžu dalībnieku. Viens no tiem, kas pirms 23 gadiem atsaucās Latvijas Augstākās Padomes un Latvijas Tautas frontes aicinājumam nosargāt Rīgu, bija pašreizējais Aronas pagasta pārvaldes vadītājs ANDREJS PIEKALNS.
– Zināms, ka Aronas pagasts barikāžu laikā bija viens no plašāk Rīgā pārstāvētajiem Madonas rajona pagastiem.
– Visvairāk braucēju organizējās no padomju saimniecības „Viesiena", kur tolaik strādāju par galveno inženieri, un meliorācijas celtniecības pārvaldes „PMK-19". Darbinieki brauca gan kopā, gan atsevišķi. Pats uz Rīgu devos 20. janvārī. Kopā bijām aptuveni 20 cilvēku liela grupa. Tajā vakarā notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Paši izvietojāmies pie Ministru Padomes ēkas. Pie centrālās ieejas bija novietoti smagie auto, bet mēs atradāmies ēkas otrā pusē.
Bija bailes, taču ne panika. Ir drūmi stāvēt neapbruņotam, kad visās malās atskan šāvieni. Tagad, pēc vairāk nekā 20 gadiem, var tikai apsvērt, cik nopietni tobrīd bija draudi. Pienāca 21. janvāra rīts, un mēs nolēmām doties uz Iekšlietu ministrijas ēku. Tā nakts uzbrukumā bija pamatīgi cietusi, un daudzviet bija redzamas ložu atstātās pēdas. Bija ieradušās arī vairākas pašorganizētas miliču vienības no lauku rajoniem, pamanīju arī dažus pazīstamus Madonas miličus. Kaut arī parasti barikāžu aizstāvji mājup devās uzreiz nākamajā rītā, mēs Rīgā palikām līdz vēlai pēcpusdienai. Daudzi kusēnieši uz Rīgu devās pat vairākkārt.
– Kāds noskaņojums valdīja uz barikādēm?
– Tas, ko ļoti varēja izjust, bija cilvēku vienotība. Aizbraucot uz Rīgu, sajutu arī apkārt valdošo drūmo noskaņu. Stāstīja, ka iepriekšējās dienās barikādēs atmosfēra bijusi dzīvāka, jo nākuši žurnālisti un filmējuši operatori, taču 20. janvārī nopietnība un apziņa, ka viss var arī nebeigties labi, cilvēkos bija jūtama.
Katru gadu atsevišķus cilvēkus dzird runājam, ka barikāžu celšanai un aizstāvēšanai nav bijis nekādas nozīmes un visu izšķīruši pavisam citi apstākļi. Tam nevaru piekrist. Tie ļaudis, kas organizēja barikādes un devās tās aizstāvēt, deva lielu ieguldījumu neatkarības atgūšanā. Raugoties uz līdzīgiem notikumiem citviet pasaulē, militāristiem dot un izpildīt pavēli par uguns atklāšanu uz neapbruņotiem civiliedzīvotājiem nav vienkārši. Tolaik izvēlējāmies dzīvot ar apzinātu risku. Visi sapratām, ka, ja pavēle šaut tiks dota, būs maz cerību uz izglābšanos, taču šī nebija tā reize, kad domāt par to, kā slēpties aiz kāda muguras. Lielākas bailes un uztraukums gan bija ģimenes locekļiem, nevis pašiem barikāžu aizstāvjiem.
– Vai bija grūti nokomplektēt cilvēku grupas, kas no Aronas pagasta dosies uz Rīgu aizstāvēt barikādes?
– Tajā sabiedrības daļā, kurā tika runāts par notikumiem Rīgā, nebija jautājuma – braukt vai nebraukt. Cilvēku, kas pieteicās, bija daudz. Protams, bija daži, kas runāja, ka situācija atrisināsies pati no sevis un nav ko lieki riskēt, taču mans uzskats bija, ka neviens mums neko nedāvinās, ja paši pēc tā netieksimies. Tas nenozīmē, ka ar ieročiem rokās jādodas pretim armijai, taču kaut kas pašiem ir jādara, un 1991. gada janvārī tās bija barikādes.
Tāpat kā citviet Latvijā, arī Kusā bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka valdošā iekārta nemainīsies. Zinu, ka līdz augusta pučam vēl tika paklusām dalīti amati, kurš ko vadīs pēc tam, kad „kārtība" republikā tiks atjaunota. Neatkarības atbalstītāji savus amatus noteikti nesaglabātu.
– Kopš barikādēm pagājuši 23 gadi. Kā šobrīd, jau ar lielāku dzīves pieredzi un vēsturisko notikumu izpratni atskatoties uz asiņainajiem, taču vienojošajiem janvāra notikumiem, tos vērtējat?
– Vērtējums viennozīmīgi ir pozitīvs. Tā bija reize, kad Latvijas iedzīvotāji saliedēti un pamatīgi paveica lielu darbu, kas prasīja savas drošības, dzīvības ziedošanu lielāka mērķa vārdā. Ja mūsu tautas vēsturē ir notikumi, kas var kalpot par avotu spēkam, ticībai sev un saviem līdzcilvēkiem, tad šis noteikti ir viens no svarīgākajiem. Vien vēlētos, lai mēs par šo spēka avotu biežāk atminētos. Pirmajā desmitgadē pēc barikāžu notikumiem par tiem tika runāts vairāk. Vēlāk tas viss nedaudz pieklusa, un tikai pēdējā laikā atkal redzu, ka tiek rīkoti plašāki atceres pasākumi, veidoti televīzijas sižeti utt. Priecē, ka par vēsturi un barikāžu laika notikumiem izsakās tie jaunieši, kas 1991. gadā pat vēl nebija dzimuši. Redzu viņos vēlmi izprast janvāra dienu notikumu nozīmi. Tas ir ļoti būtiski, jo tautā nedrīkst valdīt apziņa, ka neatkarīga valsts ir iekritusi rokās pati no sevis. Ikvienā jomā panākumi ir sasniedzami ar grūtu darbu, barikādes bija mūsu darbs.
Par barikāžu laiku ar bērniem un jauniešiem cenšamies runāt arī Aronas pagastā. Kaut arī plašāki pasākumi netiek rīkoti, skolā mācību stundās par barikādēm tiek atgādināts. Pērnruden uz skolu uzaicinājām arī bijušo Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Daini Īvānu. Bērnos jūt interesi par savas tautas vēsturi, un 1991. gada janvāra notikumi ir neatņemama tās sastāvdaļa.
– Vai Atmodas laika ideāli ir saglabājušies?
– Kādā starpposmā mēs tos diemžēl aizmirsām. Sākotnēji bija skaidrs, ka, izcīnot neatkarību, pats no sevis nekas neradīsies un būs daudz jāstrādā, lai Latvija būtu pārtikusi valsts, taču vēlāk tas viss aizgāja otrajā plānā un (varbūt manis teiktais izklausīsies skarbi) virsroku guva jautājums „Kas man par to būs?". Tas sabeidz daudzas pozitīvās lietas un idejas, jo mudina cilvēku meklēt vieglāko, taču ne labāko ceļu, kā nokļūt pie ātras naudas. Dzīšanās pēc materiāliem labumiem, kas attiecībā pret valsti nav godīgi iegūti, ir kropļojusi neatkarīgas Latvijas būtību. Neraugoties uz to, ir jātic labajam, un kopumā situācija kļūst labāka. Esam sapratuši, kas ir jāizskauž, kas jānoliek malā, lai valsts spētu veiksmīgi attīstīties.
Lai arī kāda būtu šodienas Latvija, ja man vaicā, vai brauktu uz barikādēm atkal, varu ar pilnu atbildību atbildēt – jā.
– Sabiedrībā ik pēc laika kolektīvi nobriest noskaņojums, ka kaut kas ir jāmaina. 1991. gadā iedzīvotāji pārmaiņas bija gatavi aizstāvēt uz barikādēm, vai arī mūsdienās jūtat sabiedrības noskaņā kaut ko, kas liecinātu par nepieciešamību pēc lielākas tautas akcijas? Pirms četriem gadiem mums bija 13. janvāra mītiņš, kura dalībnieki joprojām tiek tiesāti.
– Nedomāju, ka situācija valstī ir tāda, ka būtu nepieciešami pasākumi, kas līdzinātos barikādēm. Jā, bija jau minētais 13. janvāra pasākums, kas norāda, ka dažkārt spējam uz kādu aktīvāku rīcību sasparoties, taču, manuprāt, tas bija jāorganizē pavisam citādāk. Nepareizs bija veids, kādā mītiņš tika rīkots un kā tika uzrunāti tā dalībnieki. Skanēja lozungi un saukļi, kas lielo ļaužu masu uzrunāja tikai emociju līmenī. Vērojot televīzijā mītiņu un tam sekojošos grautiņus, klusībā nodomāju, ka pēc šādu saukļu noklausīšanās kāds neapdomīgāks jaunietis tiešām var paņemt bruģakmeni un iesviest Saeimas logā. Jāpiebilst, ka rīkotāji un runātāji jau bija tie paši politiķi, kas ilgstoši atradās pie varas.
Ar sabiedrību ir jākomunicē citādāk. Izveido plānu, vērsies pie tautas un skaidro tās lietas, par kurām iestājies un ko vēlies paveikt. Tieši tik vienkārši viss notika Atmodas laikā, kad svarīgākais bija prasme uzrunāt sabiedrību, nevis noskaņot cilvēkus citu pret citu. Pretnostatījumi nav produktīvi, un demolēšana neko paliekošu nedod. Arī šodien mēs ikdienā nevajadzīgi plēšamies par daudziem ar vēsturi saistītiem jautājumiem, nepamanot, ka jaunajai paaudzei izpratne gan par vēsturi, gan sabiedrību, kurā dzīvojam, ir skaidra.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto