MAIRITA ZAĻKALNE pieder pie tiem, kam tuva skaitļu pasaule. Divdesmit pieci gadi ir nostrādāti grāmatveža profesijā, no tiem beidzamie septiņi – Bērzaunes pagasta uzņēmumā "Rats". Ierosmi aicināt Mairitu uz interviju deva viņas kolēģi. Mūsu saruna – gan par darbu, gan dzīvi.
– Pastāstiet, kā izvēlējāties grāmatveža profesiju?
– Tas notika, pateicoties manai mammītei. Skolas gaitas aizvadīju Kusas astoņgadīgajā skolā. Pēc skolas nekādu konkrētu interešu vēl nebija un gribējās iet līdzi draugiem. Mamma mani rosināja mācīties par grāmatvedi un aizveda uz toreizējo Jēkabpils sovhoztehnikumu. Viņas ieteikumu – apgūt grāmatveža profesiju – īstenoju un nekad neesmu to nožēlojusi, jo labam grāmatvedim darbs vienmēr atradīsies. Nu jau būs 25 gadi, kopš ar nelieliem pārtraukumiem strādāju savā specialitātē.
– Vai skolā matemātika padevās?
– Nepavisam, matemātika nepatika. Cik gan manā darbā matemātika noder? Re, kur mana matemātika (rāda kalkulatoru). Tehnikumā mācīja augstāko matemātiku, bet tā ne reizes darbā nav bijusi vajadzīga. Ir jābūt grāmatveža domāšanai, kura rodas tikai strādājot. Ļoti liels paldies jāvelta manas pirmās darbavietas – toreizējās agrofirmas "Sarkaņi" – galvenajai grāmatvedei Rasmai Markovai, jo pēc skolas man bija tikai teorija, nekādas prakses. Zināju vien to, ko vajag darīt, bet, kad nolika priekšā papīrus, lielas saprašanas nebija. Rasma mani ievadīja skaitļu un atskaišu pasaulē, iemācīja praktisko grāmatvedību.
– Tātad dzīves skola ir vēl nozīmīgāka par diplomu un specialitāti?
– Protams. Saņemot diplomu, domāju, ka līdz bilancei netikšu, jo tajā laikā vienā uzņēmumā strādāja vairāki grāmatveži, tad arī datoru nebija. Kad "Sarkaņi" sadalījās struktūrvienībās, tapa mana pirmā bilance. Biju jau nostrādājusi piecus gadus grāmatvedībā, un tikai tad sarēķināju pirmo bilanci. Tagad bilances sastādīšana grūtības nesagādā, bet toreiz tas likās kaut kāds sasniegums. Ar grāmatvedības programmām nestrādāju, turos pie Excel programmā izstrādātajiem dokumentiem. Katram grāmatvedim ir sava pieeja, un galvenais ir rezultāts.
– Saka, ka tā esot liela veiksme jebkuram uzņēmumam – atrast labu grāmatvedi un otrādi.
– Man vienmēr ir veicies ar uzņēmumiem, ar kolektīva vadītājiem, kur strādāju. 1. jūnijā apritēja 7 gadi, kopš strādāju SIA "Rats" Bērzaunes pagastā. Te mani mīl, ciena, lolo un lutina (nereti ir tāds teiciens "Mīli savu grāmatvedi!"). Pirms 7 gadiem "Starā" izlasīju sludinājumu, ka SIA "Rats" meklē galveno grāmatvedi. Ne mirkli nedomādama, zvanīju un pieteicos. Konkurss bija liels – mani izvēlējās starp 21 grāmatvedi. Sāku strādāt savā vārdadienā. Pirms tam esmu strādājusi kooperatīvajā sabiedrībā "ESMA", AS "Lazdonas piensaimnieks", vairumtirdzniecības augļu bāzē SIA "IR & VO", SIA "ISVO".
– Ko teiksit tiem, kas saka, ka ik pēc 7 gadiem ir kas dzīvē jāmaina, arī darbā ir jāmeklē izaugsmes iespējas?
– Tagad ir jābūt laimīgam, ka vispār ir darbs. Man gan ir vēl otrs uzņēmums, kam kārtoju grāmatvedību, bet es nepiekrītu tam, ka izaugsme var būt, tikai kaut ko mainot un meklējot. Priecājos, ka te esmu, ka varu būt noderīga.
– Kā pilnveidojat savas zināšanas?
– Kādreiz regulāri apmeklēju seminārus, jo likumi mainās tik bieži. Tagad visu informāciju var iegūt dažādos grāmatvežu portālos, e-pastā saņemu VID jaunumus, kas ir mainījies tādā vai citā likumā. Lasu žurnālu "Bilance". Es jau smejos, ka, lai uzzinātu par visu likumu izmaiņām, ir jāalgo jurists. Modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli. Ir tik daudz arī tukšu prasību, kam neredzu jēgu, un papīru mums ir par daudz. Ir jāizkož cauri tā garoza.
– Kas grāmatvežiem darbā rada gandarījumu?
– Man patīk dokumenti, skaitļi, cilvēki, darījumi. Galvenais ir neuzkrāt dokumentus. Ja tos uzreiz iegrāmato, tad tikai atskatoties redzi, ka to ir daudz, bet ikdienā pamani vien to, ka printerī atkal beidzies papīrs.
Aprīlis grāmatvežiem ir grūts mēnesis, jo jānodod gada pārskats. Laiks ir jāplāno, jo katram mums ir arī privātā dzīve. Visu plānojot, var iekļauties parastajā darba laikā un nav nepieciešams veikt tādu varoņdarbu kā strādāt pa naktīm. Darbam ir jāsniedz gandarījums un prieks, un mani gandarī tas, ka grāmatvedības dokumenti ir kārtībā.
– Kā gatavojaties eiro ieviešanai?
– To gaidu ar bažām – cenu pārrēķināšana, cenu zīmju nomaiņa, kases aparātu pielāgošana prasībām, norēķini vairākās valūtās. Problēmas būs noteikti. Taču gan pieradīsim arī pie eiro, vien pārejas laiks būs grūts.
– Pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni!
– Jā, ģimene man ir ļoti svarīga, tā ir mans patvērums un spēka avots. Savās dzimšanas dienās es vienmēr saku, ka vislielākais notikums manā dzīvē ir tas, ka es vispār esmu, kad pateicos saviem vecākiem. Diemžēl mana mammīte tagad noraugās uz mums no mākoņa maliņas, bet tētis dzīvo laukos. Uzaugu Zelgauskā, mums bija liela saimniecība, kur daudz bija jāstrādā. No 5 gadu vecuma slaucu gotiņu, sienu kasīju, dārzu ravēju, bietes kaplēju. Vecāki iemācīja strādāt, un viņiem par to saku paldies. Man ir laimējies sastapt savu vīru Jāni, kas atbalsta visās dzīves situācijās. Viņš nodarbojas ar kravu pārvadājumiem. Mūsu ģimenē lieli svētki ir Līgo svētki, jo vīrs ir Jānis un bērni ir dzimuši saulgriežu laikā. Dēlam Naurim būs 18 gadu tieši Jāņos, bet meitai Samantai dzimšanas diena ir 21. jūnijā. Mana ģimene – tās ir arī abas manas māsas – Evija un Sanita, kuras arī dzīvo Madonā.
– Kur parasti svinat Jāņus?
– Vienmēr esam devušies uz laukiem pie māsas vīra ģimenes, kam ir skaists īpašums. Šogad domājam svētkus svinēt savā dārziņā, kur ir iekārtota atpūtas vieta. Vēlamies tā atklāt savu "dačiņu". Tradicionāli vīsim vainagus, iekursim ugunskuru.
– Kādas ir brīvā laika nodarbes?
– Neesmu no tiem grāmatvežiem, kuri darbu ņem līdzi uz mājām, jo tur ir citi darbi. Rudenī iegādājāmies mazdārziņu Aronas pagastā, un tagad visi vakari paiet mazdārziņā, ravējot, uzpošot un sakopjot. Katrā latvietī mīt zemnieks, un man zemes mīlestība nāk līdzi no bērnības. Priecājos, ka labi palīgi dārza kopšanā ir arī bērni. Visiem gribas izrauties ārpus dzīvokļa sienām. Aizbraucu uz dārzu, kur lakstīgala pogo, dzeguze kūko, un mājās atbraucu pavisam cits cilvēks – ir gandarījums par to, ko padari, kā arī atpūta no sēdošā darba. Ir taču grāmatvežiem darbs pie galda, tāpēc gribas izkustēties. Rudens un ziemas vakaros adu zeķes, patīk tamborēt. Vienmēr esmu apbrīnojusi, kā mana mamma kādreiz visu paspēja – trīs meitas izaudzināt, dārzu izravēt, šūt, un visam pietika laika. Man reizēm liekas, ka diena ir par īsu. Atbraucu no darba mājās, jāgatavo ģimenei vakariņas, jāapdara mājas solis, vairs nekam laika nepietiek. Arī draugiem ir jāatrod laiks, jo viņi ir tie, kas balsta jebkurā dzīves situācijā. Esmu laimīga par to, ka man apkārt ir tik daudz jauku cilvēku.
– Jums ir stāsts par to, kā vecāki izvēlējās vārdu.
– Vārdu Mairita ieraudzīja mana vecāmāte uz žurnāla vāka, kur bija nofotografēta aktrise Mairita Krūmiņa. Tāpēc arī ar humoru saku, ka es nāku no žurnāla vāka (smaida).
– Vai ir kāds dzīves moto, pēc kā vadāties?
– Man vienmēr dzīves moto ir bijis viens – dzīvot saskaņā ar sevi. Ja tas ir iespējams, tad viss dzīves bilancē ir kārtībā. Tas nozīmē vienmēr izvēles situācijās izsvērt, kas ir man pieņemami un kas nav. Ir jāņem vērā iekšējās izjūtas, lai nenonāktu pretrunā ar sevi un savām vēlmēm. Vienmēr, pirms ko nolemt, vajag padomāt, un to arī cenšos darīt.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto