Šā gada oktobrī MK atbalstīja likumprojektu, kas paredz 5. decembri noteikt kā atzīmējamu dienu – Policijas darbinieku dienu. Vēsturiski 5. decembris saistīts ar 1918. gadu, kad neilgi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Tautas Padome pieņēma noteikumus, kas noteica policijas izveidi – 5. decembris līdz ar to tiek uzskatīts par policijas dibināšanas gadadienu. Arī Valsts policijai, gluži tāpat kā Latvijas Republikai, šogad apritēja 95 gadi.
Sakarā ar Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienu par augstu profesionalitāti, ilggadēju un godprātīgu dienesta pienākumu izpildi atzinības un apbalvojumus saņēma vairāki Madonas iecirkņa darbinieki. Viņu vidū jau tradicionāli ir pulkvežleitnants, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Madonas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks GUNDARS TROPS, kas šogad apbalvots ar personīgo šaujamieroci.
– Strādājam ne jau apbalvojumu dēļ, bet, protams, šajos apstākļos ir patīkami, ka darbs tiek novērtēts, darbinieki saņem atzinību par paveikto. Vislabāk jau par mūsu darbu liecina rezultāti un skaitļi – prieks vērot, kā tie uzlabojas, – pauda Gundars Trops.
– Policijas diena tieši sakrīt ar gada beigu tuvošanos, kas ir kā simbolisks atskaites punkts par gada laikā padarīto. Kā veicies Madonas iecirknim?
– Šogad elektroniskajā notikumu žurnālā reģistrēti 2368 notikumi. Uz katru no tiem ir jāreaģē – jāizbrauc vai jāsagatavo atbildes. Tas ir par nepilniem 300 gadījumiem vairāk nekā pagājušajā gadā, tātad darbu apjoms ir pieaudzis uz to pašu darbinieku skaitu. Līdz ar to darbu slodze ir mazliet palielinājusies, varbūt tādēļ mēdz būt arī gadījumi, kad darbiniekam ir jāreaģē uz citu prioritāti tai mirklī, bet maksimāli cenšamies turēt palīdzību cilvēkiem kā primāro. Reformu un krīzes laikā bija psiholoģiski grūtāk, bet nu tam esam tikuši pāri, arī darba apstākļi ir labi – ir transports, degviela, ne par ko nevaram žēloties, vajag tikai strādāt.
Līdz šim ir uzsākti 443 kriminālprocesi, pagājušajā gadā šis skaits bija 574, tātad tas ir par 22% mazāk. Tas ir galvenokārt tāpēc, ka cenšamies objektīvāk izvērtēt, vai konkrētos gadījumos nepieciešams uzsākt tieši kriminālprocesu. Savukārt atklāto noziegumu skaits 2012. gadā bija 45%, šogad – 57,79%. Tas ir straujš kāpums, domāju, šie skaitļi par policijas darbu runā paši par sevi.
Izmeklēto kriminālprocesu skaits šogad ir krasi palielinājies, prokuratūrā esam nodevuši 235 procesus, pagājušajā gadā – 210. Centāmies arī sakārtot daļu no iepriekšējo gadu procesiem, līdz ar to šogad esam apstrādājuši 1589 kriminālprocesus (2012. gadā – 464), kas ir būtībā trīs reizes vairāk nekā pērn.
Priecē, ka trīs reizes samazinājies sevišķi smago noziedzīgo nodarījumu skaits – šogad tie bija tikai 6 (2012. gadā – 18).
– Šķiet, ka Madonas reģionā cilvēki tomēr var justies samērā droši uz ielām.
– Paralēli tiešajiem darba pienākumiem, lai veicinātu drošību Madonas novadā, kopā ar iecirkņa priekšnieku Vasiliju Himuļu un Kārtības policijas nodaļas vadītāju Vladimiru Leokaiti arī piedalāmies Madonas novada pašvaldības izveidotajā drošības padomē, sniedzot savu redzējumu, ieteikumus. Esam panākuši, ka ir palielināts kārtībnieku skaits. Šobrīd viņi ir trīs, varētu būt, ka pēc Jaunā gada būs vēl trīs. Mēs esam pārliecināti, ka būtu ļoti nepieciešama pašvaldības policija, bet pagaidām pašvaldība tajā saskata, ka varbūt vēlamies kādas funkcijas no sevis „novelt" pašvaldības policijai. Bet tā nebūt nav. Ar saviem pienākumiem tiekam un tiksim galā, bet šeit ir runa par kvalitāti. Ja būtu pašvaldības policija, kvalitāte pieaugtu, drošība būtu lielāka, mēs ātrāk un efektīvāk varētu strādāt. Kārtībnieka funkcijas tomēr ietver tikai novada pašvaldības saistošo noteikumu ievērošanu. Bet uzskatu, ka būtu jābūt arī kaut kādai viņu darba organizācijai – kopējai koncepcijai, darāmo darbu plānošanai un kontrolei, atskaitei par padarīto.
Protams, pašvaldības policijas izveide atduras pret naudu. Lai gan visu pašreizējo domes deputātu priekšvēlēšanu programmās viena no prioritātēm bija tieši sabiedrības drošības uzlabošana, nonākot pie reālām sarunām, tie jautājumi virzās ļoti lēnām. Bet esmu optimists – labi, ka ir sākts ar kārtībnieku skaita palielināšanu. Tad jau arī uz priekšu kaut kas noteikti virzīsies.
Diemžēl daļa sabiedrības nav izaugusi līdz apziņai, ka apkārtējai videi jābūt sakoptai, drošai. Piemēram, nozagtie karogi, salauztie rotājumi, soliņi, izdemolētie parki… Iespējams, to izveidē arī vajadzētu vairāk iesaistīt pašus cilvēkus, rīkot talkas. Spilgts piemērs ir bērnu rotaļu laukums Rūpniecības ielas kvartālā Madonā. Mums izdevās uzvarēt konkursā (Gundars Trops pieteica vairāku daudzdzīvokļu māju kopējo pagalmu Rūpniecības ielā Lielās talkas pagalmu konkursā 2012. gadā. – Aut.), iesaistījām bērnus. Tagad viņi paši sargā un rūpējas par šo laukumiņu, viņiem pret to ir cita attieksme. Domāju, ka tas darbotos arī ar pieaugušajiem.
– Pēdējos gados arī VP aktīvāk sadarbojas ar sabiedrību, cenšas to izglītot. Cik lielā mērā tas izdodas?
– Protams, aktīvi strādājam ar sabiedrību – gan braukājam uz reģiona izglītības iestādēm, gan informatīvi atgādinām cilvēkiem dažādas aktuālas lietas par drošību. Piemēram, tagad gaidāms ļoti apjomīgs darbs sakarā ar eiro ieviešanu. Lai gan ceram, ka šis posms paies bez liekiem starpgadījumiem, ikvienam iedzīvotājam jāatceras, ka noteikti būs arī tādi cilvēki, kuri centīsies šai pārmaiņu laikā iedzīvoties, uz cita rēķina tikt pie vieglas naudas. Nereti tieši vecāka gadagājuma cilvēkiem iekrātas lielākas naudas summas. Ja lati jāapmaina pret eiro bankā, es aicinātu tomēr nepārnēsāt šīs lielās summas vienā reizē, bet gan naudu mainīt pa daļām. Pie katra iedzīvotāja tomēr policistu nekad nevarēsim nolikt, tāpēc visupirms sevi jāsargā pašam.
Policijas darbam jābūt caurspīdīgam. Ikdienā sevi tā nereklamējam, taču ir ļoti daudz tādu lietu, kur bijis labs rezultāts, bet ierindas cilvēks to neredz. No rakstiem laikrakstos, internetā viņš vairāk uzzina par kaut ko skaļu, negatīvu, bet tie labie darbi paliek nepamanīti. Mūs uzskata par represīvo institūciju, bet jākļūst par servisa institūciju. Ne tikai jāsoda, bet arī jāpalīdz, jāizglīto, jārunā, jārāda piemērs. No tā ieguvēji būs visi. Tāpat jābūt šai attieksmei – gan pret cietušo, gan procesā iesaistītajām personām, jo neviens jau nav uzskatāms par vainīgu, pirms to nav atzinusi tiesa.
– Kā izlēmāt kļūt par policijas darbinieku? Vai tas bija apzināts lēmums jau kopš bērnības?
– Esmu pabeidzis Kusas astoņgadīgo skolu, kopš 14 gadu vecuma dzīvoju Madonā. Tolaik nebija armijas, bet gan alternatīvais dienests, tāpēc man radās iespēja strādāt toreizējā Madonas milicijā par šoferi. Cik gan apzināts lēmums tas varēja būt 19 gados? (smejas) Sākotnēji tā doma tāda arī bija, ka pusotru gadu pastrādāšu, tad sākšu mācīties. Bet dzīvē tomēr kaut kā iegrozījās, ka nekur prom tā arī neaizgāju. Pastrādāju dežūrdaļā, pēc tam – par iecirkņa inspektoru, tad – operatīvo darbinieku, līdz „uzkāpu" par Kriminālpolicijas nodaļas vadītāju. Kopumā šai struktūrvienībā esmu nostrādājis 22 gadus, kopš 1991. gada. Uzskatu, ka darbam galvenokārt ir jāpatīk – tad arī būs pareizā attieksme un vēlme strādāt ar atdevi. Mans tēvs savā laikā bija pilsētas izpilddirektors – viņa attieksme, redzējums bija tas, no kā mācījos un ko arī tagad cenšos turpināt, nodot tālāk. Esmu ļoti pagodināts, ka Madonas iecirkņa kolēģi mani šogad ir izvirzījuši Valsts policijas gada balvas nominācijā „Mentors". Madonas iecirknī kopumā tiek ļoti domāts par kadru jautājumu. Pieņemam jauniešus no augstskolām praksē, rādām, ko un kā darām. Tiem, kurus darbs ieinteresē un kuriem redzam to „uguntiņu" acīs, iespēju robežās piedāvājam darbu mūsu iecirknī. Kamēr citos iecirkņos situācija ar kadriem ir pat kritiska, pie mums kolektīvs ir nokomplektēts. Arī tas ir rādītājs, ka jaunie darbinieki šeit grib nākt strādāt. Manuprāt, lielākā daļa Madonas iecirkņa darbinieku ir sava darba patrioti un entuziasti. Par spīti visiem pārmaiņu laikiem, ne tik lielajam atalgojumam viņi vēlas kaut ko mainīt, uzlabot, palīdzēt cilvēkiem.
– Nav noslēpums, ka šajā darbā jāsaskaras ne ar tiem pozitīvākajiem gadījumiem, emocijām. Kā „nepaņemt darbu" līdzi uz mājām?
– Nereti policijas darbinieki „izdeg". Cenšas, strādā, varbūt netiek novērtēti, kaut kur sajūt negatīvo sabiedrības attieksmi, arī atalgojums nav tas motivējošākais, nereti parādās kādi kārdinājumi. Ar to cenšamies cīnīties. Bet tas – kā jebkurā citā profesijā – ir atkarīgs no paša cilvēka, cik viņš ir morāli noturīgs, kāda ir viņa attieksme. Pozitīvi, ka policijas vadība ir nodrošinājusi iespēju darbiniekiem tikties ar psihologu.
Brīvdienās atnākot uz darbu, var redzēt, ka puse kolēģu jau ir šeit un strādā – par ko tad mēs runājam? Mēs, policisti, tomēr esam darbaholiķi, no kā nereti diemžēl cieš mūsu ģimenes. Bet iespēju robežās arī cenšamies rīkot dažādus pasākumus, pacelt to morālo fonu. Pats relaksējos makšķerējot, dodoties medībās. Tas man palīdz nekrāt problēmas sevī. Arī kopumā uzskatu – jo cilvēkam vairāk ir, ko darīt, jo mazāk laika paliek negatīvām domām.
Autore: LAURA KOVTUNA
OĻĢERTA SKUJAS foto