Viena no mūsdienu Latvijas raksturīgākajām iezīmēm ir iedzīvotāju došanās peļņā uz ārzemēm. Teju ikvienam radi vai draugi ir devušies prom no dzimtenes. Lielbritānijai piederošajā Gērnsijas salā jau daudzus gadus strādā Madonas novada iedzīvotāja DIĀNA PELE. Kopš 1998. gada viņa turpina dzīvot starp divām valstīm – darbs Diānai ir ārzemēs, mājas – Latvijā. Plašāk par viņas situāciju Diānu aicināju uz sarunu.
– Uz ārzemēm devos 1998. gada pavasarī, – sarunu iesāka Diāna. – Trīs gadus Gērnsijas salā nostrādāju siltumnīcās, braucu ar automašīnu, lai palīdzētu nogādāt pārējās meitenes uz darbu un atpakaļ. Pēc laika devos uz Londonu, kur sešus mēnešus dzīvoju ģimenē, mācījos angļu valodu un piepalīdzēju saimniecībā. Nedaudz piepelnījos, tīrot kādu citu māju un restorānu. Pēc tam atgriezos uz salas, pusotru gadu nostrādāju lidostas ziedu veikalā, vēlāk pārgāju strādāt pie tagadējā saimnieka viņa ziedu veikalā.
– Tevi joprojām daudzi Madonas pusē atceras kā zinošu floristi. Biji viena no pirmajām šai darbības laukā, kas citiem ierādīji pamatus. Floristes gaitas tātad joprojām ir aktuālas.
– Šobrīd nevienam gan floristiku nemācu, bet pati joprojām strādāju šai nozarē, konkrēti – par floristi ziedu veikalā. Tur darbojos jau astoto gadu. Veikals pieder saimniekam, menedžere ir viņa meita, mans pienākums ir veidot ziedu kompozīcijas, nereti izstrādāt to dizainu. Cilvēki ziedu kompozīcijas pasūta ļoti daudz, tā tur ir tradīcija. Viņi nežēlo naudu kompozīcijām dzimšanas dienās (vārdadienu tur nav), sūta ziedu pušķus pirms došanās ciemos uz vakariņām vai pēc aicinājuma paviesoties uz tēju. Ļoti noslogoti esam Ziemassvētkos un Mātes dienā, daudz saņemam pasūtījumu Valentīna dienai.
Esmu gandarīta, ka ziedu un materiālu izvēle tur ir ļoti liela, līdz ar to vienmēr ir interesanti, neiestājas rutīna. Piemēram, kreimenes ideālā kvalitātē pieejamas visu gadu, un arī cena visu gadu tām nemainīga – viens kātiņš maksā divas mārciņas. Cilvēki tās pasūta kāzām, dažādiem ziedu pušķiem, tās kļuva īpaši populāras pēc prinča Viljama kāzām, jo Keitai līgavas pušķī bija kreimenītes.
– Pastāsti par savu darba režīmu ziedu salonā!
– Strādāju piecas dienas nedēļā, brīvdiena man ir trešdiena un svētdiena. Ja vajadzīgs iet palīgā (ir daudz pasūtījumu), palieku arī pēc darbā pavadītajām astoņām stundām. Ziemassvētku un Valentīna dienas periodā strādājam no agra rīta līdz vēlam vakaram. Nav tā, ka tur vari vaļoties vai staigāt apkārt, kafiju dzerdams. Dienas laikā 15-20 minūtes apsēžos un paēdu – to, kas paņemts līdzi (savus latviskos paradumus nemainu – man joprojām galvenā maltīte ir pusdienlaikā), pārējais laiks tiek veltīts darbam. Veikalā ir vairākas telpas: lejas stāvā ir ziedu veikals, augšā – telpa, kurā veidojam kompozīcijas, bez tam ir arī noliktava. Salā ir daudz ziedu veikalu, visi ir noslogoti, bet mēs esam visvairāk aizņemtie, jo mums ir vislielākā bāze un visvairāk pasūtījumu. Bankas un citi uzņēmumi pasākumu noformējumu parasti uztic mums. Varam noformēt 70 un vairāk galdu, mums ir ļoti liela materiālā bāze, formējam pasākumus gan telpās, gan ārpus tām.
– Cik bieži esi Latvijā?
– Latvijā esmu vasaras trīs mēnešus. Gērnsijas salā uzturēties un strādāt varu deviņus mēnešus, pēc trīs mēnešu prombūtnes atkal varu salā atgriezties. Turienes migrācijas režīmā ietvertas barjeras pastāvīgās dzīvesvietas izvēlē, viņu likumus ievēroju.
– Kā dienas rit pie mums?
– Latvijā pamatlaiku pavadu laukos pie mammas, kur mums ir māja netālu no Klauģa ezera. Brīvais laiks tiek veltīts zāles pļaušanai, ravēšanai, visiem darbiem, kas veicami lauku mājā. Vēl jāparūpējas par mammu – jāaizved viņa pie dakteriem, kopīgi dodamies sakopt dzimtas kapus, paciemoties pie draugiem vai iepirkties.
– 25. septembrī lidosi atkal uz Gērnsijas salu. Vai ar prieku gaidi šo mirkli (saruna notika septembra vidū. – Aut.)?
– Nē, tā tas nav, bet mainīt neko šobrīd nevaru. Tādus strādniekus kā es Latvijā atpakaļ negaida, to televīzijā skaidri pateica. Biju ļoti izbrīnīta par valsts politiku, kāda te pastāv. Arhitektus, banku darbiniekus – tos gaida, bet vienkāršie strādnieki Latvijai nav vajadzīgi.
– Tu domā, ka neatrastu darbu, piemēram, Rīgā – par floristi?
– Droši vien atrastu, bet tad jāparēķina iespējamie ienākumi un izdevumi. Minimālā alga Latvijā ir 200 latu, vienistabas dzīvokļa īre, cik esmu interesējusies, būtu 130 latu, plus komunālie maksājumi. Ko tad pēc visa nomaksas lai ēd? Kā lai izdzīvo? Visu sakrāto iztērēt un tad atkal būt uz sēkļa? Vecumā doties peļņā uz ārzemēm? Man tas nešķiet pieņemami. Tā vien šķiet, ka Latvijā nekad nevarēs piebarot tos deputātus, viņi tikai rūpējas par savu algu pielikumu. Mammai, piemēram, pie pensijas pielikti pieci lati, bet sev deputāti ieplāno simtus un tūkstošus. Viņi nevēlas pieņemt, ka ir tautas kalpi un ievēlēti, lai palīdzētu cilvēkiem. Gērnsijas salā tādu pretrunu nav. Tur pensionāri tiek sociāli atbalstīti, tāpat strādājošie. Es maksāju palielu sociālo un ienākuma nodokli, bet, piemēram, asinsspiediena zāles, kuras man jālieto regulāri, varu nopirkt ar ievērojamu atlaidi, jo pārējo sedz sociālie.
– Latvieši, kā zināms, ir ļoti izturīga un ziemcietīga tauta.
– Jā, esam pieticīgi un klusi. Ārzemēs – kā kaut kas, tā ir streiks. Piemēram, Gērnsijas salas lidostā nesen streiku sarīkoja darbinieki lielāku algu dēļ. Lidosta bija slēgta, neviens nevarēja ne ielidot, ne izlidot – salā tā bija katastrofa. Streikotāji ātri panāca savu.
– Kam laiku veltī pēc darba, vai ir kādas īpašas prioritātes?
– Tāpat kā šeit, arī tur pastāv sava kultūras dzīve. Ja neko negribi, vari mājās sēdēt pie datora vai televizora, es gan neko tādu neizvēlos. Mani interesē gan muzeji, gan koncerti, eju pastaigās apskatīt jaunumus Dārzu centrā. Tur iepazīstos ar novitātēm rotājumu ziņā, pakavējos kafejnīcās, priecājos, kā viss salā sakārtots par labu cilvēkam. Daudz ir ziedu, viss sakopts un tīrs. Starp citu, puķes vajadzētu vairāk dēstīt arī Madonā. Saprotu, ka šobrīd pilsētā tiek remontēti ceļi, prioritāte ir sakārtot ielas, bet nākotnē vajadzētu daudz, daudz vairāk dažādu stādījumu un puķu kastu. Pilsētas skaistuma uzturēšanai Gērnsijas salā lielu artavu dod bankas. Arī privāti cilvēki šai ziņā ļoti cenšas: ja savrupmāja nav sakopta, tas nav attaisnojums – izravēt un nopļaut zālienu var jebkurš.
– Pastāsti par kultūras piedāvājumu – ko Gērnsijas salā klausies, kādus koncertus apmeklē?
– Man ļoti patīk klasiskā mūzika. Gērnsijā ir slavena koncertzāle, kur uzstājušies daudzi ievērojami mākslinieki no visas pasaules. Interesantākais, ka vairākiem mūziķiem esmu veidojusi arī koncertos pasniegtās ziedu kompozīcijas.
– Kādi tev šķiet turienes cilvēki?
– Attiecībā uz sevi darbā nejūtu attieksmi kā pret imigranti, esmu ieredzēta un jūtos kā līdzīga starp līdzīgiem. Dažkārt gan angļu lepnums, viņu iedomība, ignorance un saltums nedaudz skar. Viņiem nepatīk, ka mēs esam tur, ka strādājam (ne tikai mēs, arī portugāļi, lietuvieši, citu tautību cilvēki), lai gan paši vairs nevar iztikt bez viesstrādniekiem.
– Uz salas dzīvo daudz latviešu, statistika liecina, ka Gērnsijā esam otra lielākā populācija. Kā satiec ar tautiešiem?
– Latviešu salā patiešām ir daudz. Konkrēti man izveidojies labs kontakts ar Anitu no cita ziedu veikala. Mēs kopā neesam strādājušas, bet ir kopīgas intereses – reizēm dodamies uz ziedu demonstrēšanas pasākumiem, uz kuriem ierodas izcili floristi no Anglijas. Šie pasākumi ir par maksu, bet tas ir tā vērts, jo savas prasmes rāda pasaulē pazīstami floristi. Minētie meistari noformē telpas un gatavo ziedu kompozīcijas ļoti populāriem cilvēkiem – Eltonam Džonam, Polam Makartnijam, Barbarai Streizandei, un tur ir, ko pamācīties un redzēt.
Vēl viena meitene no Latvijas strādā mūsu ziedu veikalā. Redzot viņas veikumu, var pamanīt, ka netiek strādāts ar pilnu atdevi. Man, piemēram, floristika ir visa dzīve, šī meitene savā profesijā ir garāmejot. Viņa ir krieviete no Rēzeknes, un mums diezko nesapas, kaut kopumā varu teikt, ka ar krievu tautības cilvēkiem man ir ļoti labas attiecības.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva