– Kāds jūsu atmiņā ir palicis laiks pirms 25 gadiem, kad 7. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 1. kongress, kas satricināja visu Latviju? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madoniete Ivase: – To laiku atceros. Īpaši spilgti atmiņā palicis, kā virs Madonas lidoja helikopters un virs Valdemāra bulvāra no tā bira skrejlapas, bet tas jau bija augusta puča laikā. Tagad dzīve, manuprāt, ir labāka nekā padomju gados. Mēs varam visur brīvi braukt, brīvi runāt un rīkoties. Arī darbs ir, tikai – jāstrādā. Diemžēl liela daļa nemaz negrib to atrast. Labāk – lai palīdz valsts, maksājot pabalstus.
Madonietis Edgars: – LTF 1. kongresu neatceros, jo piedzimu divus gadus vēlāk. Par to laiku zinu tikai tik daudz, kas mācīts skolā un ko stāsta to dienu aculiecinieki. Ar dzīvi esmu diezgan apmierināts. Domāju, ka dzimtenē tomēr ir labāk strādāt nekā blandīties pa pasauli.
Madonietis Vilnis: – Atceros, kā pa televizoru skatījāmies LTF 1. kongresa tiešraidi. Ar to tā pa īstam arī sākās trešā Atmoda. Ne visas cerības ir sevi attaisnojušas. Vislielākā vilšanās ir par to, ka mēs savā zemē nevaram noturēt savus cilvēkus – tik daudzi dodas projām. Un, ja viņi aizbrauc, tas nozīmē, ka citur ir labāk nekā šeit. Cerēsim, ka situācija tomēr mainīsies. Savukārt lielākais ieguvums ir tas, ka esam atguvuši neatkarību un vairs nav jābaidās no čekas, varam runāt, ko gribam, un par to nekas nedraud.
Madonietis Guntars: – LTF 1. kongresu skatījos, zinu, ka par pirmo LTF priekšsēdētāju ievēlēja bijušo madonieti Daini Īvānu. Izjūtas tagad ir divējādas – ir daudz plusu un arī daudz mīnusu. Dzīve tik laba vis nav. Katrā ziņā vismaz man padomju laiki nemaz tik slikti nebija.
Jānis Starcis no Aronas pagasta: – Tas bija interesants laiks. Tautas frontes dibināšana, „Baltijas ceļš", plašās tautas manifestācijas, lielais koncerts Mežaparka estrādē ar „Čikāgas piecīšu" piedalīšanos. Atceros, cik grūti toreiz bija Gorbunovam un Vagrim. Arī mums Jelgavā, kur toreiz strādāju skaitļotājos par galveno inženieri, pirmā sekretāra nostāja bija līdzīga kā Vagrim – galvenais, neiziet uz asumiem. Arī mūsu uzņēmuma direktors sākumā pret tālaika notikumiem izturējās lojāli, bet, kad redzēja, ka viss ir ļoti nopietni, mainīja attieksmi, un pēc tam mēs ar viņu vienā kabinetā vairs nesēdējām.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA