ANDRIS BRIŽS Ērgļos ir ienācējs, kuru uz Vidzemes augstieni ir atvilinājusi sieva Sanita. Abi audzina meitas Eniju un Anniju, veido savu zemnieku saimniecību "Margrietiņas" ar pārliecību, ka tā būs dārzniecība, kur ziedēs puķes, kas priecēs acis, sirdi un arī ļaudīm patiks. Pagaidām abi dzīvo Sanitas vecāku mājās, kur siltumnīcās izaudzē daudzveidīgu vasaras puķu sortimentu. Arī rudenī te zied mārtiņrozes, un apkurināmā siltumnīcā aug puķes ziemai – alpu vijolītes un prīmulas.
Aicināju Andri Brižu uz sarunu par to, kā jauns uzņēmējs atradis savu darbības virzienu.
– Vai dārznieka amatu esi mācījies kādā skolā, vai arī tas ir apgūts praksē?
– Mīlestību uz dārzkopību, puķēm laikam iepotēja mamma Benita ar savu darbošanos dārzkopībā Babītē. Jau bērnībā iepazinu siltumnīcas, kur mamma strādāja. Var teikt, ka praksi izgāju siltumnīcās, kas kopš piedzimšanas bija arī manas otrās mājas, jo tur strādāja mamma, kas mani ņēma līdzi. Kad biju mazs, ziedu un dārzeņu audzēšanu vēroju it kā no malas, bet pieaugot darbojos līdzi, palīdzēju visos darbos, kas bija uzticēti. Tā arī tika apgūtas vērtīgas praktiskās zināšanas, iemaņas, kas tagad noder, veidojot savu dārzniecību. Dzīvē sanāca tā, ka nodarbošanās pamatā likts pavisam kas cits – tas, kas nāk līdzi no bērnības, nevis diplomētā specialitāte, kas nav puķkopība. Savulaik izmācījos par galdnieku, pirmos gadus nostrādāju savā profesijā Jelgavā, pēc tam pie vecākiem Babītē nodibināju savu uzņēmumu "ASB mēbeles". Tā darbību diemžēl vajadzēja pārtraukt. Mūsu ģimenē laikam visi ir piedzimuši ar dārzkopja novirzienu; arī mammas māsai, brālim, pēc izglītības ķīmiķim, piemīt dārznieka gēns, jo mīl visu, kas dārzos plaukst un zied, prot savām rokām izaudzēt to, kas priecē acis un sirdi.
Sieva Sanita iepriekš strādāja pastā, bet tagad abi kopā audzinām bērnus un audzējam puķes. Pa vidu ziediem, protams, ir arī kāda ēdama kultūra, piemēram, kāposti, gurķi un tomāti.
– Vai atceries, kāds bija sākums, veidojot dārzniecības pamatus Ērgļos?
– Lai iesāktu audzēt puķes, pārdevu mašīnu, palīdzēja arī vecāki. Pirmā bija siltumnīca, un iesākumā viss notika pēc principa "kā mākam, tā maunam" – lai tikai ir. Galvenais, lai būtu telpa, kur strādāt, lai puķēm būtu apstākļi, kur augt. Tagad visās trīs siltumnīcās ir laistīšanas iekārtas, ir gaisma. Vienu siltumnīcu sadomāju iekārtot pēc principa „sastādīju un… aizmirsu". Secināju – puķes tomēr ir jāapstaigā, lai laikus ieraudzītu, vai starp daudzajiem stādiem kādam nav uzmeties kāds (kodes, laputis, blusiņas u. c.), kam garšo lapas, ziedi. Tad tiek pieteikts bioloģiskais karš.
– Pastāsti par savu zemnieku saimniecību "Margrietiņas"!
– Visi jau ir pieraduši – ja reiz zemnieku saimniecība, tad audzē graudaugus un tur lopus. Kam nu kurš dod priekšroku, un puķu vietā jau var iekopt arī kartupeļus un kāpostus. Latvijā ir tā, ka svarīgs ir daudzums. Z/s "Margrietiņas" izvēle ir puķkopība, un mēs audzējam lauka puķes – asteres, gladiolas, siltumnīcās – galvenokārt lilijas, kas laucinieku izpratnē ir daudz. Tiesa, zeme tika atvēlēta arī kāpostiem, un vēl ir kādas 5 tonnas, ko iztirgot. Jebkuru kultūru var audzēt, bet jāstrādā, lai būtu daudzums, apgrozījums. Pagaidām par puķu noietu sūdzēties nevar, ir tikai jādarbojas. Nākamgad vairāk nekā 1 hektāra platībā plānots stādīt mārtiņrozes, kas siltumnīcās zied ilgi. Mums ir 5 ha zemes, un tā saimniecībām, kas audzē puķes, nav nemaz tik maza platība. Uzskatu, ka no puķu audzēšanas var iegūt lielāku apgrozījumu no hektāra, vien darbs arī ir jāiegulda lielāks. Piemēram, šovasar, lai aplaistītu stādījumus, izpumpējām visu ūdeni no dīķa, kas ir izrakts kalna galā. Doma ir tāda – visu sakārtot siltumnīcās un arī pašiem vairāk būt uz vietas savās lauku "Margrietiņās". Siltumnīcās svarīgi ir visu sastādīt, nodrošināt siltumu, gaismu un mitrumu, lai puķes var augt. Galvenais – būt pozitīvam, domāt labas domas, tad arī saimniecībā viss izdosies.
– Kas būtu vajadzīgs jaunajiem uzņēmējiem laukos, lai viņi sajustu atbalstu, lai nepazaudētu iespēju īstenot sapņus?
– Nav tik traki. Ja ir Eiropas Savienības programmu atbalsts, tas ir jāizmanto. Arī mēs Madonas novada fondā iesniedzām projektu, iegādājāmies traktoru. Hipotēku banka jaunajiem uzņēmējiem nāk pretim ar "Starta" programmu, piešķir grantu. Mēs iegādājāmies saimniekošanai vajadzīgas lietas – trimmeri, zāģi, malkas skaldītāju. Protams, tagad ir jāmaksā procenti, bet tas disciplinē, un vairāk ir jāstrādā pie produkcijas realizācijas.
– Kāda ir pieredze, realizējot izaudzētos ziedus?
– Nav nekāda noslēpuma – pārsvarā strādājam Rīgas tirgiem, nedaudz ziedu pārdodam Madonā. Tirdzniecības vietā Poruka ielā drīz būs lilijas podos, alpu vijolītes. Vasarā ir daudzveidīgs puķu sortiments podos, ko realizējam SIA "Ādere A" tirgū. Arī Ērgļos pie autoostas īrējam vietu, kur sezonā no pirmdienas līdz sestdienai tirgojam savus izaudzētos ziedus. Rīgā produkciju vedam uz nakts tirgu. Ir dārzeņu nakts tirgus, bet blakus – ziedu tirgus. Kad gaidāms lielākais pircēju pieplūdums, jau no pulksten 11 vakarā ir jābūt tirgū, lai ieņemtu vietu. Tiesa, liela daļa rīdzinieku nebrauc uz nakts tirgu, bet aiziet uz veikalu. Mūsu produkciju iegādājas pārpircēji, tālāk to aizved uz veikaliem. Kamēr esi iesācējs, izdevumi ir lielāki nekā ienākumi, jo viss aiziet ieguldījumos. Arī mums šogad ir investīcijas, bet gribētos arī peļņu.
– Pēc novērojumiem, kad ir lielākās ziedu noieta dienas?
– Vienmēr puķu pietrūkst uz 1. septembri, un mēs to gandrīz katru gadu izjūtam, bet šogad pirmo skolas dienu pārcēla uz pirmdienu, līdz ar to ziedus pirka mazāk. Arī 8. marts ir ziedu diena – daudz lielāka nekā Valentīna diena 14. februārī. Šogad ziedu audzētāji tikpat kā nejuta Skolotāju dienu, jo skaistajā rudenī laikam visiem dārzos vēl kas ziedēja. Puķiniekiem ir ļoti jāstrādā uz svētku dienām, kad ir paredzams pieprasījums pēc ziediem. Audzējam puķes podiņos, kad grūtāk ir pārdevējam (podiņi jālaista), bet vieglāk – pircējam. Lilijas un mārtiņrozes ir ļoti izturīgas arī grieztā veidā. Paši vedam ziedus uz Rīgu, braucam visa ģimene, arī bērnus ņemam līdzi, jo mums kopā ir jautrāk. No Ērgļiem pa ideālo, asfaltēto šoseju jau pēc pusotras stundas esam galvaspilsētā. Arī automašīna ir tāda, kas degvielu tik traki "nerij" – ekonomiska. Lielākie izdevumi dārzniecībā ir par malku un elektrību, dārgi maksā arī tirdzniecības vietas.
– Kā vērtē šo sezonu dārzniecībā, vai puķu plāns izdevās?
– Dārzniecībai šis ir ceturtais gads. Lai arī gads bija īpatnējs, kad ziema ievilkās līdz maija sākumam un pavasara nebija, jo laikapstākļi pārgāja vasarā, puķes tomēr auga un izauga, priecēja ar ziedu skaistumu. Ērgļos sniegs nokusa 28. aprīlī, zeme dziļākajos slāņos atsala tikai 4. maijā. Pierakstām visu, ko sējam un kad stādām. Bija, kas izdevās, bet bija arī ietekme uz puķu kvalitāti, jo dažkārt piegādātāji atsūta nekvalitatīvu preci. Gladiolas migloju, jo citādi pie ziediem netiktu. Asteres gan skaisti ziedēja un ļoti ilgi, vēl oktobrī garāmbraucēji brīnījās, ka te var redzēt krāsainus ziedus. Siltumnīcās, kas atrodas Ērgļos, miera perioda nav.
– Vai zināšanas puķkopībā tiek papildinātas, arī lasot literatūru un piedaloties kursos?
– Literatūrai neticu, jo ir uzrak-stīts it kā viss un vienlaikus – nekas. Tas, kas īsti ir vajadzīgs, nekad nebūs uzrakstīts. Piemēram, par mēslojumu – pamēģini vienu, otru, trešo, ceturto un tikai tad saproti, kas labāk der. Tikai eksperimentējot var noteikt, kas būs tavs. Dārzniecībā sākām ar mazumiņu, līdz sapratām, kas mums der. Piemēram, mārtiņrozes audzējam vien otro gadu, un pamazām veidojas prakse. Bija rakstīts, ka asteres ir jāsēj marta vidū, jāizpiķē podiņos, lai agrāk ziedētu. Mēs sējam aprīļa vidū, un tāpat ir par agru, lai skaistas asteres priecētu uz skolas gada sākumu. Sava pieredze ir arī cīņā ar visiem kaitēkļiem, kuri apdraud ziedus, bet līdz tam, kas ir labākais, nonāk pamazām.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto