Ar Mārcienas pamatskolas direktori ALDONU GUDRĪTI tikāmies īsi pirms jaunā mācību gada sākuma, kad jau it visā bija jūtama tikai 1. septembrim raksturīgā gaisotne un skola jaunajam darba cēlienam bija sagatavojusies.
– Skola ir tik skaista, kā vēl nekad, – sarunas sākumā uzsvēra Mārcienas pamatskolas direktore Aldona Gudrīte. – Pēdējos gados ir ieguldīts pamatīgs darbs. 2. stāvs ir izremontēts pilnībā, un arī elektroinstalācija ir nomainīta. Daļēji esam izveidojuši kabinetu sistēmu. Iekārtots informātikas kabinets, iegādāta jauna datortehnika. Dabaszinību kabinets ir ar interaktīvo tāfeli. Mājturības kabinetā būs jauns aprīkojums. Arī matemātikas kabinets šajā mācību gadā atradīsies skolas galvenajā ēkā. Šogad esam iegādājušies jaunu sporta inventāru 698 latu vērtībā, kā arī žalūzijas, lai bērniem būtu ērtāk mācīties, un veikuši kosmētisko remontu skolas zālē.
Ir doma turpināt remontu 1. stāvā – katru gadu, piesaistot tā saucamos simtlatniekus, renovēt vienu klasi. Arī vecāki ir atsaucīgi un palīdz skolai veikt kosmētisko remontu. Mammas, kuru bērni šogad uzsāka mācības 1. klasē, nāca uz skolu un nākamajā bērnu klasē špaktelēja un krāsoja. Mums 1. stāvā ir palikušas vēl divas klases, kuras līdzīgi vajadzētu atjaunot.
Es domāju, ka telpu ziņā mūs var apskaust pat pilsētu skolas. Mums ir patiešām jauka skola ar plašām telpām. Šajā ēkā kādreiz taču bija vidusskola, un klases ir paredzētas 30 skolēniem. Gribētos, lai to novērtētu visi pagastā dzīvojošie vecāki un mūsu skolas vietā neizvēlētos citu.
– Par direktori jūs kļuvāt dramatiskā laikā, kad drīz pēc apstiprināšanas šajā amatā skolā izcēlās ugunsgrēks. Kas palīdzēja izturēt?
– Šajā laikā vēlreiz pārliecinājos, cik liela nozīme tomēr ir draugiem, ģimenei, kuri ir kā eņģeļi, kas palīdz nostāvēt kājās arī tad, kad pašas spārni vairs nespēj lidot. Bet, protams, ļoti lielu atbalstu sniedza skolas kolektīvs, tehniskie darbinieki, kas, lai mazinātu ugunsgrēka sekas, strādāja, neskaitot stundas un nežēlojot ne savus spēkus, ne brīvo laiku.
– Skolas atslēgas jūs saņēmāt no Visvalža Ozoliņa, direktora, kas pirms vairāk nekā 20 gadiem jūs pieņēma darbā.
– Jā, bet Mārcienā sāku strādāt, lielā mērā pateicoties tagadējam Madonas pilsētas 2. vidusskolas direktoram Valentīnam Rakstiņam, kas tolaik, kad pirmoreiz devos uz savu iespējamo darbavietu, bija Mārcienas skolas direktors.
Mārcienu atbilstoši pedagoģiskās skolas sadalei gribēju izvēlēties tāpēc, ka tur bija dzelzceļa stacija, bet vilciens tolaik bija ērtākais satiksmes veids, kā es bez problēmām varēju nokļūt līdz Viļakai – vecāku mājām. Taču, pirms piekritu, nolēmu aizbraukt uz Mārcienu, lai paskatītos, kāda tā ir.
Atbraucu līdz Madonai, tālāk bija jādodas ar autobusu Madona-Mārciena. Tas bija ziemas vidū. Atceros, ka šoferis, aizbraucis līdz Sauleskalnam, pēkšņi paziņoja, ka tālāk nebraukšot, jo ceļš esot pārāk slidens. Kādai sievietei pajautāju – cik kilometru vēl palicis līdz Mārcienai. Viņa man sacīja, ka apmēram 4 kilometri, un pie viena painteresējās, ko es tur gribot redzēt. Sacīju, ka man jāsatiek skolas direktors, bet viņa attrauca: tāpēc jau uz turieni neesot jābrauc – lūk, direktors uz Mārcienas skolu ejot kājām… Tā es pirmoreiz satikos ar Valentīnu Rakstiņu. Uz manu jautājumu, vai Mārcienas skolā ir vajadzīga mūzikas skolotāja, saņēmu apstiprinošu atbildi – lai tikai nākot, darbs noteikti skolā būšot. Pēc tik iepriecinošas ziņas nolēmu uz Mārcienu vairs nebraukt un devos atpakaļ, tā arī skolu neredzējusi.
Otrreiz uz Mārcienu devos pavasara pusē. Pirmais skats pavērās diezgan drūms. Arī mūzikas kabineta skolā nebija, un klavieres bija zem katras kritikas – ar izdauzītiem taustiņiem un kedām uz mūzikas instrumenta… Bet V. Rakstiņš mierināja, lai es nesatraucoties, viss būšot, kā vajag. Tā arī notika – nopirkām klavieres, iekārtojām kabinetu.
Pirmajā gadā ļoti lielu palīdzību sniedza Uldis Liniņš, bez viņa atbalsta būtu bijis grūti iejusties skolas kolektīvā. Pirmajos darba gados ļoti daudz palīdzēja vēl viens fantastisks cilvēks – skolotāja Ina Sniedze, un par to es viņiem saku vislielāko paldies.
Kaut gan pirmais iespaids par Mārcienu bija diezgan drūms, pa šiem gadiem esmu to iemīļojusi. Man tā ir kļuvusi par tādu kā miera ostu. Man patīk darboties dārzā, it īpaši, ja dienā ir sakrājies kāds smagums. Tad tas viss pazūd zemē.
– Kad izlēmāt kļūt tieši par mūzikas skolotāju?
– To, ka savu dzīvi saistīšu ar mūziku, zināju jau bērnībā. Bērnudārzā sapņoju, ka būšu muzikālā audzinātāja pirmsskolas izglītības iestādē. Arī mamma mani atbalstīja, teica, ka, strādājot par skolotāju, maizīti vienmēr varēšu nopelnīt.
Pamatinstruments, ko apguvu, bija klavieres. Mamma strādāja par medmāsu, alga bija maza un par to instrumentu nevarējām nopirkt. Lai man tomēr būtu savas klavieres, abas ar mammu braucām uz Krievijas purviem un lasījām ogas. Pārdevām dzērvenes un par to naudu arī nopirkām klavieres.
– Tad jau jūs esat piepildījusi arī mammas sapni?
– Es savai mammai biju vienīgais cerību bērns, turklāt piedzimu ļoti vēlu. Mani mamma ļoti mīlēja, atdeva man visu savu sirdi un dvēseli, lai tikai man klātos jauki un dzīve būtu vieglāka. Daudzos mammas padomos esmu ieklausījusies un neesmu to nožēlojusi.
– Jūs gan spēlējat ne tikai klavieres. Ar akordeonu rokās esat gandrīz vēl biežāk redzēta. Un ne tikai Mārcienā. Cik zinu, arī kaimiņos šad tad uzspēlējat, kā, piemēram, Ļaudonā, kur ir izveidojusies tradīcija Līgo svētku priekšvakarā aplīgot pagasta Jāņus un Līgas.
– Jā, akordeons man ir gandrīz vienmēr pa rokai. Akordeona spēli esmu apguvusi pašmācības ceļā, tad, kad secināju, ka dzīvē tas ir ļoti noderīgs.
Bet Ļaudonā esmu regulāri, kopā ar vēl trijām mārcēnietēm dziedu Ļaudonas pagasta korī „Lai top!". Tā ir vēl viena laba iespēja relaksēties, jo arī visas sāpes, līdzīgi kā filmā „Likteņdzirnas", vajag izdziedāt, lai varētu staigāt priecādamies par katru dienu, ko Dieviņš ir devis.
Esmu vienmēr teikusi, ka tas, ko iemācies jaunībā, ir neatsverami. Būtu labi, ja arī mūsu bērni to saprastu. Pēc tam apgūt jauno ir jau daudz grūtāk, tas prasa daudz lielākas pūles, jo vairs nav ne tās atmiņas, ne uztveres ātruma, ne visa pārējā.
– Kāda jums bija šī vasara?
– Iespaidiem un ceļojumiem bagāta. Vispirms jau Dziesmu un Deju svētki Rīgā. Tad mums ceļojumu dzīvesdrauga Edvīna skaistajā dzīves jubilejā uzdāvināja bērni. Mums ar Edvīnu ir tradīcija katru vasaru doties ceļojumā. Šovasar 10 dienas vēl pabijām arī Francijā. To šarmu, ko izbaudījām, dzīvojot franču ģimenē, nevar salīdzināt ne ar vienu tūrisma firmu. Turklāt Parīzē mums bija arī savs gids – meita, kas, gadu nostrādājot misijā Francijā, bija labi iepazinusi arī šīs valsts galvaspilsētu.
– Par Dziesmu svētkiem visi it kā ir sajūsmā – ne tikai paši dalībnieki, kordiriģenti, bet arī valdība, ministri. Tai pašā laikā koris jau sen vairs nav obligāts priekšmets.
– Tas nav pareizi. Es domāju, ka mūzika ir viens no svarīgākajiem priekšmetiem. Tā domā daudzās attīstītajās valstīs, kur lielu vērību velta muzikālajai audzināšanai, bet mums ir tikai divas mūzikas stundas nedēļā. Arī interešu izglītībai tiek piešķirts nepietiekams finansējums. Mēs varam rakstīt nez kādus projektus un pieprasījumus, bet līdzekļu to īstenošanai ir tik, cik ir. Piemēram, šajā mācību gadā interešu izglītībā bijām pieteikuši 27 stundas, bet pagaidām mums ir piešķirtas tikai deviņas. Lai izveidotu kori, skolēnu mums ir par maz, bet ansamblis mums ir, taču tam ir piešķirta tikai viena stunda. Labi vēl, ka skolā darbojas folkloras kopa, kas paver lielākas radošas iespējas dažādu klašu skolēniem. Lielākie skolēni taču nedziedās mazāko klašu repertuāru.
– Tuvojoties mācību gadam, Latvijā diemžēl jau tradicionāli ir jāklausās savstarpējās valsts mēroga nesaskaņās par pedagogu algām. Tikai septembra vidū pašvaldībām tiek solīta informācija par pedagogu algu valsts mērķdotācijām. Par atalgojumu skaidrības tātad nav, bet kā ar mācību līdzekļu iegādi – vai šajā ziņā ir viss salikts pa plauktiņiem?
– Katrā ziņā mūsu skolā šajā ziņā neskaidrību nav, jo darba burtnīcas līdz minimumam bijām samazinājuši iepriekšējos gados. Izmantojām tikai tās, ar kurām tik tiešām bija vērts strādāt. Mēs esam nopirkuši arī jaunas mācību grāmatas, kuras tiek izmantotas skolā, bet vecās grāmatas bērniem dodam līdzi uz mājām, tas nozīmē, ka faktiski katram skolēnam ir divas.
– Šajā mācību gadā Madonas novadā esat no tām skolām, kurās ir samazinājies skolēnu skaits. Vai saredzat skolai nākotni?
– Kad skolā samazinās skolēnu skaits, ir divi varianti, kā uz to
reaģēt. Var nodurt galvu un teikt: viss reiz beidzas, bet var pacelt galvu un strādāt ar pārliecību, ka ir jānoturas un skola ir jāsaglabā. Es pieturos pie otra varianta, un ar tādu domu strādā viss skolas kolektīvs. Bet citādi arī nevar.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto