Madonas mūzikas skolas absolventi un tās ilggadējā direktora Arta Kumsāra meitu Rasu novembra sākumā dzirdējām Liepājas Simfoniskā orķestra sastāvā. Ar programmu „Čaikovskis un Ivanovs" kolektīvs savus klausītājus apbūra Jelgavā, Cēsīs, Balvos, Rēzeknē, Daugavpilī un arī Madonā. Tobrīd vēl nebija sēru Rasas un madoniešu vaigā, jo, lai gan Artis Kumsārs uz koncertu netika, viņš bija līdzās šaisaulē. Sarunu ar RASU KUMSĀRI publicējam tādu, kāda tā bija tobrīd – priecīga, temperamentīga, ar domām par izvēlēto ceļu. Tēvam veltītie vārdi būs jau citas sarunas pavediens…
Rasa Kumsāre kopš septembra ir Liepājas Simfoniskā orķestra māksliniece. Kolektīva koncerttūres laikā tikāmies Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā, ko joprojām Rasa sauc par savām otrajām mājām.
– Šogad Nīderlandē, Roterdamas Mūzikas akadēmijā, pabeidzu bakalaura programmu vijoles spēlē, – iezīmējot ceļu uz profesiju, pastāstīja Rasa Kumsāre. – Uz Nīderlandi devos laikā, kad vēl mācījos Latvijas Mūzikas akadēmijas trešajā kursā. Tas notika Erasmus studentu apmaiņas programmas ietvaros, un Roterdamā man tā iepatikās, ka nolēmu studijas pabeigt tur, turpinot mācības pie pedagoga Benzion Shamir, kuru droši varu dēvēt par savu lielo dzīves skolotāju. Interesanti, ka viņa saknes aizsākas Lietuvā. Roterdamas Mūzikas akadēmija ir ļoti radoša skola, tajā mācās jaunieši no visas pasaules. Līdzās klasiskās mūzikas departamentam darbojas arī džeza, modernās dejas, popmūzikas, teātra, pasaules tautu – latīņu, indiešu un turku, flamenko – mūzikas, kā arī cirka departaments. Akadēmija izvietota trijās ēkās, klasiskās mūzikas ēka atrodas pilsētas centrā, un tai līdzās ir lielākā Holandes koncertzāle (DeDoelen). Koncertzālē darbojas Roterdamas filharmonijas simfoniskais orķestris. Izturot konkursu, iekļuvu šī orķestra akadēmijā, līdz ar to man bija iespēja piedalīties meistarklasēs un uzklausīt pieredzējušo orķestra mūziķu padomus, turklāt par brīvu tikt uz koncertiem.
– Viss bija tik daudzsološi, kāpēc atgriezies Latvijā?
– Arī šobrīd manas izjūtas ir dalītas: no vienas puses – ir ilgas pēc mājām, no otras – pārdomas par iespējām Roterdamā. Pavasarī pedagogs piedāvāja – ja palieku pie viņa maģistros, viņš turpinās man mācīt vijoles spēli, lai gan faktiski šogad ir nolēmis beigt pedagoga darbu. Tomēr nolēmu – bakalauri ir pabeigti, man jābrauc mājās. Jāskatās, kā viss notiek šeit, jo savu dzīvi vairāk redzu Latvijā. Nolēmu atgriezties dzimtenē, atrādīties un atgādināt par sevi, koncertējot uz Latvijas mūzikas skatuves. Veiksmīgi sanāca, ka divas nedēļas pēc atgriešanās tika izsludināts konkurss uz vietu Liepājas Simfoniskā orķestra otro vijoļu grupā. Izturēju konkursu un dažas nedēļas vēlāk Madonā varēju atkal muzicēt kopā ar saviem draugiem Latviešu mūzikas svētku ietvaros.
– Vai studiju turpināšana būs kādreiz aktuāla?
– Ir doma studēt maģistrantūrā, un, ja tā, tad gan dotos atpakaļ uz Roterdamu. Tur taciņa ir iemīta. Arī šobrīd uzturu gan profesionālos, gan personiskos kontaktus ar Nīderlandi. Ik pa laikam atgriežos, lai sniegtu koncertus, satiktu draugus un pedagogus. Pašlaik priecājos par atgriešanos.
– Tātad šajā sezonā strādāsi Liepājas Simfoniskajā orķestrī.
– Gan orķestrī, gan Liepājas teātrī, kur spēlēju divās izrādēs. Viena no tām ir izrāde „Piafa", kas pirmizrādi piedzīvoja 12. septembrī un, manuprāt, ir izcils darbs gan režijas un mūzikas, gan aktieru meistarības un augstās profesionalitātes ziņā. Kaut izrāde ilgst trīsarpus stundas, tas ir tā vērts.
Decembra sākumā būs mūzikla „Pavasara atmoda" pirmizrāde. Tas ir provokatīvs darbs, kurā atklāti tiek runāts par jauniešiem aktuālām problēmām, bet centrā, protams, ir mīlestība. Saturs ir ļoti tiešs, bet uzskatu, ka ir labi ar jauniešiem runāt atklātu valodu. Ja ģimenē kādreiz netiek izrunātas jauniešu problēmas, šādā veidā cilvēki var noskaidrot sev būtisko.
– Liepājas Simfoniskajā orķestrī esi kopš septembra. Kāda ir mūziķu ikdiena?
– Katru dienu (no pirmdienas līdz piektdienai) ir četru stundu garš mēģinājums, piektdienās notiek koncerti, taču bieži vien mēnesī sniedzam vairāk nekā četrus koncertus. Nedēļas laikā tiek sagatavotas divas programmas. Spēlējam arī koncertus bērniem, ar šiem koncertiem braucam uz Latvijas pilsētām. Ir būts Ogrē, Rundālē, Vaiņodē, Liepājā, Ventspilī. Tie ir 40 minūšu gari koncerti dažādām vecuma grupām, ko papildina foto vai video projekcijas un stāstījums.
– Kā esi iejutusies jaunajā kolektīvā?
– Būšu atklāta – sākumā, kad atbraucu no Roterdamas, biju iedvesmas pilna visu darīt uz 100 procentiem. Tā kā orķestrī spēlē dažādi mūziķi, arī cilvēki, kas te strādā divdesmit un trīsdesmit gadu, viņu acīs pamanīju rutīnu. To nebija viegli pieņemt, bet, ja pats esi aktīvs un vari sevi iedvesmot, viss ir kārtībā. Kopumā kolektīvs ir ļoti atvērts un jauks. Pēdējos gados tiek piesaistīti arī jaunie mūziķi.
– Ļoti daudz orķestra kolektīvā nosaka diriģents. Kā tas ir Liepājas Simfoniskajā orķestrī?
– Mums diriģenti mainās. Uzskatu, ka tas ir pozitīvi, jo jāmāk pielāgoties dažādām rokām un personībām. Kopš septembra ir bijuši arī divi ārzemju diriģenti – Lutz Koehler un Bjarte Engesets. Lutz Koehler Latvijā viesojies vairākkārt, diriģējis arī Mūzikas akadēmijas orķestri, taču uz Liepāju viņa ceļš ved pat divas reizes gadā. Kad pie diriģenta pults strādā šis izcilais diriģents, orķestris skan pavisam citādāk. Arī norvēģu izcelsmes diriģents Bjarte Engesets, pirms divām nedēļām strādājot ar Liepājas Simfonisko orķestri, ienesa svaigas vēsmas un deva jaunu stimulu.
Piekrītu, ka diriģentam ir izšķirīga nozīme, viņš skaņdarbam piešķir centrālo muzikālo ideju. Ja diriģents to paveic meistarīgi, orķestris vienojas kopīgā mērķī, šo vēstījumu nodod arī klausītājam.
– Kā vidzemniecei klājas ar Kurzemes pieņemšanu?
– Liepājā man ir svarīga jūra – pēc gariem mēģinājumiem reizēm izvēdinu galvu pastaigās, lai vējš izpūš visu saspringumu. Turklāt tādas pludmales kā Liepājā nav nekur citur. Saka jau, ka kurzemnieku uzticību iekarot ir daudz grūtāk, bet, kad tas izdodas, uzticība nodrošināta ilgam laikam. Manuprāt, pirms kādiem gadiem Liepājas gars bija daudz dzīvāks un izteiktāks. Tagad daudzi cilvēki, tāpat kā visā Latvijā, arī no Liepājas devušies prom uz ārzemēm. Leģendārie mūziķi pārcēlušies uz dzīvi Rīgā vai viņu šaisaulē vairs nav. Jāpiezīmē arī pozitīvais – cilvēki ļoti tiecas nākt uz koncertiem un teātra izrādēm. Visas biļetes vienmēr ir izpārdotas, turklāt vēl jau orķestris strādā vecajās telpās un jaunā koncertzāle nav uzcelta. Tai ielikts pamatakmens, tā top, bet rezultāts būs redzams pēc diviem gadiem. Esmu ievērojusi, ka vide var ļoti ietekmēt – iedvesmot vai vilkt atpakaļ. Liepājas orķestrim veicies, jo, lai gan pašreizējās mēģinājumu telpas nav pēc pasaules labākajiem standartiem, tomēr katrai instrumentu grupai ir sava individuālā telpa, ko var izmantot mācīšanās nolūkos.
– Aizvadītā vasara bija tavu ceļojumu laiks, pastāsti par to!
– Mācoties Roterdamā, iepazinos ar daudziem cilvēkiem. Viens no viņiem ir Hans Blok, kas vasarā kā jaunais komponists viesojās arī Latviešu mūzikas svētkos Madonā. Hans ir azartisks cilvēks, daudz ceļo, un reiz viņam prasīju par vasaras plāniem. Viņš atklāja, ka brauks uz Gruziju. Tā kā man Gruzija bija sens sapnis, paziņoju, ka braukšu viņam līdzi. Izrādījās, ka Gruzija mūsu ceļojumā bija tikai viens no posmiem, 22 dienu laikā pabijām piecās valstīs – Baltkrievijā, Ukrainā, Gruzijā, Turcijā, Grieķijā. Manās atmiņās tas paliks kā neaizmirstams ceļojums. Ņēmām līdzi arī mūzikas instrumentus –
spēlēšanai uz ielām, muzicēšanai kopā ar citiem mūziķiem un vienkārši pašu priekam. Šobrīd nevaru iedomāties, ka varētu ceļot arī citādāk.
– Kādas bija krāšņākās ceļojuma epizodes?
– Ceļojām ar lidmašīnu, vilcienu, autobusu, stopējot un pat ar zirgu. Ļoti pārsteidza Turcija, kur netīši nokļuvām nacionālajā televīzijā. Pilsētā, kurā apmetāmies, satikām cilvēku, kurš ieteica mums vakariņošanas vietu. Viņš pats līdz turienei mūs pavadīja un visu izmaksāja. Bijām pārsteigti par brīnišķīgo viesmīlību, bet viesnīcā sagaidījām nākamo pārsteigumu – šis vīrs mums bija atsūtījis mājās ceptus cepumus. Sapratām, ka jāiet viņam pateikties. Tā kā turkam piederēja veikaliņš ēkā, kurā atradās viesnīca, devāmies uz to un sākām muzicēt. Ielas otrā pusē atradās pilsētas avīzes redakcija, izdzirdot mūzikas skaņas, reportieris bija klāt, un tai pašā dienā nokļuvām laikraksta lappusēs. Tā kā Turcijā tobrīd notika plašs tradicionālās mūzikas festivāls, tikām uzaicināti piedalīties tajā. Tā nu trīs dienas jutāmies kā superzvaigznes, jo festivālam pienesām īpašu kolorītu un turku viesmīlība bija nepārspējama. Iemācījāmies piecas dziesmas no turku tradicionālās mūzikas repertuāra. Lai izceltu mūsu pašu saknes, nospēlējām arī vienu latviešu un vienu šrilankiešu tautas dziesmu, jo mana ceļabiedra dzimtene ir Šrilanka. Tā kā Turcijā šis bija nozīmīgs tradicionālās mūzikas festivāls, tas tika translēts arī nacionālajā televīzijā. Bija brīnišķīgi, turklāt tās visas ir lietas, ko nevar ieplānot vai paredzēt. Neaizmirstama pieredze bija arī Baltkrievijā un Ukrainā, kur daudz redzējām un spēlējām. Ukrainā, piemēram, atklājām futbola maču, jo cilvēki, pie kuriem dzīvojām, bija futbola spēles organizatori. Daudz par svešām zemēm var izlasīt grāmatās, bet pašam redzēt un just ir spēcīgāk un paliekošāk.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā krājuma