Ilggadējais SIA „Madonas slimnīca" valdes priekšsēdētājs BRUNO KOKARS, kas jūnijā nosvinēja 69 gadu jubileju, šovasar pieņēma lēmumu pamest slimnīcas vadītāja amatu, lai pēc vairāk nekā 40 Madonas iedzīvotāju veselības aprūpei veltītiem gadiem (no tiem 21 – slimnīcas vadītāja krēslā) dotos atpūtā. Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar viņu.
– Dzimis esmu Dricānu pagastā, pašreizējā Rēzeknes novadā. Skolojos Gaigalavas vidusskolā, pēc tās absolvēšanas devos uz Rīgu, lai studētu Medicīnas institūtā. Mamma strādāja aptiekā, droši vien tādēļ arī izvēlējos medicīnas jomu. Uzreiz pēc studijām 1970. gadā bija sadale, un abi ar sievu Mariju nonācām Madonā. Uz sadali bija ieradies toreizējais Madonas slimnīcas vadītājs Uldis Arents. Slimnīcai bija nepieciešams „lors", tādēļ vadītājs ļoti vēlējās Madonā redzēt tieši sievu. Es vienkārši nācu līdzi piedevām. Nu jau būs 43 gadi, kopš strādāju Madonā. Sākotnēji darbojos kā iecirkņa ārsts, vēlāk arī biju asins dienesta un poliklīnikas vadītājs, bet kopš 1992. gada esmu vadījis Madonas slimnīcu. Amata nosaukumi ir mainījušies, taču pienākumi palikuši nemainīgi jau 21 gadu.
– Vai, esot vadītāja amatā, ik pa laikam nav bijis vēlmes atgriezties pie ārstēšanas?
– Neesmu ķirurgs, kuriem, staigājot pa palātām, gribas visu laiku kaut ko palīdzēt. Iecirkņa ārsta praksē darbs bija diezgan vienmuļš, un arī palīdzība, izmeklējumi, ko varējām sniegt, nav salīdzināmi ar mūsdienu iespējām. Daudz netrūka, lai diagnozes noteikšanai būtu jādzer pacienta urīns. Tagad ir jauni medikamenti, diagnostikas testi, aparatūra ļauj daudz labāk gan ārstēt, gan diagnosticēt slimības. Tiesa, tolaik, strādājot iecirknī, zināju katru māju, katru pagalmu un taisnāko ceļu, kā pie katra pacienta nokļūt. Pieļauju, ka arī šodien daudzas no tām mājām bez problēmām spētu atrast. Medicīnas institūta laikā biju kā slēpotājs Latvijas izlasē, un arī pēc atnākšanas uz Madonu turpināju ar slēpošanu nodarboties, tādēļ biju labā formā, lai spētu mērot lielus attālumus. Visgrūtāk bija gripas laikā, kad mājas vizīšu skaits bija ļoti liels. Mūsdienās, kad par izsaukumiem jāmaksā, cilvēki, kaut pēdējiem spēkiem, atnāk pie ārsta paši.
– Laika posmā, kopš vadāt Madonas slimnīcu, tās seja ir būtiski mainījusies. Kurus darbus aizvadītajos 20 gados izdevās un kurus nav sanācis īstenot?
– Bijām plānojuši slimnīcai izbūvēt trīs korpusus, taču beigās sanāca tikai viens. Projekts bija gatavs, arī pamatus ielika un pāļus sāka dzīt, taču būvniecība apstājās un izdevās izbūvēt tikai vienu korpusu. Tādēļ pašlaik slimnīcā izjūtam telpu trūkumu. Bērnu nodaļa ir apvienota ar neiroloģiju un ginekoloģiju, kas ir pavisam cits ārstniecības profils. Krīzes gados, cerot, ka tas būs tikai uz laiku, slimnīcas telpās tika izvietots Madonas pansionāts, tādēļ pietrūkst vietas speciālistu kabinetiem. Saspiestība rada problēmas gan ar pacientu plūsmas, gan aparatūras pārvietošanu. Slimnīcas arhīvs šobrīd ir pārcelts uz garāžām. Neraugoties uz to, pati ēka ir renovēta, iegādāta moderna aparatūra, un pacientu atsauksmes pierāda, ka Madonas slimnīca joprojām ir iecienīta. Ja jārunā par pozitīviem mirkļiem slimnīcas vadītāja darbā, šādu brīžu ir bijis daudz. Viens no tiem noteikti ir slimnīcas jaunā korpusa atklāšana 2001. gadā, kas bija nopietna aptuveni 12 gadu ilguša darba rezumējums. Arī 2008. gadā iegūtā Veselības ministrijas balva par labākās lokālās slimnīcas godu bija liels, saviļņojošs notikums. Pirms pāris gadiem izjutām iedzīvotāju atbalstu, kad tika savākti vairāk nekā 15 000 parakstu pret Madonas slimnīcas slēgšanu, kā arī sarīkots pikets slimnīcas atbalstam. Šie un daudzi citi notikumi ir savijušies kopā un rada pozitīvas emocijas.
– Kas pamudināja pēc 21 slimnīcas vadītāja amatā aizvadīta darba gada izlemt par došanos atpūtā?
– Parasti saka, ka labāk aiziet, kamēr vēl esi kalnā (pasmejas). Diemžēl gadu gaitā palēnām sakrājušās dažādas problēmas, tostarp ar veselību saistītas. Pilnībā no medicīnas gan prom nebūšu, jo vēl būs darbā jāievada jaunais slimnīcas vadītājs, kā arī turpināšu Madonas novada pašvaldības domē kā deputāts strādāt ar veselības aprūpes jautājumiem. Pēc aiziešanas ir vēlme sevi atslogot no uzkrātās spriedzes. Vairāk pievērsīšos savam vaļaspriekam – makšķerēšanai, kā arī vēlos vairāk doties ciemos. Vēl gan nezinu, cik raiti mums izdosies atrast jauno vadītāju. Plānots, ka lēmumu varētu pieņemt kārtējā domes sēdē, kas notiks nākamnedēļ.
– Kādi būs nākamā slimnīcas vadītāja lielākie izaicinājumi?
– Noteikti jācenšas saglabāt neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas statusu. Daudz un pamatoti tiek runāts par to, ka Madonas slimnīcā labi attīstīta traumatoloģija, taču „ātrie" pie mums ved pacientus ar dažādām problēmām, un, ja neattīstām arī citus ārstniecības profilus, tad kam mēs vairs būsim vajadzīgi? Darbosimies vien kā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas filiāle. Manuprāt, maksimāli jāsaglabā un jāattīsta tās jomas, kuras slimnīcā jau darbojas. Mums ir laba terapijas, ķirurģijas, bērnu, neiroloģijas, ginekoloģijas u. c. nodaļas. Par to saglabāšanu arī būs jācīnās. Jautājums vienīgi ir par infekciju nodaļas darbību tās pašreizējā veidolā. Piemēram, daudzviet ārvalstīs tādu infekciju nodaļu vispār nav. Lai vai kā, Madonas slimnīca pašlaik ir saglabājusi desmit ārstniecības profilus. Dažai citai lokālajai slimnīcai to ne tuvu nav tik daudz, taču finansējumu slimnīcas uzturēšanai saņemam vienādu. Diemžēl Slimnīcu biedrībā tiek nobalsots par šādu modeli, un mēs neko panākt nespējam. Atšķirībā no ģimenes ārstiem slimnīcu vadītāji pagaidām nespēj savās prasībās būt vienoti.
– Vai cīņa par slimnīcas saglabāšanu jau pilnībā aiz muguras?
– Pērn mums vēl bija vislielākās pārstrādes valstī – 70%. Tobrīd vēl spēkā bija Ministru kabineta noteikumi, ar kuriem saskaņā par lielām pārstrādēm slimnīcai tiek palielināta nākamā gada kvota. Redzot, ka gada beigās daudzām slimnīcām pārstrādes bija ievērojamas, valdība decembrī nolēma noteikumus atcelt. Man nav izprotams, kā šādu lēmumu var pieņemt gada beigās. Te darbs būtu tiesai. Šobrīd situācija ir mainījusies, ar dienas stacionāra palīdzību mums ir izdevies būt trešajiem no beigām. Diemžēl dzīvojam tādos apstākļos, kad spēles noteikumi nemitīgi mainās un mums jāspēj tiem pielāgoties.
– Vai ar laiku Madonas slimnīcā varētu ienākt arī kāds jauns profils, kas, līdzīgi kā šobrīd traumatoloģija, būtu tā joma, kurā slimnīca varētu veiksmīgi piesaistīt pacientus no visas valsts?
– Lielākais klupšanas akmens, kas to neļauj īstenot, ir ārstu trūkums. Nu jau esam tik tālu nonākuši, ka sākam maksāt stipendijas 6. kursa studentiem, nemaz nerunājot par rezidentiem, lai tos pievilinātu Madonas slimnīcai. Diemžēl augstskolas un valsti neinteresē, kur paliek Latvijā izskolotie mediķi. Noslēgtie līgumi nedarbojas. Ikviens ārvalstu medicīnas uzņēmums vai iestāde, kuru interesē mūsu speciālisti, viegli samaksās visu mācību maksu, un Latvija būs zaudējusi ārstu. Ja šim jautājumam vēlētos pievērsties nopietni, tad līguma laušanas gadījumā būtu arī jāparedz sankcijas, piemēram, par negūto peļņu. Citas valstis spēj šādus jautājumus risināt, taču Latvija akli vadās pēc direktīvām.
– Vairākos sasaukumos esat darbojies gan Madonas pilsētas, gan Madonas novada pašvaldības domē. Ar kādiem jautājumiem ikdienā vairāk jāstrādā?
– Darbojos domes komitejā, kas strādā ar veselības un sporta jautājumiem, un cenšos atbalstīt tos priekšlikumus, kas palīdz risināt daudzas ar šīm jomām saistītās problēmas. Redzu tos cilvēkus, kurus uz slimnīcu ved ekspertīzei, un iepazīstos arī ar ekspertīžu rezultātiem. Diemžēl situācija diendienā pasliktinās gan alkohola, gan narkotiku lietošanas ziņā, tādēļ pastiprināti strādājam pie jautājumiem, kas ļauj ar šīm problēmām, jo īpaši jaunatnes vidū, cīnīties.
Kā ļoti pozitīvu iepriekšējā domes sasaukumā pieņemtu lēmumu vērtēju skolēnu bezmaksas ēdināšanu novada mācību iestādēs. Situācijā, kad izglītības sistēmā valda princips „Nauda seko skolēnam", tas pašvaldībai dod arī finansiālu labumu. Vēlētos, lai šis princips darbotos arī veselības aprūpes jomā. Tad Madonas slimnīca atrastos uz viļņa, jo pie mums brauc ļoti liels pacientu skaits no apkārtējiem novadiem un pilsētām.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto