Pēc šovasar notikušajām pašvaldību vēlēšanām daudzu novadu domēs nomainījās krietns skaits deputātu. Izņēmums nebija arī Madonas novads. Vēlēšanu rezultāti pēc ilgākas pauzes pašvaldības lēmējinstitūcijā ļāva atgriezties ANDRIM TREČAKAM, kas 12 gadu vadīja Sarkaņu pagasta padomi. Piedāvājam jūsu uzmanībai interviju ar viņu.
– Kaut gan esmu dzimis Madonā, visu mūžu esmu bijis kārtīgs Sarkaņu patriots, jo tur gan mācījos, gan dzīvoju (toreiz vēl Aronas pagasta „Aivaros"), gan strādāju mūža lielāko daļu. Pirmos trīs gadus mācījos Madonā, bet ar 4. klasi sāku skoloties Sarkaņu pamatskolā. Tad sekoja mācības Jāņmuižas Valsts tehnikumā. Tā kā sekmes bija labas, devos studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tolaik akadēmijā) lauksaimniecības inženiera specialitāti. Pēc augstskolas 1980. gadā atgriezos un sāku strādāt kolhozā „Sarkanais stars" par galveno inženieri. Pēc 10 gadiem mani ievēlēja par pagasta padomes priekšsēdētāju. Tovasar no darba aizgāja ilggadējā izpildkomitejas priekšsēdētāja Ieva Stiprā. Viņa mani pierunāja iet strādāt uz pagasta padomi, toreizējo izpildkomiteju. Pats klusībā nodomāju, ka pastrādāšu līdz nākamajām vēlēšanām, taču nākamās vēlēšanas ievilkās uz 12 gadiem. 2003. gadā tika dibināta Madonas Valsts ģimnāzija, kam bija nepieciešams direktora vietnieks saimnieciskajos darbos. Pieteicos uz šo amatu, tajā nostrādāju līdz 2007. gadam, kad mani pierunāja iet strādāt uz SIA „Madonas siltums" par siltumenerģijas pārvades inženieri. Šī ir arī mana pašreizējā darbavieta, un ceru tajā nostrādāt līdz pensijai.
– Vai dzīvē viss iegrozījās saskaņā ar paša plānoto?
– Biju plānojis kļūt par traktoristu, taču māsa atrunāja, sakot, ka ar tik labām sekmēm labāk lai mācos par inženieri. Arī pagasta padomē sāku strādāt citu ietekmē. Biju kolektīvā labi ieredzēts, un, kad izvirzīja manu kandidatūru, uzreiz pacēlās roku mežs, tikai lai pašiem nav jākandidē. Dzīvē darba nav trūcis, un vienmēr esmu bijis noslogots. Līdztekus tiešajam darbam spēlēju grupā „Ķirmji", ko pats savulaik dibināju. 2015. gadā grupai apritēs 40 gadu. Dziedu Sarkaņu pagasta jauktajā ansamblī, ar ko šogad piedalījāmies Dziesmu svētkos.
Kā brīvā laika hobiju vērtēju arī senlietu muzeja „Biksēres klēts" uzturēšanu. Ekspozīcija izvietota trijās zālēs. Ziema apmeklētāju ziņā ir klusais periods, bet rudeņos un pavasaros interesentu netrūkst. Daudz esmu nodarbojies ar jaunatni. Aptuveni 15 gadu audzināju jaunsargus. No šī pienākuma laika trūkuma dēļ gan esmu atteicies. Pavisam no jauniešu lietām prom neesmu. Dēls ir aizrautīgs skeitotājs, un, viņa pierunāts, iesaistījos Madonas skeitparka izveidē. Par atbalstu jāsaka paldies iepriekšējam domes sasaukumam, kas piešķīra telpas un arī finansējumu. Manuprāt, šī iecere sevi ir attaisnojusi, jo nu jauniešiem ir vieta, kur nodarboties ar sevi interesējošu sporta veidu.
– Šogad dzīvē bija vēl viens jauns pavērsiens – kandidēšana Madonas novada pašvaldības domes vēlēšanās un kļūšana par deputātu.
– Kandidēt pašvaldības vēlēšanās gribēju tādēļ, ka ikdienā vilku paralēles starp to, kā bija agrāk un kā – pēc 2009. gada, kad izveidojās Madonas novads. Ne ar visiem lēmumiem biju apmierināts, tādēļ nolēmu piedalīties pats. Arī 12 pagasta padomē aizvadītie gadi ir atstājuši savu nospiedumu, jo jūtu, ka arī pats lietas labā varu kaut ko izdarīt. Ja salīdzina starp to, kā bija, un to, kā ir tagad, manuprāt, labākais pārvaldes modelis bija tad, kad pastāvēja Madonas rajona padome un tās deputāti bija pagastu padomju priekšsēdētāji. Sanācām kopā katrs ar savu sāpi un pieņēmām pārdomātus lēmumus. Nejutu, ka katrs censtos deķīti vilkt uz savu pusi.
Tagad mēs esam 17 domes deputāti. Pašreizējo domes sasaukumu vērtēju ļoti pozitīvi, jo ievēlēti labi, darbīgi cilvēki. Diemžēl pēdējos mēnešos, darbojoties kā deputāts, esmu pamanījis, ka atbalsts vairāk tiek tiem pārvalžu vadītājiem, kas biežāk nāk uz sēdēm un prasa līdzekļus. Aktīvi mums ir divi trīs pārvalžu vadītāji, un tiem arī tiek. Pārējie ir klusi un mierīgi, tos redz un dzird mazāk. Mans viedoklis ir, ka šie cilvēki arī savā pagastā strādā mazāk aktīvi. Neviens neliedz nākt ar saviem piedāvājumiem, kā arī censties tos realizēt. Deputāti ir atsaucīgi, un, ja lieta ir darīšanas vērta, atbalsts būs, taču diemžēl vairumā gadījumu tās ir vienas un tās pašas personas, kas nāk uz sēdēm, prasa līdzekļus un gūst atbalstu.
– Vai šī problēma ir risināma?
– Būtu nepieciešami kritēriji, kā novērtēt pagasta pārvaldes vadītāju. Taču Madonas novada gadījumā tas nav reāli. Zinu, ka citos novados, ja kādā no pārvaldēm kaut kas neiet, pārvaldnieks tiek noņemts, taču mūsu noslēgtie līgumi ar viņiem ir tādi, ka pārvaldnieks var kaut visu mūžu atrasties savā amatā, saņemt algu un eksistēt. Otra problēmas puse ir tā, ka teju vai visu izlemj novada dome – 17 deputāti. Agrāk pagasta padomes priekšsēdētāja atbildības lokā bija viss, šobrīd – gandrīz vai nekas. Manuprāt, pārvalžu vadītājiem būtu jāpiešķir lielākas rīcības iespējas. Tas arī atvieglotu domes darbu, jo par katru sīkumu pārvaldniekiem vairs nebūtu jānāk uz domi pēc lēmuma. Kā kuriozu varu minēt jautājumu, kad mums bija jālemj par to, vai nojaukt trīs stabus. 17 cilvēkiem bija jālemj par jautājumu, kas būtu pašas pārvaldes ziņā. Tas ir pilnīgi garām.
– Kopš domes pirmās sēdes ir pagājuši jau vairāki mēneši, kā esat iejuties jaunajos darba apstākļos?
– Kā jau minēju, domes sasaukums ir labs un darbspējīgs. Viena problēma, ko saskatu, ir pārāk ilga atsevišķu jautājumu, tostarp informatīvo, izskatīšana. Nereti viena mazsvarīga jautājuma izķidāšana aizņem stundu vai pat vairāk laika. Būtu labi, ja mums izdotos samazināt laiku, ko veltām liekām diskusijām. Zinu, ka tas ir grūti, jo arī rajona padomes laikā bija daži pagastveči, kam patika izteikties par katru jautājumu, neatkarīgi no tā, vai viņi tajā orientējās vai ne.
Attiecībā uz savu lomu domes darbā – esmu ļoti apmierināts, ka varu darboties sociālo un veselības jautājumu komitejā. Redzu sevi vairāk uzmanības veltām tieši sociālajiem jautājumiem, jo jau laikā, kad biju pagasta padomes priekšsēdētājs, tieši šai jomai bija jāpievērš lielākā uzmanība. Komitejas priekšsēdētājs Andris Sakne ir sava darba entuziasts, un ļoti augstu vērtēju to, kā viņš vada komitejas sēdes un kā tiek sagatavoti jautājumi. Paldies arī Madonas novada sociālā dienesta darbiniekiem, kas komitejā strādājošos deputātus paņēma līdzi pieredzes apmaiņas braucienā uz Talsiem, kur mums bija iespēja iepazīties ar to, kā sociālie jautājumi tiek risināti citviet. Pārbraukuši ķērāmies vērsim pie ragiem un ar lielāku sparu sākām strādāt pie daudzu jautājumu sakārtošanas. Norit dažādu nolikumu izstrāde. Nākamgad esam paredzējuši lielāku atbalstu pabalstu saņēmējiem. Viens no darba rezultātiem ir arī ēkas Parka ielā 6 pielāgošana dažādu sociālās jomas pakalpojumu sniegšanai. Protams, ir problēmas, kuras tiek pārmantotas no gada uz gadu, un dažviet situācija arī pasliktinās, taču ceram kopējo pašvaldības sniegtā pakalpojuma līmeni paaugstināt. Zinu, ka sabiedrībā valda neviennozīmīga attieksme pret sociālā atbalsta sistēmu. Pats pazīstu cilvēkus, kuri kā bija bezdarbnieki laikā, kad sāku strādāt pagasta padomē, tā joprojām ir bez darba, kaut arī, ja vien vēlētos, varētu strādāt. Acīmredzot šādi dzīvot ir vieglāk. Tāpat problēmas ir ar Madonas zupas virtuvi, ko apmeklē visi, kam vien nav slinkums. Pēdējā komitejas sēdē pat saņēmām informāciju, ka divi zupas ēdēji sakāvušies. Pašlaik tiek strādāts pie nolikuma, kas novērsīs šo pārāk lielo pašvaldības labvēlību.
– Darbojaties arī izglītības un jaunatnes lietu komitejā. Kāds ir skatījums uz šo sfēru novadā?
– Kaut arī kopš pagasta padomes laikiem un arī darbodamies kā muzikants, novadu labi pārzinu, šogad bija interesanti apmeklēt lielāko daļu izglītības iestāžu. Nākamgad došos uz tām, kuras šogad nepaguvu apskatīt. Patīkami redzēt, ka skolas materiāltehniskās bāzes ziņā ir labi nodrošinātas, kā arī pašas ēkas sakārtotas. Zinu, ka sabiedrībā plaši tiek diskutēts par mazo skolu nākotni. Arī Sarkaņu pamatskola ir tā, virs kuras gulstas ēna. Man, tāpat kā daudziem, ir uzskats, ka pagasts pastāvēs tad, ja būs skola. Manuprāt, skolu nevajadzētu likvidēt, jo tā pilda savu īpašo funkciju. Uz šo skolu nāk bērni, kam problēmas sagādā iekļaušanās lielāko skolu plašajos kolektīvos. Pats zinu vairākus šādus gadījumus, kad skolēnam ar uzvedības problēmām un grūtībām iekļauties lielākas skolas kolektīvā, atnākot mācīties uz Sarkaņiem, uzlabojas gan sekmes, gan uzvedība. Varbūt tieši šo jomu nākotnē vēl veiksmīgāk varētu aizpildīt Sarkaņu pamatskola. Te skolēnus tomēr nedaudz vairāk apčubina un katram tiek pievērsts vairāk uzmanības.
– Kā jūsu dzimto Sarkaņu pagastu ir ietekmējusi iekļaušanās Madonas novadā?
– Izmaiņas uz negatīvo pusi noteikti nesaskatu. Pagastā veikti apjomīgi ūdenssaimniecības un kanalizācijas projekti. Renovēts tautas nams „Kalnagravas", līdz ar to novads ir ieguvis vēl vienu ļoti skaistu objektu. Izdevies sakārtot un nosiltināt pagasta pašvaldības iestāžu ēkas. Eiropas naudas izlietojuma ziņā pagasts noteikti ieguva, jo viens pats tik lielus līdzekļus piesaistīt nespētu. Iespējas attīstībai ir lielākas, taču tās jāspēj izmantot.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto