JĀŅA KALĒJA un viņa dzimtas likteņa pavērsienus būtu vērts iemūžināt pabiezā grāmatā. Tie skaudri apliecina pagājušā gadsimta mūsu tautas vēstures raibos, neviennozīmīgos un bieži vien traģiskos notikumus. Vieni no centrālajiem, kurus joprojām atminamies arī pēc 70 gadiem, ir 1941. un 1949. gada deportācijas, kuru upuris bija arī Jānis Kalējs, kam kopā ar ģimeni dzimtene bija jāpamet 1949. gada martā.
– Saikne ar Dzelzavas pagastu man lielākoties ir saistībā ar māti, kas ir Arija Skrides māsa un jaunības gadus pavadīja „Boķos". Vectēvs bija aktīvs sociāldemokrāts un pēc soda saņemšanas 1905. gadā bija spiests aizbraukt no Latvijas uz Veļikije Luki. 1918. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Māte, kas bija beigusi ģimnāziju un labi pārvaldīja krievu valodu, kādu laiku strādāja par skolotāju un visai drīz apprecējās ar Robertu – māju „Birznieki", kur pašreiz dzīvoju, saimnieku. 1927. gadā viņiem piedzima dēls, ko arī nosauca par Robertu. Diemžēl drīz vien viņas vīrs nomira, un māte apprecējās ar manu tēvu Kārli Kalēju, kas dzīvoja Adulienas pagasta „Brantskalnos". Māte bija aktīva sabiedriskā darbiniece, bija iesaistījusies arī aizsargos. Ja mēs 1941. gadā būtu palikuši Dzelzavā, tad, visticamāk, no pirmā izsūtījuma viļņa neizvairītos, jo 14. jūnijā Dzelzavas aizsargus deportēja, bet vietējo aizsargu priekšnieku Jozefu nošāva. Tiesa, bija vēl viens signāls, kas liecināja, ka briest kaut kas milzīgs. Arī tēvs pirms kāzām ar māti jau vienreiz bija precējies, taču, tā kā viņa sieva Marta arī bija aktīva – tikai pretējā virzienā, proti, darbojās kā komunistiskās partijas pagrīdniece, viņiem īsti nesapasēja, jo tēvs 7 gadus kā virsnieks sarkanajos strēlniekos bija karojis gan Pirmajā pasaules karā, gan Pilsoņu karā. Tēvam no pirmās laulības bija dēls Pauls, kas vēlāk kļuva par mākslinieku. 1941. gadā es dzīvoju kopā ar pusbrāļiem „Brantskalnos". 7. jūnija naktī pie mums atbrauca pirmās sievas vīrs NKVD virsnieks Duškins un Paulu paņēma līdzi. Nav divu domu, ka NKVD virsnieks zināja, kāda operācija tiek gatavota.
– Kas palicis atmiņā no 1949. gada marta deportācijām?
– Pēc kara dzīve bija ļoti grūta. Tēvs rāvās no četriem rītā līdz 12 naktī, pildīja visas valsts uzliktās nodevas. 1947. gadā viņu iekļāva budžu sarakstos un uzlika paaugstinātu nodokli – 26 000 rubļu. Jāpiebilst, ka zemnieki tolaik pārdot neko nedrīkstēja. Ar lielām grūtībām nepieciešamo summu savācām un nodokli samaksājām. Šķita, ka pēc tam padomju vara varbūt liks mūs mierā, lai gan bija nojauta, ka kaut kas var notikt. Klīda runas, ka budžus vajag pārvietot uz attālākiem PSRS reģioniem. Tolaik mums saimniecībā bija palikušas vien četras govis, divi zirgi un dažas cūkas. Es mācījos 3. klasē Adulienas pagastskolā. 20. marta vakarā, atnākot no skolas, redzēju, ka visa māja izvandīta. Zināju, ka jau iepriekš dažas reizes čekisti mūsu mājās bija veikuši kratīšanu, jo šķitām aizdomīgi – tēvs karojis „sarkanajos". Māte savukārt aizsargos bijusi un vākusi drēbes leģionā iesauktajiem. Piebildīšu, ka 1944. gadā vācieši uzreiz pēc tam, kad viņam bija palikuši 17 gadu, mobilizēja manu pusbrāli Robertu. Pēc atgriešanās vecāki pielika lielas pūles, lai mainītu viņa vārdu, kā arī dzēstu liecības par viņa atrašanos leģionā. Zinu, ka 1949. gadā čekisti viņu bija pamatīgi meklējuši, taču, pateicoties mainītajam vārdam, no deportācijām Robertam izdevās izbēgt.
Mūsu ģimenes gadījumā izsūtīšana nenotika tā, ka ieradās čekisti un ģimeni aizveda. Māja, kā jau minēju, bija izvandīta, jo māte kravāja mantas un teica, ka man jābrauc pie radiniekiem, bet paši vecāki devās mežā, kur tēvs jau laikus bija ierīkojis slēpni. Māja bija atstāta tā, lai izskatītos, ka saimnieki drīz atgriezīsies. Šādi cerējām izbēgt no izsūtījuma. Arī šoreiz bija atsevišķas pazīmes, kas liecināja, ka briest kāda operācija. Neilgi pirms tam bija parādījies ļoti daudz zaldātu un smago mašīnu. Ik pa laikam karavīri veica tā saukto meža ķemmēšanu, lai meklētu mežabrāļus. Tie visbiežāk par šiem reidiem zināja un bunkurus, kā arī mežus bija pametuši. Arī šoreiz bija izplatītas baumas, ka notiks meža ķemmēšana. 25. martā tēvs brauca no „Brantskalniem" un redzēja, ka no čekas mājas gaisā izšaujas raķete. Pēc brīža izšāvās atbildes raķete, un operācija „Priboj" bija sākusies. Vecāki nolēma dažas dienas nogaidīt, cerot, ka visi militāristi būs aizbraukuši prom. 28. martā rīta agrumā ieradāmies „Brantskalnos". Durvis bija aizvērtas. Mājā kopā ar šauteni bija atstāts viens no vietējiem aktīvistiem – vientiesīgs puisis, kuram pat govis ganīt nevarēja uzticēt. Tad nu viņš atklāja visus savus piedzīvojumus, kā mūsu ģimene meklēta un kā pats divas dienas badā dzīvojis, jo bijis aizliegts mājās esošo pārtiku aiztikt. Beigās gan aiz bada sācis ēst miltus. Tā kādu stundu bijām runājuši, līdz pēkšņi parādījās četri iztrebiķeļi ar automātiem. Izrādījās, ka viņi mūsu māju bija novērojuši, jo zināja, ka tēvs ir bijis virsnieks, kuram ir ieroči, un baidījās, ka viņš var uzsākt kādu pretvalstisku darbību. Vaicāja, kur mēs iepriekš esam bijuši. Teicām, ka devāmies pie radiem. Tā viņi mūs pameta. Todien turpinājām savas dienas gaitas, kad pēkšņi ap pulksten 12 kāds sāka klauvēt pie durvīm. Atvērām durvis un redzējām, ka ieradušies tie paši iztrebiķeļi. Tie teica, ka pusstundas laikā jābūt gataviem doties ceļā. Katrs cilvēks varēja ņemt līdzi 50 kg mantu. Tēvs vēl noliecies, lai pagrābtu sauju smilšu, ko paņemt līdzi no dzimtenes, bet vietējais partijas sekretārs Mikanovs teicis, lai neākstoties, un ar stobru vēl „paskubinājis". Vēlāk mūs visus, kas nebija izvesti 25. martā, vāca kopā pie pagastmājas, lai nogādātu uz Gulbenes preču staciju. No Gulbenes nokļuvām Rēzeknē, kur ešelonam tika pieāķēti vēl klāt papildu vagoni, un tā mēs devāmies prom no Latvijas. Protams, iepriekš nevienam neteica, cik ilgi un uz kurieni mūs vedīs. Tikai Sverdlovskā uzzinājām, ka jādodas uz Omsku. Aprīļa sākumā beidzot to sasniedzām. Kādu rītu ešelons tika nodzīts sliežu atzarā, un tika atvērtas visu vagonu durvis. Vagonos iekāpa labi ģērbti cilvēki, kā nopratām, tie bija sovhozu un kolhozu vadītāji, kā arī NKVD virsnieki. Ģērbti viņi bija baltās dubļonkās ar pagoniem uz pleciem. Sākās tāds savdabīgs cilvēku tirgus. Jaunie un spēcīgie lielākoties tika atlasīti sovhoziem, bet vecie vārgie un bērni – kolhoziem. Kaut arī tēvs jau bija pavecs un klibs, bet es vēl tikai bērns, nokļuvām mašīnā, kas veda uz sovhozu. No Omskas līdz Petrovkas sādžai Kaganovičas rajonā, kur bija mūsu nometinājuma vieta, attālums bija tikai 35 km, bet ceļā mēs pavadījām visu dienu, jo braukt vajadzēja pa stepi, kur tikko bija nokusis sniegs. Ceļa nebija vispār. Ierodoties sādžā, vispirms mūs izmitināja kopējā ēkā, bet tad sāka dalīt pie vietējo iedzīvotāju ģimenēm.
– Kuru epizodi no izsūtījuma atceraties visspilgtāk?
– Atmiņā iespiedusies manas mātes patriotiskā nostāja. Kad izsūtījumā viņai lika parakstīties, ka tiek izsūtīta uz mūžu, viņa čekistu klātbūtnē sāka protestēt. Ar to pietika, lai viņa nokļūtu čekas redzeslokā. No 1950. gada visas viņas vēstules tika kontrolētas, bet 1952. gadā māti arestēja un ievietoja lēģerī par mēģinājumu gāzt padomju varu. Trīs gadus viņa nodzīvoja sādžā, ārpus kuras robežām nedrīkstēja spert kāju. 1956. gadā viņu izlaida, un tad arī mēs varējām atgriezties Latvijā.
Sāpīgākais ir tas, ka liecinieki mātes lietā gan izmeklēšanas laikā, gan tiesā bija latvieši. No tās reizes mūsu ģimene ļoti piesardzīgi sāka izvēlēties kontaktus ar tautiešiem. Izsūtījumā sazinājāmies lielākoties tikai ar vienu ģimeni, un šo rezervēto attieksmi esmu saglabājis visu savu mūžu.
– Kāda bija dzīve pēc atgriešanās?
– Tēvs bija invalīds, un mātei bija ļoti smagi jāstrādā. Protams, uzreiz pēc atbraukšanas vietējie uz mums raudzījās ar aizdomām, taču ar laiku attieksme mainījās, jo saprata, kas ir noticis. Laimīgi gan atgriezušies nejutāmies. Dzimtas mājās mūs neielaida. Tie, kas mūsu izsūtījuma laikā tajā bija dzīvojuši, māju bija pamatīgi izdemolējuši ar domu, lai tur neierīko fermu. Tagad no „Brantskalniem" nekas daudz nav pāri palicis. Protams, bija arī ierobežojumi. Mācījos vidusskolā, jo tehnikumā mani ņemt nevēlējās. Māte bijusi ieslodzījumā, kāda gan cita attieksme pret mani varēja būt. Mani arī nevēlējās ņemt latviešu skolā. Māte ar Madonas pilsētas 2. vidusskolas direktoru vienojās, ka mani uzņems tajā. Vidusskolu beidzu ar labām sekmēm. Pēc skolas devos uz Rīgu, kur divus gados nostrādāju „VEF". Vēlējos iestāties Rīgas Politehniskajā institūtā, taču pagātnes dēļ mani neuzņēma. Tad pienāca Hruščova atkusnis un radās iespēja iestāties Ļeņingradas augstākajā jūras inženieru skolā, ko arī izmantoju.
– Vai jūtat, ka šobrīd valsts un sabiedrība kopumā izprot deportācijas un ar pienācīgu cieņu izturas pret komunistiskā genocīda upuriem?
– Vienmēr varētu vēlēties labāk, taču arī tas, ka sabiedriskais transports un medicīniskā aprūpe ir bez maksas, ir nopietns atspaids. Man ir žēl to cilvēku, kuri bijuši deportēti, visu mūžu smagi strādājuši un tagad saņem niecīgas pensijas. Kopumā pašlaik ir daudz paralēļu starp Krieviju un Latviju, tikai mērogi atšķiras. Abas valstis tikai par izzagšanu vien runā. Agrāk mums bija politiskie bēgļi un deportētie, tagad ir ekonomiskie bēgļi. Visi lielākie kari un revolūcijas vēstures gaitā ir bijušas saistītas ar zemi. Vai spējat iedomāties, ka kāds Latvijā tagad karotu zemes dēļ? No zemes bēg un laukos nav, kas strādā. Tas pats notika un notiek Krievijā. Mēs nereti aizmirstam vienu faktu, ka pašā Krievijā represijas bija daudz plašākas un nežēlīgākas. Tika izsūtīti 2 miljoni krievu zemnieku, kurus dēvēja par budžiem un kulakiem, ģimeņu. Pašam atmiņā ir palikusi viena epizode no izsūtījuma. Drīz pēc ierašanās Petrovkas sādžā, kad vēl visi izsūtītie bija kopā, pie mums pienāca pusmūža vīrs un teica: kādēļ jūs raudat? Jūs atveda pie cilvēkiem, jums būs darbs, ēdiens, un arī atutošanas ierīce ir atvesta. Un tad viņš pastāstīja par savu ģimeni, kas bija izsūtīta no Voroņežas, kā vara ar viņiem bija apgājusies. Visa ģimene tika aizvesta uz Omskas apgabala ziemeļiem, kas ir purvaina teritorija. Vesti viņi tika ar zirgiem. Simtiem cilvēku tika izsēdināti nekurienes vidū. No viņa ģimenes, kurā bija septiņi bērni, pavasari sagaidīja tikai trīs cilvēki. Solžeņicins ļoti labi ataino to, kas 30. gados notika ar Krievijas zemniecību un kā padomju vara tai „salauza mugurkaulu". Krievijā cilvēka dzīvībai vienmēr ir bijusi maza vērtība.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto