16. decembrī 40 gadu jubileju svinēja Madonas katoļu draudzes prāvests RIHARDS RASNACIS. Svētā Mise par godu šim notikumam pulcēja pilnu baznīcas telpu. Bija ieradušies deviņi katoļu priesteri, luterāņu baznīcas pārstāvji, pašvaldības un katoļu draudzes kopienas dalībnieki.
– Jau četru gadu vecumā Rihards apgalvoja, ka būs baznīckungs, – tiekoties ar laikrakstu, uzsvēra priestera māmuļa Tekla. – Mūsu ģimenei bija draudzīgas saites ar priesteriem, apmeklējām baznīcu, vienmēr palīdzējām baznīcas darbos. Līdz 18 gadu vecumam Rihards kalpoja baznīcā pie altāra; viņam patika arī citas lietas, piemēram, elektronika. Vēl pirms skolas laika dēlam bija savs galdiņš, kur ar lodāmuru Rihards lodēja diodes, mazas spuldzītes dažādās krāsās, veidojot gaismas eglīti. Skolas laikā viņš daudz sportoja.
– Kad man kā bērnam prasīja, par ko kļūšu, vienu brīdi teicu, ka gribu būt priesteris – izgudrotājs, – atcerējās Rihards Rasnacis. – Vēlējos izgudrot robotu, kas klātu gultu. Man tik ļoti nepatika to darīt, ka nospriedu – varētu izgudrot robotu, kas gultu klāj manā vietā. Par priesteri gan esmu gribējis būt vienmēr. Kopā ar māsu bērnībā spēlējām „baznīcu". Es biju priesteris, viņa – mironis, ko izvadu. Mironis nedrīkstēja kustēties, nedrīkstēja smaidīt – māsa uz brīdi bija izmēģinājuma trusītis.
Skolas laikā aizrāvos ar dažādiem sporta veidiem: kamaniņsportu, orientēšanos, džudo un citām cīņām. Nekad uz ielas gan neesmu kāvies, fizisko pārspēku neesmu ļaunprātīgi izmantojis, bieži esmu gājis klāt iekarsušajiem, lai kautiņu izšķirtu. Sports man bija daļa no vispārējās fiziskās sagatavošanās. Kad sāku trenēties Austrumu cīņu mākslā, padomju laikā tas bija aizliegts. Braucām trenēties uz Jūrmalas kāpām, nebija iespēju nolikt jostas, bet azarta apgūt iespējami daudz netrūka.
– Atceros, reiz saņēmu vēstuli no sporta nometnes Viesītē, kur Rihards savu vēstuli noslēdza ar vārdiem „viss kārtībā" un ievilktu krustiņu, – aizdomājās priestera mamma. – Starp mums tas nozīmēja, ka dēls nometnē ik vakaru skaita Rožukroni. Lūgšanu prakse mūsu ģimenē bijusi vienmēr. Lūdzāmies katru vakaru visa ģimene kopā, un bērni vēl atsevišķi pirms gulētiešanas lūdzās Rožukroni.
– Viena no skaistākajām lietām, kas mums ģimenē bijusi, ir kristību dienas svinēšana, – akcentēja Rihards. – Abi ar māsu esam kristīti 2. februārī. Tas bija ar gada starpību, bet abi kristības sakramentu saņēmām Sveču dienā. Vēsturiski tā ir diena, kad Jēzu nesa uz Jeruzalemes svētnīcu, un man tas liekas ļoti zīmīgi, jo arī es šai dienā tiku veltīts Dievam. Tagad ir milzīgs prieks, ja varu kādu bērnu kristīt šajā pašā dienā. Mūsu draudzē ir ģimene, kas savus trīs bērnus izvēlējās kristīt 2. februārī.
– Ceļš uz priesterību tātad bijis likumsakarīgs un bez šaubīšanās?
– Šaubas par šo ceļu man bija vidusskolas gados. Tad viens svētceļojums pielika „punktu". Vēlāk šaubījies neesmu. Ja nolemju, tad arī daru. Tiem, kuru izvēles balstās uz emocijām, ir uzplūdi un atplūdi, es esmu pragmatiskāks. Ticība manā gadījumā balstās vairāk uz prātu, nevis uz piedzīvotajām emocijām. Emocijas var ietekmēt dažādi spēki, prāta spriedumu nevar.
Mani vienmēr interesējusi matemātika, fizika, eksaktās zinātnes. Pirmais, ko saku, kad lūdz sevi raksturot, – esmu matemātiķis. Pēc komercskolas beigšanas iestājos Banku augstskolā. Kaut zināju, ka iešu studēt uz Garīgo semināru, gribēju, lai tas nav sasteigti. Banku augstskolā nomācījos gadu un to nenožēloju. Tā bija vēl vienas augstskolas pieredze ārpus Garīgā semināra.
Atceros, Latvijā toreiz viesojās pāvests Jānis Pāvils II. No lidostas viņš brauca garām mūsu augstskolai, un nolēmu izlikt plakātu, lai visi zina un sagaida pāvestu. Kursabiedriem, šķiet, lielākas ovācijas gan radās nevis par pāvestu, bet ieraugot pāvesta eskortā mani. Faktiski tur trāpījos netīši –
policisti, ieraugot manu mašīnu ar sarkano organizatora caurlaidi, aizvirzīja pa tukšajām, nobloķētajām ielām sekot papamobilim. Vēl šobrīd brīnos, kā nesankcionēti mana mašīna – vienīgais žigulis – varēja pievienoties Jāņa Pāvila II eskortam.
– Atceroties laiku, kad tikāt norīkots kalpošanai uz Madonu, ar kādām domām nācāt uz savu draudzi?
– Uz Madonu mani nozīmēja pirms 14 gadiem. Par priesteri tiku ordinēts gadu ātrāk nekā citi, jo studijas pabeidzu nevis sešos, bet piecos gados. Man bija jāizdara izvēle – studēt tālāk un savu dzīvi veltīt akadēmiskajam darbam vai kalpot draudzē, veikt pastorālo darbu. Tā kā iepriekšējās vasarās biju darbojies draudzēs un viena no šīm skaistajām praksēm bija Ērgļos, jutu aicinājumu sastrādāties ar cilvēkiem, un svaru kausi nosvērās par labu pastorālajam darbam. Pat sapņos redzēju, kā strādāšu Ērgļu katoļu baznīcā, kā attīstīšu draudzi, bet sanāca, ka mani nozīmēja uz Madonu.
– Kā tas notika?
– Pirms Madonas pavisam īsu brīdi biju Ērgļu katoļu draudzes prāvests. Tas bija tikai pusdievkalpojuma laiku. Misi iesāku kā jaunais Ērgļu prāvests, bet Mises vidū atbrauca tēvs Smelters (viņš tikko bija bijis pie arhibīskapa) un visiem paziņoja – lūk, jaunais kandidāts uz Madonu. Mantas no mašīnas vēl nebiju izņēmis, varēju doties tālāk. Līdz ar to Madona kļuva par manu pirmo pastāvīgo kalpošanas vietu. Tolaik kalpoju uzreiz sešās draudzēs: Madonā, Lubānā, Cesvainē, Dzelzavā, Ļaudonā, Ērgļos, pēc laika klāt nāca arī Kalsnavas un Pļaviņu draudzes.
No tā, ko sākotnēji gribēju īstenot, daudz kas ir izdevies. Bez tam esmu iesaistījies dažādās Baznīcas aktivitātēs, piemēram, esmu atbildīgais par diecēzes atjaunošanas programmu.
– Ko īsti nozīmē šis darbs?
– Esam izveidojuši priesteru grupu kopā ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču – mācāmies un dziļāk iepazīstam Baznīcas dokumentus, kādai būtu jābūt draudzei un diecēzei. Viena no atziņām, kas izkristalizējusies, – draudzei jābūt ģimeniskai kopienai, kas vērsta uz misiju. Pāvests baznīcas dokumentos par to daudz runā, un man jau liekas, ka tas, ko sākotnēji neesmu varējis formulēt vai pamatot ar atbilstošu paragrāfu, manā sirdī ir bijis un Madonas draudzē ticis realizēts. Paveiktajā tagad varu dalīties arī ar citiem.
– Madonas katoļu draudzes prāvests ir fonda „Alfa Latvija" padomes loceklis. Labi zinām, cik aktīvs darbs notiek Alfa kursu organizēšanā. Kā tas aizsākās?
– Pirmoreiz par Alfa kursu dzirdēju Cesvainē pirms 10 gadiem, kad tur notika bīskapu tikšanās „Gaiziņš". Brīvbaznīcas pārstāvis prezentēja šo ideju bīskapiem, un šajā tikšanās reizē sapratu, ka tas ir kas tāds, kas man ir tuvs. Pēc neliela brīža katoļu baznīcu pārstāvēju, iesaistoties Alfa kursu padomē, ātri uzsākām vadīt Alfa kursus Madonā. Pats esmu vairākkārt uz mācībām bijis Londonā – draudzē, kur Alfa kurss uzsākts. Redzu, ka šo metodi ir viegli izmantot un tā nes augļus, atbilst mūsdienu sabiedrības ilgām un gaidām.
Arī Madonas draudze ir augusi ne tikai kvantitatīvi, skaita ziņā, bet arī kvalitatīvi. Ir cits attiecību modelis – cilvēki cits citu pazīst, komunicē savā starpā, nav vairs svešinieki, kas sapulcējušies uz svētdienas dievkalpojumu. Darāmā vēl, protams, daudz, jo nepietiek izveidot vienu kopienu, nelielu saliņu, bet draudzei jābūt kopienai, kas vērsta uz misiju. Pagaidām visi Madonas un apkaimes iedzīvotāji vēl nav personīgās attiecībās ar Jēzu. Tā ir mūsu misija – palīdzēt citiem ieraudzīt būtisko.
Vēl gribu uzsvērt, ka respektējam cilvēka izvēli un brīvību. Dodam iespēju iepazīt Dievu, pēc tam katram pašam ir jāizvēlas, vai to turpināt. Jebkuras attiecības prasa piepūli un laiku, mēs dodam iespēju šīs attiecības uzturēt un savu ticību praktizēt.
– Būt par priesteri ir izaugsmes ceļš.
– Ar gadiem jūtu, ka ir vieglāk kalpot, redzu daudzus kalpošanas augļus – kā veidojusies draudze, kā mainījušies cilvēki, viņu mentalitāte un kultūra. Sākumā, lai jaunieši nāktu uz baznīcu, katrs gandrīz bija jāpārliecina, tagad priekšā jau ir daudzi. Tāpat pirmās ģimenes, kas kļuva atvērtas uz dzīvību, kam bija vairāki bērni ģimenē. Sākumā tas likās liels izaicinājums, šobrīd daudzās draudzes ģimenēs ir trīs, pat četras atvases.
Novērtējot varu teikt – ir bijusi vīzija, un cilvēki tai ir atsaukušies – šo vīziju uzķēruši un piekrituši to īstenot.
– Kādas domas gribas akcentēt saistībā ar Kristus dzimšanas svētkiem?
– Joprojām jūtams sabiedrības spiediens šos svētkus galvenokārt saistīt ar dāvanām. Apmeklējot ģimenes, redzu, kā bērni „strādā" uz vecākiem, dod mājienus par viņus interesējošām dāvanām. Arī man nereti ļauj izlasīt Ziemassvētku vecītim domātās vēstules, pēc kurām redzams, ka šogad vēlmju sarakstā dominē planšetdators. Bērni dāvanu izvēli bieži saista nevis ar vajadzīgo, bet ar to, kas ir prestiži. Ja klasē daudziem klasesbiedriem ir jaunāko modeļu telefoni, pārējā klases daļa ir spiesta tam pielāgoties. Pieaugušie, un vēl vairāk bērni, baidās no izstumšanas, viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai atbilstu kādiem ārējiem kritērijiem, kas svarīgi kompānijai. Žēl, ka svētība tiek saskatīta tajā, kas cilvēkam pieder, nevis – kas ir viņš pats. Ātru un vienkāršu zāļu, lai mainītu šos vērtēšanas kritērijus, nav. Atmoda sākas no katra paša – vai esmu gatavs mainīt savus priekšstatus un attieksmi pret cilvēkiem, balstoties uz vērtībām, nevis uz ārišķībām. Baznīcā daudz runājam par to, diemžēl visu sabiedrību tas ietekmē maz un lēni. Runas par vērtībām ir kas viens un reālā dzīve – kas cits. Līdzīgi dažkārt notiek ar ticību – tā parādās svētdienās vai Ziemassvētkos, bet pārējā laikā nav jūtama.
– Jūs aicinātu uz pārmaiņām?
– Bērniem vēlme draudzēties un komunicēt ir dabiskāka nekā pieaugušajiem. Lielajiem nereti ir aizspriedumi un grūtības uzsākt pat sarunu, līdz ar to sabiedrībā vērojama vientulības problēma. Romas pāvests Francisks brīdina par pragmatiskajām skumjām, kuru pamats ir individuālisms. Kā pārvarēt šo dvēseles stāvokli? Mēs draudzē dodam pietiekami daudz instrumentu, lai individuālismu pārvarētu. To novēlu arī pārējai sabiedrībai – pārvarēt individuālisma tieksmes un piedzīvot vienotības izjūtu. Turklāt labāk, lai vienotību piedzīvojam aiz prieka, nevis aiz bēdām, kā tas bija „Maximas" traģēdijas sakarā. Lai mūs vieno svētki!
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto