Tieši tāpēc, ka ir ķīmiķis, DZINTARS KOZULIS zina, kas ir ķīmija, un Ošupes pagastā izveidotajā zemnieku saimniecībā "Zīles", kas nākamgad atskatīsies uz pastāvēšanas 25 gadiem, saimnieko ar bioloģiskajām metodēm. Šķirnes aitu saimniecībā patlaban ir 210 aitu mātes – ‘Latvijas tumšgalves'. Taču 1989. gadā, kad saimniecību izveidoja, bija tikai ducis bezšķirnes aitu. Tās pārdeva, bet vietā no Sarkaņu pagasta Krieviņu kompleksa aitkopjiem nopirka 10 ‘Latvijas tumšgalves' un teķi vārdā Bonifācijs.
Pamazām sadzima jēri, un šķirnes aitu ganāmpulks paplašinājās.
Tieši Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, 18. novembrī, kad Rīgā, Melngalvju namā, notiks Triju Zvaigžņu ordeņa, Viestura ordeņa un Atzinības krusta pasniegšanas svinīgā ceremonija, uz galvaspilsētu brauks arī ZS "Zīles" saimnieks Dzintars Kozulis, jo ir starp apbalvotajiem. Par ieguldījumu lauksaimniecības attīstībā, īpaši mērķtiecīgā aitkopības nozares veicināšanā un šķirnes aitu selekcijas darbā viņš kļūs par Atzinības krusta IV pakāpes virsnieku. Pirms došanās uz svinīgo apbalvojuma pasniegšanas ceremoniju aicināju Dzintaru Kozuli uz sarunu.
– Bieži vien pati dzīve mūs ievirza tur, kur esam vajadzīgi, taču klāt nāk arī izvēle. Zinot, ka lauksaimniecība nav vienīgā joma, kur darbojies, pastāsti, kā veidojies tavs dzīves gājums!
– Tā jau saka, ka ik pa laikam kaut kas dzīvē ir jāmaina. 11 gadu esmu bijis pedagogs, 11 gadu – Ošupes pagasta padomes priekšsēdētājs, 12 gadu vadīju biedrību "Latvijas aitu audzētāju asociācija", kur patlaban esmu priekšsēdētājas vietnieks. ZS "Zīles" kopā ar ģimeni cenšos noturēt iesākto virzienu – šķirnes aitkopību.
Mana dzimtā puse ir kādreizējā Preiļu rajonā, Galēnu ciemā. Iesāku mācīties toreizējā Dravnieku pamatskolā, bet, kad ģimene pārcēlās uz Madonas rajonu, 4. klasi pabeidzu Lāčkalnu sākumskolā. Pēc tam absolvēju Meirānu astoņgadīgo skolu, iestājos un beidzu Madonas 1. vidusskolu, bet 1979. gadā pabeidzu Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti. Tolaik pēc augstskolas bija valsts sadale, un, tā kā man bija otrs labākais sekmju rezultāts kursā, varēju izvēlēties, kur strādāt. Bijām gatavoti arī kā ķīmiķi-pedagogi, un es izvēlējos strādāt Jelgavas 1. vidusskolā, kur vajadzēja ķīmijas skolotāju. Vēlāk pārcēlos uz Madonas rajonu, strādāju Meirānu astoņgadīgajā skolā par mācību pārzini, pēc tam nepilnus divus gadus biju toreizējās Madonas rajona tautas izglītības nodaļas inspektors, pēc tam atkal strādāju par skolotāju Meirānu pamatskolā.
– Kā esi apguvis lauku saimniekam vajadzīgās zināšanas?
– Praksē. Laukos dzīvojot, lauku darbi bija vienmēr jādara. Kad tēti aizsauca mūžībā (gadu pēc manām kāzām), mums "Zīlēs" palika vairākas govis, zirgs, aitas. Lai palīdzētu saimniecībā, toreiz biju spiests mainīt darbu un aiziet no rajona tautas izglītības nodaļas, sāku strādāt Meirānu pamatskolā. Atceros, ka māju nopirkām par lētāku naudu, nekā vajadzēja samaksāt par mantošanas papīru kārtošanu. Tas bija vēl padomju laikā, bet, izveidojot zemnieku saimniecību, sākām saimniekošanu ar 20 ha zemes. Pakāpeniski zemes platības piepirkām klāt. ZS "Zīles" kopā ar nomātajām un meža platībām tagad izmanto 260 hektāru, no tiem lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir ap 200 hektāru.
– Vai aitkopība bija visus gadus, kopš pastāv zemnieku saimniecība "Zīles"?
– Zemnieku saimniecība "Zīles" ir izveidota 1989. gadā, esam tā sauktie Breša zemnieki. Tātad saimniecībai būs apritējuši jau 25 gadi. Atceros, ka aitas ir bijušas vienmēr. Kad dibinājām savu zemnieku saimniecību, abi ar sievu pārrunājām, ko izvēlēties – govis vai aitas, jo tolaik turējām arī piecas govis. Izvēle krita par labu aitām. Pārdevām bezšķirnes aitas, no Krieviņu aitu kompleksa nopirkām 10 šķirnes ‘Latvijas tumšgalve' aitas, teķi Bonifāciju, un tā pamazām tika iekopts šķirnes aitu ganāmpulks. Bija vajadzīgs neatlaidīgs selekcijas darbs. Neslēpšu, brīžiem aitkopību uztur graudkopība, ieņēmumi no meža.
– Paralēli darbojies Latvijas aitu audzētāju asociācijā. Ko devusi šī pieredze?
– Šogad aprit 15 gadu, kopš izveidota biedrība "Latvijas aitu audzētāju asociācija", kurā darbojos. ZS "Zīles" ir arī Zemnieku saeimas, Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas biedrs, kā arī gaļas liellopu audzētāju apvienības "ABC projekts" dalībnieks.
Aitkopības nozarei 90. gadu sākumā draudēja sabrukums. Padomju gados Latvijā bija ap 300 000 aitu, no tām – ap 17 000 šķirnes aitu. Neatkarības gadu sākumā bija tendence aitas gaļas iepirkuma cenām samazināties, līdz ar to aitu skaits saruka vēl vairāk – pat līdz 15 000 aitu. Ja aitu skaits samazinājās divdesmit reižu, nozarei bija nepieciešama glābšana. Pateicoties asociācijai, kas meklēja jēra gaļas realizācijas iespējas, arī sadarbībai ar Zemkopības ministriju, kas sāka maksāt subsīdijas, aitu skaits pamazām palielinājās. Kopējo aitu skaitu Latvijā esam dabūjuši līdz
90 000. Straujāks aitkopības attīstības temps tika uzsākts, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā. Lauku saimnieki sāka saņemt lielākus atbalsta maksājumus, nodibinoties Latvijas aitu audzētāju asociācijas kontaktiem ar ārvalstīm, aitu novietņu skaits palielinājās. Aitu kopskaits 15 gados, kopš darbojas asociācija, ir palielinājies sešas reizes. Lielākās aitu gaļas pircējas ir Turcija, Vācija, Holande, Bulgārija u. c. valstis. Lai ielauztos tirgū, produkcijai ir jābūt vairumā – vismaz 400 dzīvniekiem. Bioloģisko lauksaimnieku pieredzes apmaiņā Spānijā redzēju, ka valstī, kur valda krīze, aitas gaļas cena ir 12-15 Ls/kg, bet Šveicē tā maksā vēl dārgāk. Laba jēra gaļa, arī liellopa gaļa ir ļoti dārga.
– Saimniecība "Zīles" ir atvērta arī tūristiem.
– Jā, pie mums aitiņas apskatīt brauc gan skolēni, gan pensionāri. No augstiem viesiem saimniecībā ir pabijis Valsts prezidents Andris Bērziņš, Vaijes pašvaldības vadītājs, ciemiņi no Šveices, arī Aivars Berķis, tolaik Saeimas deputāts. Vairāk laukus apceļo vasarā.
– Kas ir tas spēks, kas visus šos gadus ir palīdzējis ne tikai noturēt, bet arī attīstīt saimniecību "Zīles"?
– Tā ir ģimene. Saimniekojam visi kopā – gan tad, kad notiek jēru svēršana, gan vasarā, kad jāravē, gan tad, kad barība jāgādā, gan citos svarīgos darbos. Abi ar sievu Anitu 6. novembrī atzīmējām 29. kāzu gadadienu. Kad bērni bija mazāki, gāja grūtāk, bet tagad, kad visi trīs ir izauguši, jau ir savas ģimenes, jūtam, ka ir palīgi. Strādājam reizē ar vairākiem traktoriem – pats, dēls Armands, arī meitas ar savām otrajām pusītēm iesaistās. Vecākā meita Zane Preisa ir precējusies ar Rūdolfu, strādā Madonas slimnīcā par fizioterapeiti, domā par stāšanos maģistrantūrā. Jaunākā meita Dace beidza pārtikas ražotāju vidusskolu Rīgā, otro gadu strādā restorānā Rīgā par pavāri. Dēls Armands ir precējies, abi ar sievu Lauru ir beiguši Lauksaimniecības universitāti, audzina dvīņus Aleksu un Akselu. Dēls arī ierosināja uzrakstīt projektu Eiropas Savienības fondu atbalstam jaunaudžu kopšanai (pavisam ar ES fondu atbalstu esam īstenojuši trīs projektus). Grāmatvedību palīdz kārtot vedekla Laura. Zemnieku saimniecībā ir tas labums, ka pats esi sev saimnieks un pavēlnieks. Graudaudzētājiem ziema ir tāds klusāks laiks, bet mums ziemā aitu mātēm sāk nākt pasaulē jēri, dzīvnieki regulāri ir jābaro, nekādas atelpas nav.
– Kā sabalansē darbu ar atpūtu?
– Arī 18. novembrī brauciens uz Rīgu, kurp dosimies kopā ar sievu Anitu, būs svarīgs mirklis. Esmu no tiem cilvēkiem, kas tomēr meklē iespējas, lai izbrīvētu laiku un atlicinātu naudu ceļošanai. Kad bērni bija mazi, centāmies katru vasaru kopā aizbraukt ekskursijā tepat pa Latviju. Tagad visiem kopā ceļot iznāk retāk, jo ir jāstrādā, bet cenšamies izrauties. Patika, kā visi (ģimenē jau kopā esam 10) pavadījām Ziemassvētku brīvdienas Tartu, gūstot pozitīvo lādiņu ikdienai. Cenšamies apmeklēt teātra izrādes, koncertus. Patīk makšķerēt, tikai upē zivju palicis mazāk, piemājas dīķī ir vairāk. Citreiz pēc saspringta garīgā darba atpūta ir tieši fiziskais darbs.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto