Grostonas draudzes pamatskola jeb Kalna skola Barkavas pagastā kopš 2010./2011. mācību gada nes misionāra Kristiāna Dāvida vārdu. Kristiāns Dāvids bija pirmais misionārs no Hernhūtes (Vācijā), kas ieradās Latvijā un darbojās Vidzemē. Viņš nesa Evaņģēlija vēsti citiem, un ko līdzīgu turpina viņa vārdā nosauktā skola. It bieži nedēļas nogalēs šī vieta ir rekolekciju centrs luterāņiem, katoļiem, šeit ierodas Aleksandra Meņa garīgās kopienas pārstāvji – pareizticīgie no Maskavas.
– Būtiski ir tas, ka Madonas pusē vienmēr bijuši un ir vadītāji, kuri ir noskaņoti ekumeniski un cilvēkus vieno, – aicināta uz sarunu, atzina Kristiāna Dāvida pamatskolas pārstāve JUTA STRAZDIŅA. – Tas ir viens no faktoriem arī mūsu darbībai, jo vienmēr esam sajutuši atsaucību un viedokli, ka visiem jādarbojas kopā, nemeklējot savstarpēju atšķirību, bet to, kas vieno. Neapšaubāmi arī „Stars" allaž piedalījies šī viedokļa veidošanā. Daudzos preses izdevumos redzam žurnālistus, kas meklē negācijas un sabiedrību konfrontē, bet ir žurnālisti, kas teritoriju izzina un vieno. Šo tendenci Madonā saistu arī ar Jāņa Simsona mantojumu. Pateicoties viņam, mēs ar Valdi (domāts Jutas dzīvesbiedrs, mācītājs Valdis Strazdiņš. – Aut.) savulaik te varējām ienākt, jo mūsu draudzība un sadarbība 1989. gadā sākās tieši ar Jāņa Simsona sekotājiem. Madonas mākslas skolā un bibliotēkā vadījām Bībeles stundas, mākslas studijā notika Valda vadītās pirmās kristības, un starp kristāmajiem bija arī Jāņa Simsona meita Elīna. Tas, ko Jānis Simsons veica Madonā, ārēji nesaucās kristietība, bet pēc būtības tā bija kalpošana, sevis atdošana saviem tuvākajiem. Es pati nekad viņu neesmu satikusi, jo, atnākot uz šo pusi, mēs vairāk darbojāmies Cesvainē un Liezērē, bet tad piepeši notika traģiskais notikums, un cilvēki no Madonas aicināja mūs pie sevis. Jānis bija gājis pa priekšu, to sajutām visi.
– Jūsu ievirze jau sākumā bija darboties nevis norobežotā telpā, kur cilvēki var ienākt ar kādiem nosacījumiem, bet rādīt, ka Evaņģēlijs vieno visus, arī tos, kas baznīcai nepieder.
– Katram cilvēkam ir savs laiks un savs brīdis, kad viņš tiek uzrunāts. Svarīgi ir nenostāties principiāli pret, mēģināt cilvēku uzrunāt kā tieši viņu – vai tas būtu bērns vai pieaugušais – atrast sakāmo viņam. Mēs esam atvērti kopējai sadarbībai ar luterāņiem, katoļiem, pareizticīgajiem, un nevarētu tā rīkoties, ja paši nedzīvotu lūgšanu dzīvi, ja necīnītos ar savām negācijām, neattīrītos un kā kopiena nemeklētu vienotību savā starpā. Visam, ko darām iekšienē, vēlāk ir augļi ārpusē. Cilvēki liecina, ka pie mums jūtas ļoti labi, jo te saņem mieru. Šobrīd uz skolu ir atbraucis viens no mūsu absolventiem, un ar tādu sakāmo viņš arī pieteicās – skolotāj, man vajag nomierināties, vai varu atbraukt pie jums?
Deviņdesmitajos gados Grostonas skolā bija lielas bāreņu nometnes, tad visu vasaru pie mums dzīvoja bērni no Dzelzavas, Cesvaines, Adulienas, vēl citām skolām. Vienmēr priecājos satikt arī šos bērnus, dzirdēt, ka viņiem klājas labi un ka laiks, ko viņi pavadīja Kalna skolā, bija ļoti nozīmīgs.
– Kā skola gaida Adventa laiku, vai tas pie jums ir notikums, kam īpaši gatavojaties?
– Tas vienmēr ir ļoti īpaši, jo pirms Ziemassvētkiem gatavojam dažādus priekšnesumus un dāvanas. Šogad iecerēti četri koncerti ārpus skolas, mums ir draugi Rupsalas sociālās aprūpes centrā, brauksim ar garšīgām maizītēm un priekšnesumiem arī pie viņiem. Parasti iestudējam kādu teātra izrādi, tas bērnos rada lielu pacēlumu, jo saistās ar visu jauno. Mūzikas skolotājs Raimonds sacer jaunas dziesmas, lomas ir izvēlētas tā, lai to spēlētājos tās atsauktos pedagoģiski, bērnus aizrauj arī jaunie kostīmi un citas lietas. Dekorējam un greznojam skolu, bet pats būtiskākais tomēr ir tas, ka šis periods nozīmē garīgās cīņas laiku. Ne velti baznīcā Advents ir gavēņa laiks. Protams, tradicionālā izpratnē gavēnis vairāk attiecas uz pieaugušajiem, tā ir arī mūsu ikdiena, bet jāsaprot, ka katram nepieciešama iekšēja cīņa, lai iemantotu patiesu mieru. Šodien cilvēki aizraujas ar pozitīvu domāšanu, bet, ja problēmas pārzeltījam, miers viegli nokrīt kā drēbes, kas ir par lielu. Miers ir iekšēja lieta, kas nozīmē, ka nepieciešama grēksūdze – atklātība un patiesums pret sevi un citiem, attiecības ar Dievu un necenšanās izrādīties. Mūsu draugs Žozefs Bastēns atzīst – katrā cilvēkā ir kas labs un katrā ir arī kas slikts. Mēs visi esam apžēloti grēcinieki un, ja koncentrējamies uz labo sevī, sākam pastiprināti redzēt slikto citos. Vai otrādi – visi citi būs labi, izņemot mūs pašus.
Kad savā mājā uzņemam ciemiņus, parasti vedam viņus uz saposto viesistabu, kaut mājā mēdz būt arī vietas, kas nav tik kārtīgas. Ar sirdi vajadzētu darīt otrādi – Dievs ienāk tur, kur ir mūsu sāpīgākā, problemātiskākā, grēcīgākā vieta, tur Viņš grib ienākt un atspīdēt. Ir daudz dziesmu par to, ka „gaisma atspīd tumsībā", „nāc, auseklīt!". Ar to nav domāta kāda ārējā tumsa, bet cilvēka sirds. Tur, kur ir problēmas, grib ienākt Jēzus.
– Savu bezdibeni neviens gan negrib citam demonstrēt, sak', jātiek ar problēmām galā pašam.
– Cilvēkam šai ziņā ir divi ienaidnieki – pašpietiekamība un norobežošanās. Tie posta ne tikai baznīcas cilvēkus, arī sabiedrību plašāk. Tikko kāds kaut ko grib darīt viens, viņš saceļas pret citiem vai saceļas pār citiem, un nekas īpaši labs tur nesanāk. Esam pieraduši sabiedrībā rādīt savu labo pusi, bet baznīcā tā nevajadzētu būt: ja ir problēmas, kaites vai grēki, varam to pateikt tieši tā, kā tas ir. Dievs tādēļ nebūs šokēts, jo Viņš to zina tāpat, savukārt mūsu atklātība un pazemība dos labus augļus. Pēc grēksūdzes cilvēks izjūt sirds vieglumu un mieru, kas ir pats būtiskākais.
Kristiāna Dāvida skolā labi ir tas, ka nav nekāda spiediena, ka tev viss ir jāzina, viss jāvar un jābūt labam. Arī bērnam ir jābūt tādam, kāds viņš ir, un, ja ir problēmas, tās risinām kopā. Mums nav labo un slikto skolēnu, nav muļķu un gudro, pārāko un mazāk vērtīgo. Tas kristietībā ir lieliski pateikts – neviens nav vērtīgāks par otru, katrs ir citādāks, bet neviens nav vērtīgāks.
– Joprojām piederat luteriskajai baznīcai, bet esat arī brāļu draudžu kustībā.
– Brāļu draudžu kustība Eiropā joprojām turpinās, dažādās vietās pasaulē tiek dibinātas un atbalstītas skolas, jo Hernhūtiešu baznīcā īpaši tiek akcentēta izglītība un misija. Priecājamies, ka notiek brāļu draudžu dienas, varam satikties ar cilvēkiem no dažādām vietām. Šogad bija iepriecinošs brīdis, kad pensionāri no brāļu draudzes Vācijā divas nedēļas dzīvoja pie mums un palīdzēja skolā pabeigt jauno bibliotēku.
Kopš 17. novembra esam arī Eiropas kopienu tīkla biedri, kas nozīmē, ka cilvēki, kuri dzīvo kopienās, reizi gadā pulcējas konferencē un arī pārējā laikā cenšas sadarboties. Šai tīklā ir pārstāvētas valstis, ar kurām līdz šim mums kontaktu nav bijis: Horvātija, Slovākija, Slovēnija, Rumānija, Bosnija.
– Kāpēc jums ir svarīgi atbalstīt citus un iet plašumā?
– Tas ir ļoti būtiski, jo no sadraudzības paplašināšanās daudz iegūstam. Konferencē bija fantastisks brīdis, kad vadītājs no Slovākijas komentēja divas bildes: vienā bija attēlotas skudras, otrā – ērglis. Viņš teica – jā, mēs kopienās daudz strādājam, esam kā skudras, kas par čaklumu Bībelē tiek slavētas, bet pasaulē pastāv arī ērglis. Mums tika parādīta Eiropas karte, kurā bija iezīmēts punktiņš, kur tobrīd atradāmies mēs, bet redzējām arī karti kopumā. Slovākijas pārstāvis pārliecināja, ka nav pareizi katram darboties savā kalpošanā vien, neredzot kopējo ainu. Mēs varam ne tikai kritizēt Eiropu, bet – tieši otrādi – teikt, ka Eiropa atdzims, un ar lūgšanām, vienotību un sadraudzību būt tajā līdzdalīgi.
Protams, pasaulē ir noteikta hierarhiska kārtība, un es apzinos, ka Andrejs Ceļapīters pēc neliela brīža, ja tas būtu pašvaldības vadītājam nepieciešams, varētu tikt pieņemšanā pie Latvijas Valsts prezidenta, kurpretim es to nevarētu. Es nevaru daudz neko ietekmēt Latvijas vai Eiropas Savienības procesos un notikumos –
tas ir skaidrs, bet Dieva valstībā ir cita kārtība. Tajā nav mazo un lielo, Jēzus saka – lielākais no jums ir tas, kas kalpo. Katra bērna lūgšana, ja tā ir no sirds teikta patiesībā un žēlastības stāvoklī, sasniedz debesu Tēvu. Un šai ziņā mēs visi varam ietekmēt pasauli. Bērni ar savām lūgšanām, ar slavēšanu ietekmē ļoti daudz, tāpat vecie ļaudis, skaitot lūgšanas, pasauli notur līdzsvarā. Katra lūgšana ir ļoti svarīga, un mēs varam pavairot nevis to cilvēku pulku, kas kurn un ir neapmierināti, bet vairot tos, kuri esam pateicīgi un kuriem ir svarīgi lūgties ne tikai par sevi, bet domāt arī par citiem.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no persniskā arhīva