Laikā, kad studēt gribētājiem aktuāla rezultātu par uzņemšanu augstskolā gaidīšana, aicināju uz sarunu Rīgas Stradiņa universitātes studenti LINDU STABIŅU, kas izvēlējusies studēt Medicīnas studiju programmā. Viņai līdz ārsta grāda iegūšanai atlikusi precīzi puse ceļa – jau veiksmīgi uzveikti pirmie trīs studiju gadi.
– Pirmie gadi ir grūti, ir ļoti liels mācību apjoms – sistemātiski jāmācās katru dienu, lai neko neiekavētu un varētu paspēt arī izgulēties. Dzīvoju kopmītnēs; manām biedrenēm ir pavisam citāds ritms – dienā viņas guļ, bet naktī mācās, taču skaidrs, ka mācīšanos nevar atlikt uz nedēļas nogali vien.
Atzīmes man ir labas, visus eksāmenus esmu nokārtojusi ar pirmo reizi. Ar to es lepojos, jo ir kolēģi, kam arī šogad gadījās ar pirmo reizi eksāmenus nenokārtot un nācās vēlāk tos pārkārtot. Cenšos visus eksāmenus nokārtot laicīgi, lai vasarā sevi neapgrūtinātu, tos kārtojot sesijas pagarinājumā, – stāsta Linda Stabiņa.
– Šķiroties no Madonas Valsts ģimnāzijas, saņēmi Pauļa Dzintara stipendiju. Kā tā palīdzēja, uzsākot studijas?
– Tā bija vienreizēja stipendija, par kuru iegādājos portatīvo datoru, kas man ir ļoti nepieciešams mācību darbā. Studentiem ir jāpēta daudz dažādu lietu, jālasa papildu materiāli, un ne vienmēr mums ir pieejamas grāmatas, tādēļ informāciju meklējam uzticamos avotos internetā.
– Kas pamudināja no plašā studiju iespēju klāsta izvēlēties tieši ārstniecību?
– Ģimenē man ārstu nav. Vienīgi mammas māsa bija medmāsa, tādēļ grūti teikt, kas mani ietekmēja. Es, piemēram, neredzu sevi kādā citā profesijā, teiksim, ekonomista vai jurista amatā. Mans aicinājums ir palīdzēt cilvēkiem, un domāju, ka ārsta profesija ir diezgan prestiža. Uzskatu, ka Stradiņa universitāte ir ļoti laba augstskola, kur studenti var iegūt daudz. Universitātē iemāca visu izdarīt laicīgi, lasīt un uzzināt papildus; ne vien aprobežoties tikai ar dzirdēto un uzskatīt to par pareizo, bet gan izvērtēt situāciju no atšķirīgiem aspektiem, liekot domāt dažādās šķautnēs.
– Vai esi jau izvēlējusies konkrētu specialitāti?
– Sākotnēji man bija iecere iet uz kardioloģiju, jo Latvijā izplatītākās ir tieši sirds un asinsvadu slimības. Man būtu darbs nākotnē. Bet līdz galam vēl izlēmusi neesmu. Līdz šim lielākoties apguvām bāzes priekšmetus: anatomiju, fizioloģiju, patoloģisko fizioloģiju. Bija tikai ieskats kardioloģijā, ķirurģijā, otolaringoloģijā, bet pārējie specializētie priekšmeti vēl nav skatīti. Pieļauju, ka vēlāk kāda nozare var mani piesaistīt vairāk.
Šovasar divas nedēļas pavadīju praksē Madonas slimnīcā. Vienu nedēļu – terapijas nodaļas iekšķīgajās slimībās un otru – ķirurģijā ķirurģijas un traumatoloģijas nodaļā. Prakse ļoti patika, un priecājos, ka par tās vietu izvēlējos Madonas slimnīcu, nevis kādu no Rīgas klīnikām. Pārējie kolēģi, kam prakses vietas bija dažādās slimnīcās Rīgā, stāstīja, ka tur bijusi citāda attieksme pret studentiem, turpretim es Madonas slimnīcā varēju veikt dažādas manipulācijas – injicēt, pārsiet. Drīkstēju ne vien darboties nodaļā, bet arī aiziet paskatīties, kā veic izmeklējumus. Kā novērotāja piedalījos gūžas locītavas protezēšanas operācijā – pirmo reizi redzēju šādu operāciju. Ārsti un medmāsiņas mēdza pavaicāt, ko es darīšu vēlāk – vai nākšu strādāt uz Madonas slimnīcu. Teicu: „Jā, ir doma atgriezties Madonā." Stāstīja, kāda situācija ir Madonas slimnīcā, ka trūkst darbinieku, proti, speciālistu –
acu ārsta, narkologa. Nepieciešams arī lors.
– Topošos studentus vienmēr interesē jautājums, vai ārpus studijām atliek laiks kam citam.
– Pirmos gadus koncentrējos vienīgi uz mācībām, lai mani nekas nenovirzītu. Tikai šajā gadā sāku šur tur piedalīties. Piemēram, LaMSA (Latvijas medicīnas studentu asociācija) rīko tādu pasākumu kā Lācīša Ķepainīša slimnīca, kad mēs dodamies pie bērniem – esam ārsti un arī bērni pārtop ārstos. Kopīgi spēlējamies, ārstējot viņu rotaļlietas. Uzreiz atmiņā nāk pašas bērnība. Arī pulciņus universitāte piedāvā daudz un dažādus. Šogad biju aizgājusi uz dažiem no tiem, lai izlemtu, kuros iesaistīties, jo uz visiem paspēt nevar.
Man paliek arvien vairāk brīva laika, tāpēc spriežu, ka studiju process ar katru nākamo gadu kļūst vieglāks. Pirmajos divos gados nevarēju atļauties darīt visu to, ko trešajā kursā. Jūtams, ka vairākos priekšmetos iegūtās zināšanas atkārtojas un savstarpēji sasaistās. Farmakoloģijā mācījāmies medikamentus, pēc tam Madonas slimnīcā jautāju māsiņām, kā iespējams tos visus atcerēties, jo ir tik daudz. Atbilde bija vienkārša – viss nāk ar laiku un zināšanas krājas pamazām.
– Kuras ir tās īpatnības, kas skar īpaši medicīnas studijas?
– Svarīgi zināt valodas. Maz materiālu ir latviešu valodā, daudz jālasa angliski. Arī daudzi pētījumi pieejami tikai un vienīgi angļu valodā. Latvijā šī joma ir mazāk attīstīta. Ir, protams, dažādi zinātniskie raksti, bet ar to ir par maz. Sestā studiju gada noslēgumā ir jāraksta lielais un pamatīgais pētnieciskais darbs. Darbus var rakstīt jebkurā no studiju gadiem, jo notiek zinātniskās konferences. Iegūstot konferencē godalgotu vietu, noslēguma darbu atļauj nerakstīt, jo iepriekšējo gadu darbs tiek novērtēts kā ļoti labs.
Prieks, ka mums ir jauki pasniedzēji, kas daudz ko pastāsta no dzīves. Mūsu grupai vienīgajai no mediķiem farmakoloģiju pasniedza jauks vīrs jau gados, kurš ļoti daudz stāstīja patiesus atgadījumus. Viņam bija iekārtota pat vesela grāmatiņa par to, kā pacienti apraksta savas slimības. Arī mēs tikām mudināti veidot šādus pierakstus un piefiksēt dažādus dzirdētos izteicienus.
Pie pacietiem strādāt tikām tikai trešajā kursā. Pirmajā gadā tos vispār neredzējām, otrajā kursā vienīgi propedeitikas nodarbībās bija neliela saskare. Savukārt iepriekšējā gadā pie pacientiem devāmies bieži, īpaši kardioloģijas nodarbībās.
Kolēģiem nodarbību laikā ir gadījies paģībt; tas bieži vien notiek zemā asinsspiediena dēļ. Es arī ilgstoši nevaru nostāvēt kājās, tādēļ skaidrs, ka par ķirurģi nekļūšu.
– Zinu, ka ir pasniedzēji, kas rosina studentus paplašināt redzesloku, daudz lasot papildus. Vai arī tu lasi?
– Jā. Man ļoti patīk lasīt grāmatas, bet diemžēl šajā gadā mācību dēļ nesanāca daudz laika daiļliteratūras lasīšanai. Toties esmu ieplānojusi daudz grāmatu izlasīt vasarā. Mani iecienītākie autori ik pa laikam mainās. Vienu brīdi lasīju Paula Koelju grāmatas, tad – japāņu rakstnieka Kadzuo Išiguro darbus. Esmu lasījusi arī fantastikas literatūru par dažādiem maģiskiem spēkiem, lai atslēgtos no realitātes, lasu arī grāmatas, kas domātas vairāk jauniešiem, piemēram, par mīlestību. Lasīto grāmatu augšgalā liktu Paulu Koelju darbu „Alķīmiķis". To lasīju sen, sen. Sižeta varonis bija ganu zēns, kas devās apkārt pasaulei, lai izzinātu sevi, meklētu laimi, un izrādījās, ka laime ir turpat, kur viņš bija iepriekš.
– Vai jau ir sanācis apmeklē jaunatklāto Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru?
– Mums tur ir notikušas nodarbības. Centrā notika rehabilitoloģija un klīniskās aprūpes pamati, kur mēs iemācījāmies, kā pareizi veikt injekcijas, kā apieties ar slimnieku – klāt gultu, pacientu pārvietot gultā, viņu pacelt no gultas un pārvietot ratiņkrēslā. Praktizējāmies pacientu barot ne vien ar karoti, bet arī ar nazogastrālo zondi, ko ievada caur degunu. Mācības šajā centrā ir liels pluss veselības aprūpes studentiem, jo klāt jau iegūtajām teorētiskajām zināšanām nāk arī praktiskās. Nonākot klīnikā un saskaroties ar pacientiem, jaunie studenti zina, kā veikt dažādas manipulācijas, jo viņi jau tās ir apguvuši Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā.
Autore: RITA TURKINA
OĻĢERTA SKUJAS foto