AGNESEI EIDUKAI ir sapnis, ka kādreiz viņai būs arī savs uzņēmums, bet patlaban viņa ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) maģistrantūras studente, kas apgūst uzņēmējdarbības vadības programmu. Šovasar Agneses prakses vieta ir SIA "LLKC" Madonas birojā, un praksi vada uzņēmējdarbības konsultante Anita Briška.
Jau Ošupes pagasta "Cīrulīšos", kur jūnija sākumā ar Agnesi Eiduku satikāmies piena grupas seminārā par slaucamo govju ēdināšanu, Agnesi aicināju uz plašāku sarunu, kas gan norisinājās vēlāk, jūlijā.
– Pastāsti par savu ceļu, izvēloties specialitāti!
– Manas mājas ir laukos, Liezēres pagastā, kur vecākiem ir bioloģiskā saimniecība "Lejas Virgabaļi" ar vairāk nekā 10 govīm. Neizslēdzu iespēju, ka kādreiz atgriezīšos, lai sniegtu savas zināšanas vecāku saimniecībai, ko vēlētos paplašināt. Mammai Marinai Eidukai, kas ir veterinārārsta asistente, bija sapnis, ka es kļūšu par veterinārārsti. Viņas iespaidā pēc Liezēres pamatskolas beigšanas aizgāju mācīties uz Smiltenes tehnikumu. Taču tas nebija mans aicinājums. Varu iešļircināt (ko arī daru), bet nespēju griezt, jo visu dzīvnieku, kurus operēju, ir žēl. Mācības turpināju LLU Jelgavā, izvēlējos zootehniķa specialitāti, bet maģistrantūrā – uzņēmējdarbības vadību. Uzņēmējdarbības zināšanas noderēs, vēl ir daudz jāmācās, lai dabūtu lielāku izpratni, bet maģistrantūra nav tā vieta, kur izpratni iegūt. Esmu pirmā gada studente, vēl ir otrais gads. Augstskola iemāca domāšanu, cīņu ar sevi, rakstot darbus, dzīvojot kopmītnēs, var apgūt dzīves skolu, bet praksē vēlos iepazīt uzņēmējdarbības vidi laukos.
– Sadarbībā ar zemnieku saimniecībām notiek izbraukuma semināri.
– Paldies atsaucīgajiem saimniekiem. Zinu, ka sarunāt semināra norises vietu nav viegli. Tagad rit projekts jauniešiem, arī viņus sazvanīt ir grūti. Strādājot praksi SIA "LLKC" Madonas birojā, man ir uzticēts sakārtot datu bāzi par visiem notikušajiem semināriem. Braucu līdzi uz saimniecībām, kad lauku saimnieki izstāsta savas lietas un rūpes. Arī birojā lauku saimniekiem ir svarīgi izstāstīt savas problēmas un grūtības. Ir jābūt gatavai konsultēt, komunicēt, uzklausīt, arī sniegt kādu derīgu padomu. Tagad saprotu, ka prakses vadītājai Anitai Briškai ir jābūt kā uzticības personai.
– Ja pavērtos iespēja strādāt lauksaimniecības jomā, vai būtu ar mieru?
– Lauksaimniecības jautājumos orientējos labāk nekā jebkurā citā jomā. Jau no bērna kājas laukos dzīvoju. Iepazīta arī veterinārmedicīna, iegūta augstākā izglītība lauksaimniecībā, tagad apgūstu uzņēmējdarbību. Sevi uzskatu par aktīvu cilvēku, man vienmēr vajag iet meklēt brīvās vietas, iespējas, paņemt to, ko tev dod. Kad studēju otrajā kursā, izmantoju iespēju doties uz Vāciju pastrādāt un apgūt pieredzi. Aizbraucu un nenožēloju. Tas patiesībā ir liels pārbaudījums, bet, kamēr esi jauns, ir jāpieņem visas piedāvātās iespējas. Ja to nedara, manuprāt, esi tukšāks. Nav jau nozīme ļoti labajām atzīmēm, tām zināšanām, ko izlasa grāmatās, bet visām praktiskajām iemaņām, kas sagatavo dzīvei. Strādāju saimniecībā, kur turēja slaucamās aitas. Vācieši ir ļoti precīzi, viņi nemēģina krāpties, nemaksājot nodokļus, uzticas savai valstij un ir darba cilvēki. Vācijā pabiju divas reizes pa diviem mēnešiem. Esmu bijusi arī Anglijā lasīt gan zemenes, gan avenes, taču mani nesaista monotons darbs, man patīk visu darīt ar apdomu, nevis tikai izpildīt kustības ar rokām. Arī tur domāju, kā atvieglot savu darbu. Ir jāaizbrauc un jāpamēģina, lai saprastu, kas ir kas, lai iegūtu pieredzi. Sapratu, ka ir jāiztur, ka man vajag izturēt, un tagad noteikti esmu apveltīta ar lielāku izturību.
– Kā vēl gūsti rūdījumu, kas noder dzīves situācijās?
– Ir daudz ar sevi jāstrādā. Nodarbojos ar sportu. Jau no Liezēres pamatskolas laikiem padevās vieglatlētika – skriešana, lēkšanas disciplīnas. Iestājos tehnikumā, tur arī sportoju. Gribējās arī izvēlēties augstskolu saistībā ar sportu, bet mamma un tētis atturēja. Teica, ka mūsu valstī sportistiem nav viegli, jau pēc 30 gadiem daudzi vairs nav vajadzīgi. Kur gan teikts, ka man būtu tie izcilākie rezultāti. Taču sports ir mans dzīvesveids arī tagad. Vienu brīdi biju ļoti apņēmīga – rītos ap sešiem cēlos, skrēju, tas deva lielāku izturību, možumu visai dienai. Biju uztrenējusi savu formu, man bija arī labi rezultāti. Kad esi laukos, jau nevajag skriet, jo tur tāpat kustību pietiek, strādājot ikdienas darbus. Studējot, dzīvojot kopmītnēs, ir citādāk, jo vairāk ir jāsēž lekcijās nekā jāskrien. Studējot maģistrantūrā, arī atrodu laiku sportam. Individuāli piedalījos "Stipro skrējienā", kas notiek Cinevillā. Rezultāti ir pārsteidzoši labi, bet kādreiz gribu iekļūt arī pirmajā trijniekā. Tas ir tāds adrenalīns! Citiem varbūt ir svarīgi izturēt trases pārbaudījumus, man no svara ir salīdzināt savas spējas ar pārējiem, uzzināt, kāds ir mans sagatavotības līmenis. Sākumā liekas – ko tur var tajos dubļos un ūdenī skriet, bet ir, ko atcerēties.
– Ko vēl izmēģini, kamēr jauna, nav ģimenes, bērnu?
– Kādreiz jau tas viss būs, bet tagad cenšos izskrieties. Kad Aucē satikos ar kursabiedriem, tiem, kam programmā bija tikai mācības, nav nekā interesanta, ko pastāstīt. Esmu darījusi pārgalvīgas lietas, piemēram, lēkusi ar gumiju, ar stopiem devusies apskatīt Eiropu.
– Ko par tavām ekstrēmajām aktivitātēm saka vecāki?
– Man ir ļoti veicies ar vecākiem – Marinu un Normundu Eidukiem. Viņi vienmēr ir atsaucīgi, tikai visas mammas laikam grib, lai bērni vienmēr pasaka, kurp dodas, kādi ir plāni. Veicies, ka ir māsa Regīna (Liezēres pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja) un brālis Mārtiņš, kas izvēlējās kļūt par galdnieku. Tas laikam bija trakākais gājiens, kad aizbraucu kopā ar draudzeni apceļot Vāciju, Franciju, Itāliju, Spāniju, stopējot automašīnas. Mamma pēc tam prasīja, kam man to vajagot, esmu paēdusi, apģērbusies, kā man trūkstot. Toreiz ļāvāmies avantūrisma idejai, bet otrreiz laikam nebrauktu, jo ir jāšķērso tāda valsts kā Polija. Tomēr pēc tam, kad ceļojums izdevās veiksmīgi, uzzināju, ka tur gulēt nevar, bet mēs nakšņojām mežā teltī. Itālijā stopētāju vispār nav, mūs aizveda uz vilciena staciju. Kāds autovadītājs sacīja: "Meitenes, tā nedariet!" Beigās Itāliju apceļojām ar vilcienu. Mājās atbraucu priecīga un ar iespaidiem. Vecākiem bieži vien ir savs viedoklis, man – savs, taču, kad padomāju, nav nepareizs ne vecāku, ne mans viedoklis. Katram taču gribas, lai pieņem viņa viedokli, bet ir jāpiekāpjas, jo vecāki ir jārespektē.
– Vai esi domājusi par virzienu, ko vēl varētu attīstīt vecāku saimniecībā?
– Esmu. Mani Vācijā ieinteresēja slaucamās aitas, no kuru piena ražo sieru. Tikai atceros pasniedzējas Kairišas vārdus, ka Latvija nav tik attīstīta, lai te pirktu tik ekskluzīvu preci. Aitas piens ir veselīgs, bet kas to pirks, jo piens nav lēts. Var jau izvēlēties turēt parastās aitas, bet, ja nav 100, tad neatmaksājas. Par aitām rakstīju bakalaura darbu. Par tām tā sapņoju, ka neapdomīgie kursabiedri man dzimšanas dienā uzdāvināja jēriņu; protams, bez siena, ko tam ēst. Gāju uz zooveikalu un pirku kāmīšu barību. Kopmītnēs tas nodzīvoja divas dienas, tad aizvedu uz vecāku saimniecību. Savam jēram nopirku arī draudzeni, bija arī jēriņi, taču mans auns bija agresīvs, nobadīja suni, bet, kad sabadīja mammu, sapratu, ka mērs ir pilns. Žēl, bet bija jāatdod gaļas kombinātā. Aitu puiši tomēr ir traki. Saka jau, ka aitu barā var ielikt kazu, kas būs barvede.
– Lai izveidotu savu uzņēmumu, kas ir tās lietas, kuras mudina uz pārdomām?
– Tāpēc jau studēju maģistrantūrā, lai būtu sagatavota. Nākamo praksi izvēlēšos strādāt pie kāda no uzņēmējiem, lai izprastu un redzētu, kā viņi strādā. Parasti jau saka, ka gudrie mācās no citu kļūdām, pārējie – no savām. Ja būs pieredze, stratēģija, kā raudzīties uz lietām, domāju, ka būs vieglāk. Ir jāseko līdzi likumdošanai un jādara tas, ko vēlies. Domāju, ka nav tik traki, bet ir jātic savam sapnim un jābūt apveltītam ar lielu uzņēmību. Ja vēl klāt būs veiksme, kas nav mazsvarīga, tad tikai jāstrādā.
– Kur smelies tik daudz enerģijas?
– Manī ir ziemas saulgriežu enerģija, jo esmu dzimusi 23. decembrī. Pēc dabas esmu pārāk strauja, man visu vajag ātri. Birojā vien nevarētu nosēdēt, tāpat nevarētu būt sausiņš grāmatvedis. Man nepieciešams kaut kur braukt, iet, darboties, jo tad jūtu sevī enerģijas pieplūdumu.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto