Aizvadītās nedēļas nogalē Madonas un Lubānas novadā vizitācijas nolūkos ieradās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps JĀNIS VANAGS. Šā gada 26. janvārī apritēja 20 gadu, kopš LELB ārkārtas Sinodē viņu ievēlēja par arhibīskapu. Laikraksts „Stars" ar Jāni Vanagu tikās viņa vizitācijas noslēgumā Liezēres evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Sarunu sākām par šo apciemojumu mūsu pusē.
– Vizitācija ir sens baznīcas vadīšanas instruments, – aicināts uz interviju, uzsvēra Jānis Vanags. – Vārds „vizitēt" Rakstos pirmoreiz parādās stāstā par eņģeli, kas apmeklē Mariju un pasludina Labo vēsti, ka viņai piedzims Dēls. Tā arī bīskaps kopš seniem laikiem kā namatēvs savā bīskapijā apmeklē draudzes, lai tās labāk pazītu, iedvesmotu un dotu savus ieteikumus. Šoreiz vizitācijas galvenais mērķis bija apmeklēt Liezēres un Lubānas draudzes, lai kopā palūkotos uz nākotnes vīziju. Gribēju iepazīties ar to, kas šajās teritorijās ir svarīgs – skola, pašvaldība, kāds ievērojams uzņēmums. Svarīga bija attiecību veidošana, vārtu atvēršana, ledus laušana.
– Kā vērtējat abos novados redzēto?
– Liezērē mani, protams, iepriecina jaunā baznīca. Arī svētdienas skola ir priekšzīmīga. Brīnišķīga pamatskola, lielu iespaidu atstāja aprūpes centrs jauniešiem un bērniem, jo mana dzīvesbiedre darbojas līdzīgā centrā. Līdz ar to zinu problēmas un vajadzības, kas aktuālas šādā vietā. Skumji, ka no 22 Madonas novada ģimenēm ir paņemti bērni, bet, ja tā ir noticis, – labi, ka ir kāds, kas tik entuziastiski viņus aprūpē un atbalsta. Arī Lubānas pusē biju ne vien turienes draudzē, bet tāpat Meirānos, kur ir brīnišķīgi aktīvi cilvēki. Biju Lubānas sociālās aprūpes centrā, kur ar sajūsmu raudzījos turienes mākslinieciskajā pašdarbībā. Lubānas draudze ar savu sociālo jeb diakonijas darbu ir pazīstama visā Latvijā.
– Lubānā interesentiem nolasījāt lekciju par prieku. Kādus domugraudus tā ietvēra?
– Kristīgs prieks ir nopietna lieta. Bez lielām iekšējām pārmaiņām pie tā ir grūti tikt. Tas atnāk, kad cilvēks atbrīvojas no bailēm. Evaņģēlists Jānis raksta: „Bailēs ir mokas, bet mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes." Kas ir tā mīlestība, kas palīdz atbrīvoties no bailēm par nākotni, par pensijas gadiem, par trūkumu, slimībām? Bieži tik ļoti mokāmies ar to visu, ka nespējam dzīvot šajā brīdī. Kā atbrīvoties no raizēm un piedzīvot garīgu prieku, kurš atnāk, kad mūsu iekšējās vēlmes ir saskaņā ar dziņu pēc Dieva, kas mīt katrā cilvēkā. Par to runāju ar klausītājiem Lubānā.
– Vai ikdienā iznāk saskarties arī ar ateistisku domāšanu?
– Šodien reliģijai ir noņemts tabu statuss. To labi redzējām Atmodas gados, kad cilvēki lielā skaitā nāca uz baznīcu. Bet daudzi nāca par spīti komunistiem. Likās, ka tas pieder pie politiskās brīvības, un, kad par politisko brīvību vairs nebija jārunā no kanceles vai slepenībā, daudziem motivācijas nākt uz baznīcu vairs nebija. Lai turpinātu, bija jānotiek garīgām pārmaiņām. Nevar teikt, ka pat Eiropa vēl ir kristīgs kontinents, tā vienkārši dzīvo no kristīgās bagāžas (motors ir pieklusis, bet kuģis ir ieskrējies un kādu laiku ies). Pēcpadomju sabiedrībā, kādā dzīvojam šodienas Latvijā, kristīgais fons ir vēl mazāks. Rietumeiropā cilvēks var arī neiet uz baznīcu, nepraktizēt savu ticību, bet viņš zina, par ko ir runa, jo visa civilizācija, apkārt valdošais fons tam palīdz. Pēcpadomju situācijā cilvēki bieži vien nezina pat pamatlietas. Kā stāstā par jaunbagātnieku, kurš veikalā redz skaistu, kaklā pakaramu krucifiksu un saka pārdevējai: „Šito krustiņu es gribētu nopirkt – tas ir skaists un aizsargās no ļaunas acs, bet to vingrotāju gan vajadzētu noņemt."
– Vai tas nav nolikts no augšas, ka visi cilvēki nevar būt dziļi domājoši un gudrībā pilnīgi?
– Negribu teikt, ka tie, kas ir ticīgi, ir labāki par citiem. Ticība ir Dieva dāvana, varam par to pateikties un lūgt Dievu par citiem, kas Viņu nav sadzirdējuši. Diemžēl ticīgie bieži ne ar ko neizpaužas svētāki vai labāki par citiem. Taču kristieša lielā priekšrocība ir Svētā Gara dāvana, kas viņā mīt, jo tā dod svēttapšanas iespēju. Ne visi to izmanto, bet ir iespēja. Vēl svarīgāk, ka ticīgajam ir aizstāvis Dieva priekšā – Kristus, kas ir izpircis viņa grēkus un dāvā piedošanu. Tas ir ne tikai glābiņš Dieva tiesā, bet arī svarīga garīgā higiēna. Tomēr Dievs mīl visus cilvēkus un visus aicina. Ja Baznīca kādreiz kaut ko nosoda, tad grēku, ne cilvēku. Runa ir par to, ko mūsu sabiedrībā vajag vai, gluži otrādi, nedrīkst padarīt par normu. Bīstos, ka šobrīd ar aktīvi virzīto ideju, ka indivīds pieder tikai pats sev, ka sabiedrība viņam neko nedrīkst ne teikt, ne uzlikt par pienākumu, mēs savu tautu novājinām. Un tad skatāmies, ka Latvijā lielākā daļa bērnu dzimst ārlaulībā. Faktiski jēdziens „ārlaulība" jau netiek pat lietots. Kas no tā iznāks? Iznāks vārgs, egoistisks cilvēku kopojums. Tāpēc uzskatu, ka Satversmes preambula ir nepieciešama. Tajā vajadzētu definēt mūsu vērtības, pie kā Latvijā turamies.
– 1. novembrī Baznīca visā pasaulē svin Visu svēto dienu. Vakar, Visu svēto dienas priekšvakarā, savukārt daudzi atzīmēja Helovīnu.
– Vārds „helovīns" ir cēlies no Hallowed eve jeb „svētītais vakars", un tas ir Visu svēto dienas priekšvakars, kad baznīcā svinam Dieva uzvaru pār nāvi un ļaunajiem spēkiem. Mūsdienās Helovīns izvērties par ļauno mošķu masku karnevālu. Kam tas vajadzīgs? Labi tai tautai, kura var lepoties ne tikai ar saviem sportistiem vai dziedātājiem, bet arī ar saviem svētajiem. Kaut vai Meinardu – pirmo mūsu apustuli, miermīlīgo misionāru, kas atnāca un atnesa Vēsti, iedibināja paliekošu Baznīcu. Tāpat svēto mocekli Jāni Pommeru, bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Luterāņu baznīcā nekopjam svēto godināšanu, bet mums tāpat ir bijuši lieli vīri, piemēram, Edgars Rumba, Roberts Feldmanis. Šie cilvēki citādā veidā balstīja un joprojām balsta pamatus, kas tautai ir svarīgi. Dziedātāji un sportisti sniedz prieku, tie cilvēku dvēseles dara jūtīgākas, daiļākas un pilnīgākas, bet tautas sakņu sistēma turas uz tās svētajiem.
– Atgriežoties pie Helovīna – arī par šo jautājumu daudziem galvā ir kokteilis.
– No vienas puses, tā ir nesātīgā vēlme pēc izpriecām un izklaidēm. Sauklis „Maizi un izpriecas!" bija populārs jau Romas impērijas sabrukuma fāzē, tāpat tas ir aktuāls šodien. Jaunieši bieži saka, ka viņiem vajagot izlādēties. Labi, bet ar ko un pa kuru laiku viņi uzlādējas? Izklaides nedrīkstētu būt pārsvarā pār izglītību un personības attīstību. Ja visu laiku tikai izlādējas, tad izlādē no sevis gan prātu, gan dzīves spēkus. Otra lieta, kas cilvēkus Helovīnā valdzina, ir vēlme pēc pārdabiskā. Neticīgi cilvēki tomēr nav īsti ateisti. Viņiem ir vajadzība, lai bez redzamā būtu vēl kaut kas. Materiālisms ir nāvīgi neinteresants. Kā teica Makss Vēbers – materiālisms ir atņēmis pasaulei burvību. Šo burvību katrs grib dabūt atpakaļ, un cilvēki, kam nav reliģiskas prakses, ņem padusē Dena Brauna grāmatu „Da Vinči kods" un brauc ko meklēt. Vai spēlējas ar Helovīna ideju. Tas ir viegli, patīkami, no cilvēka daudz neko neprasa, bet nelaime tā, ka šāda rosība cilvēkam nepalīdz iekšēji augt. Vēlēšanās pēc Dieva ir ielikta katrā cilvēkā, taču daudzi šo iekšējo dzinuli neizprot un dara neproduktīvas lietas.
– Iespējams, katrs caur savu pieredzi vēlāk nonāks arī pie būtiskām atziņām.
– Dievs tiešām pasauli ļoti ir mīlējis un tāpēc cilvēkiem devis garu mūžu, lai mēs paspējam iziet cauri dažādiem dzīves posmiem. Arī savā ģimenē esmu redzējis, ka bērniem bijis gan bērnišķas ticības posms, gan dumpības periods, bet galu galā ir bijis arī laiks nonākt pie atziņas un iekšējas atgriešanās.
– Pieļauju, ka nav bijis viegli to visu vērot un ļaut katram pašam iziet šo savu attīstības ceļu.
– Jā, viegli nav nekas, bet grūtos brīžos varam lūgt Dievu un censties vienkārši būt blakus. Manā gadījumā diezgan traumatisks ir bijis sabiedrības spiediens. No maniem bērniem kopš pirmklasnieku vecuma ir gaidīts, lai viņi ik brīdi būtu ideāla kopija no ideālā garīdznieka tēla. Tas radīja daudz stresa. Pieprasīt no bērniem jau varam ne vairāk, kā esam spējuši viņos ieguldīt, bet ieguldītais ir kā sēkla, kas uzdīgst un nes augļus savā laikā.
– Pirms vizītes Liezērē un Lubānā bijāt arī Īrijas latviešu luterāņu draudzē. Kādas ir turienes problēmas?
– Latvijas bijušais vēstnieks Īrijā – Pēteris Kārlis Elferts – man sacīja interesantu domu par to, ko Baznīcai Īrijā vajadzētu darīt. Proti, mudināt latviešus nekļūt par sociālo pabalstu tūristiem. Daudzi šai zemē ir labi iekārtojušies, nestrādā un saņem dažādus pabalstus. Tas it kā ir viegli un ērti, taču veicina degradāciju.
Mūsu Baznīca tur darbojas apmēram sešus gadus. Esam sūtījuši uz Īriju mācītājus, un vizitācijas laikā secināju, ka pūles nav bijušas veltīgas. Sēkla ir iesēta, tur ir ticīgi un aktīvi cilvēki, viņi nāk kopā ne tikai baznīcā, bet arī mājās lasa Bībeli un lūdz. No vienas draudzes izaugušas apmēram četras, veidojušies vietējie līderi, kuriem centīsimies palīdzēt ar literatūru un apmācību, lai viņi kļūtu par evaņģēlistiem.
– Kā ziņā ir tas, lai viņi atgrieztos mājās?
– Tas atkarīgs no situācijas, vai Latvijā būs darbs, vai valsts ekonomika atjaunosies. Tas atkarīgs arī no dzimtenes mīlestības, jo piedzīvoju faktu, ka daudzi tur iejutušies, viņiem svešumā patīk un Īrijā nejūtas kā trimdā. Maģiskais cipars ir apmēram četri gadi: ja cilvēks tur nodzīvojis četrus gadus, atgriezties sāk kļūt grūti. Latviešiem, kas izbraukuši uz ārzemēm, vajadzētu novēlēt darīt to varoņdarbu, ko veica latvieši, kas izbrauca no Latvijas pēc Otrā pasaules kara. Proti, lai viņi savos bērnos iedēsta mīlestību uz Latviju. Lai paaudze, kas uzaug un iegūst pieredzi tur, reiz brauc atpakaļ un liek lietā savas zināšanas un idejas Latvijā. Piekrītu Dainim Īvānam, kas Tautas frontes 25 gadu jubilejā teica, ka jābeidz gānīties un apņirgt savu valsti. Ņirdzējus Jēzus izlika aiz durvīm, un ņirgāties par savu valsti ir krīze nevis uz atkopšanos, bet uz nāvi.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto