Jaunais mācību gads Madonas Valsts ģimnāzijā (MVĢ) iesākās ar interesantu jauninājumu – laikā līdz 25. oktobrim angļu, vācu un franču valodu skolēniem pasniedz ANTJE MUEHLENSTEDT' MEKO no Vaijes, Vācijas. Madonā skolotāja Antje viesojas ar saviem dēliem – Eno un Emmemu, kas šo nepilnu divu mēnešu laikā mācās vietējās skolās.
– Madonā ieradāmies 26./27. augustā un šeit paliksim līdz 25. oktobrim. Viesošanās šeit ir daļa no mūsu ceļojuma pa Eiropu. Pēc Madonas tālāk atgriezīsimies Vācijā nomainīt bagāžu, jo kļūst vēsāks. Tad 2 mēnešus dzīvosim un dēli mācīsies skolās Itālijā, 3 mēnešus – Francijā un vēl 3 mēnešus – Spānijā, pēc tam atkal atgriezīsimies mājās Vācijā, – pastāstīja Antje Muehlenstedt' Meko.
– Vai šis ceļojums pa Eiropu, mācīšanās un stundu pasniegšana ārvalstīs ir sava veida projekts?
– Jā, tas ir tāds kā ģimenes projekts. Vecākais dēls Vācijā ir pabeidzis 10. klasi, jaunākais – 3. Gribējām ņemt gadu atpūtai, kura laikā paceļot. Turklāt mani dēli ir jauki puiši, bet vēl nepietiekami nobrieduši, pieauguši savam vecumam. Tāpēc gribēju, lai viņi apskata citas valstis, pilnveidojas.
Es vienmēr esmu daudz ceļojusi, arī studēju ārzemēs un apprecējos ar ārzemnieku. Kaut gan esmu vāciete, vairāk jūtos kā eiropiete. Daudzi domā, ka esam ķerti. Vācijā man saka – kāpēc izņem bērnus no skolas? Bet es uzskatu, ka tas viņiem nāk par labu, viņi to izbauda, un esmu ievērojusi nelielus uzlabojumus. Mēs esam pieraduši ceļot. Bieži dodamies uz vīra dzimto Nigēriju, Brazīliju, ASV, gandrīz katru gadu – uz Franciju u. c. Mēs netērējam daudz naudas drēbēm vai mājai, mašīnai, bet dodam priekšroku ceļošanai.
– Kā tikāt uzņemti Madonā un kā šeit iejutāties?
– Šī ir otrā reize, kad viesojos Madonā. Pagājušajā gadā šeit pavadīju skolēnu apmaiņas grupu. Aiz tā visa ir neliels stāsts – es kļuvu par svešvalodu skolotāju, jo piedalījos apmaiņas programmās. Kad ievēroju, ka abi dēli ir lingvistiski apdāvināti, viņiem padodas valodas, rosināju vecāko dēlu piedalīties ikvienā apmaiņas programmā, kas bija pieejama. Pie mums mājās vienmēr esam uzņēmuši apmaiņas skolēnus, tai skaitā arī no Latvijas. Kad vecākais dēls beidzot to izlēma pamēģināt, viņš tika „salikts pārī" ar puisi no Latvijas, kas tagad kļuvis par viņa labāko draugu. Jaunieši, ko viņš ir saticis Latvijā, var kļūt par draugiem uz mūžu. Domāju tieši tāpat arī par daudziem latviešiem, ko satiku pati, – mums ir izveidojušās lieliskas attiecības.
Tā kā mācību gada sākumā Viesturs Rikveilis bija aizbraucis uz Franciju, Sandra Sprukule – uz Vāciju un Ārija Fārte – uz Rumāniju, man palūdza aizvietot svešvalodu skolotājus.
Mani ļoti patīkami pārsteidza tas, kā Latvijā sagaida un svin jauno mācību gadu – ar ziediem, apsveikumiem, runām, svinīgu pasākumu. Vācijā bērni saņem grāmatas, dodas uz klasi, satiek skolotājus – un aiziet! Dažreiz tas nedarbojas, jo bērni ilgi nav redzējušies. Tas arī ir noderīgi – novērtēt faktu, ka viņi ir atpakaļ skolā.
Emmems uzsāka mācības MVĢ 11.a klasē, kur šogad mācās arī meitene no Taivānas. Eno mācās Lazdonas pamatskolā, jo viņam nepieciešama īpaša pieeja, viņš mācību vielu apgūst lēnāk. Skolotāji uz mācību stundām ņēma līdzi arī vācu valodas vārdnīcu, lai varētu ar Eno parunāties, bērni viņu it visā iesaista un ir pieņēmuši. Salīdzinājumā ar to, kā Eno bija mācīties Vācijā, Lazdonas pamatskola ir kas vienreizējs. Esmu ļoti priecīga un apmierināta ar šīm skolām, arī dēli ir sajūsmā. Vecākais dēls vispār nevēlas turpināt ceļot, jo gribētu palikt Madonā līdz mācību gada beigām. Arī viņa klasesbiedri par to nav laimīgi; visu šo laiku viņi ir bijuši ļoti atsaucīgi, izpalīdzīgi. Patiesībā es Emmemu redzēju ļoti reti, jo visu brīvo laiku viņš pavadīja ar draugiem, piedalījās dažādās aktivitātēs, pasākumos. Viņš ir iecerējis izpildīt A līmeņa testus Vācijā, pēc kā atgriezties uz gadu, veicot brīvprātīgo sociālo darbu Latvijā, iespējams, arī studējot Rīgā.
– Kā jums pašai veicās ar svešvalodu pasniegšanu, vai skolēni jūs klausīja?
– Nav bijis nekādu problēmu ar skolēniem. Viena no aktivitātēm, ko veicu, bija radošā rakstīšana. Katrs skolēns, ko mācu Eiropā, saņem vienu melnbaltu bildi, kurai aizmugurē viņi uzraksta jebkādu tekstu, kas iešaujas prātā. Šobrīd jau esmu sakolekcionējusi ap 100 šādu kartīšu no Madonas.
Tāpat veicu tādu kā aptauju, kurā skolēniem palūdzu uzrakstīt vārdu, uzvārdu, vecumu, kur dzīvo, ko redz, paskatoties ārā pa savas istabas logu, kas viņus padara laimīgus, kas sadusmo, kādi ir nākotnes plāni, ko gribētu iemācīt vecākiem un vienu vēlējumu valstij. Apkopojot atbildes, secināju, ka vairums pa logu redz zaļumu – mežu vai dārzu, kā diemžēl pietrūkst Vācijā, jo mums ir blīvāka apdzīvotība. Ģimene, draugi un laba pārtika viņus padara laimīgus. Daudzi nav īpaši laimīgi par eiro. Tā kā Latvija ir maza valsts, skolēni baidās, ka citi atkal izlems par tās nākotni. Liela daļa skolēnu vēlas doties ārpus valsts gūt pieredzi, bet pārsvarā tomēr, ja būtu iespējams, izvēlētos palikt šeit. Ievēroju arī, ka skolēni patiesībā ir ļoti pieķērušies savai valstij, valodai. Ar šo aptauju uzzināju daudz ko tādu, ko citādā veidā neatklātu. Tāpat arī skolēni paši bija pārsteigti cits par cita atbildēm.
– Ar skolēniem esat strādājusi ļoti radoši – vai tam ir arī kādi tālejošāki mērķi?
– Mūsu ceļojuma moto ir – ko nozīmē būt eiropietim? Tāpēc šīs aptaujas, intervijas palīdz gūt ieskatu katras apceļotās valsts iedzīvotājos, uzzināt, ko viņiem nozīmē Eiropa, ko citas valstis varētu pamācīties no viņiem. Radošās rakstīšanas laikā gūtās atbildes ar laiku gribētu apkopot grāmatā. Esmu uzņēmusi tūkstošiem bilžu, jo fotografēšana ir viens no maniem hobijiem, tāpēc noteikti izveidošu arī fotoizstādi. Tāpat kolekcionēju dažādu valstu receptes.
Intervēju ne tikai skolēnus, bet arī dažāda vecuma Madonas iedzīvotājus. Lūdzu atbildēt uz vairākiem pamata jautājumiem, piemēram, kas patīk viņu dzīvesvietā, kādi ir cilvēka hobiji, kaislības, nākotnes plāni, mīļākais ēdiens. Interesanti, ka latvieši atbildēs visbiežāk minēja tādus tradicionālus ēdienus kā kartupeļus ar biezpienu, kamēr citās valstīs arvien biežāk parādās – pica, frī kartupeļi. Man tas nozīmē to, ka latvieši tomēr vairāk pieturas pie savām tradīcijām.
– Kāda tad ir Latvija un Madona vācieša acīm?
– Latvieši patiesībā mīl savu valsti, ir ļoti izpalīdzīgi, radoši. Jūs mākat izveidot kaut ko skaistu arī no nekā, piemēram, dažādus radošus darbiņus no dabas materiāliem. Latvieši ir strādīgi, dažreiz kautrīgi. Bet, ja vien jums uzsmaida, pasaka kādu vārdu latviski, uzreiz atveraties.
Daudzi Latvijā domā, ka vairāk jālīdzinās skandināviem vai rietumniekiem. Viņi riskē aizmirst to, ar ko laba ir Latvija. To jau piedzīvoju, kad atkal apvienojās Vācija. Austrumvāciešiem šķita, ka viss, ko darām Rietumos, ir labs. Bet viņu izglītības sistēma bija krietni labāka. Līdzīgi ir šeit – tas, ko jūs darāt Latvijā, īpaši tādu skolēnu kā Eno labā, ir kaut kas nenovērtējams. Skolotāji ir ļoti, ļoti strādīgi, veltī sevi visu darbam.
Madonā pieredzēju Skolotāju dienu, dažādas aktivitātes skolās, novēroju, ka šeit ļoti attīstīta ir dejošana, dziedāšana, ir pieejami dažādi interešu pulciņi, piemēram, mans dēls iesaistījās fotopulciņā. Jūs novērtējat ne tikai mācības, bet arī kultūru – to mēs varētu mācīties no Latvijas. Šobrīd pat esmu mazliet kritiska pret savu valsti, jo tik daudz labu lietu novēroju Latvijā. Mani dēli brīnījās, ka mūzikas stundās tik daudz jādzied, toties bērni visas dziesmas mākot no galvas – Vācijā tā nav. Mākslas un mūzikas skolas Vācijā ir ļoti dārgas; mūsu jaunieši ir radoši, bet, ja vecākiem nav līdzekļu, lai viņus palaistu mūzikas vai mākslas skolās, viņi nosēžas pie datoriem, un šis radošums zūd. Daži nenovērtē to, cik Latvijā brīvi pieejami ir šie pulciņi, mūzikas un mākslas skolas. Nepamana to, kas viņiem ir – bet vajadzētu. Tajā pašā laikā lielākā daļa tomēr ir centīgi, radoši, kas priecē.
Uzskatu, ka Latvijai ir daudz potenciāla, piemēram, mazajā tūrismā Latvija varētu attīstīties vēl vairāk. Piemēram, Spānijā tiek sabūvēti hoteļu bloki, kas ļoti sabojā vidi, bet Latvijā uzsvars tiek likts uz nelielām, omulīgām viesu mājiņām, lauku tūrismu, kas manā skatījumā ir pareizākais virziens. Kamēr šeit viesojos, sastapu daudz vācu, itāļu, franču, spāņu tūristu, kas arī atzina, ka šeit ir lieliski. Tātad vajag tikai to izmantot un attīstīt. To uzsvēru arī saviem skolēniem, ka vajag mācīties valodas, būt atvērtiem, lepoties ar savu valsti, jo tā viņi varēs sasniegt visu, ko vēlas, arī šeit, uz vietas.
Mums ļoti garšoja latviešu ēdieni. Lai gan tie nemaz tik ļoti neatšķiras no Vācijā ierastā, šeit tiek izmantoti dabiskāki produkti, sastāvdaļas, un kopumā jūs dzīvojat veselīgāk. Man patika latviešu maize, kefīrs, siers, Madonas beķerejās ir ļoti garšīgas bulciņas, kūkas, kas sevišķi patika Eno. Latvija man atgādina manu bērnību un jaunību, kad arī strādāju dārzā, paši audzējām dārzeņus, kā tas joprojām notiek šeit. Tas nenozīmē, ka Latvija ir atpalikusi attīstībā, vienkārši šeit pie daudzām vērtībām joprojām pieturas. To arī gribētu novēlēt – lai izmantojat Eiropas sniegtās iespējas, bet nepazaudējat savas lieliskās vērtības – dziedāšanu, dejošanu, veselīgo dzīvesveidu, mīlestību pret dabu un savu valsti.
Autore: LAURA KOVTUNA
OĻĢERTA SKUJAS foto