Izskaņai tuvojas mācību gads, un pavasaris ir brīdis, kad tiek apkopoti skolēnu darba rezultāti. Aiz katra audzēkņa, protams, stāv gudrs skolotājs, kas pamana talantīgākos un uzmundrina tos, kam tik spoži neveicas.
Mācību gada izskaņā piedāvāju sarunu ar Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas klavierspēles skolotāju LĪGU CEPĪTI, kam šis gads bijis ražīgāks par citiem.
– Attiecībā uz konkursiem man šogad sanācis visbagātākais gads, – apstiprina Līga Cepīte. – Ar četriem audzēkņiem pabijām sešos konkursos, kur ieguvām deviņas godalgas. Madonas mūzikas skolā strādāju 32 gadus, un līdz šim tā vēl nav bijis. Tas, protams, nav pašmērķis, bet diplomi, gadiem ejot, ir sakrājušies. Skaitot no 1996. gada līdz šai dienai, kopumā konkursos saņemti 153 diplomi, atzinības raksti un pateicības.
Bērni ir jāattīsta, tas ir mūsu darbs, bet konkursiem viņi pierunā mani paši. Ne uz vienu konkursu nevienam obligāti neesmu likusi braukt, tikai piedāvāju – gribi, strādāsim!
Parasti katra takts ar bērnu uz konkursu ir jāizsēž. Stundā izdarīt var pašu mazumiņu. Ja audzēknim jāsagatavo 15 minūšu gara konkursa programma, tie ir vairāki skaņdarbi. Mācību stundā varam apskatīt labi ja divus skaņdarbus, kur nu viss slīpēšanas darbs…
– Pianistu konkursu šajos laikos ir daudz, kā notiek izvēle, uz kuru doties?
– Četros gados reizi notiek valsts līmeņa pianistu konkurss (šogad tajā piedalījāmies), bez tam daudzus konkursus rīko skolas. Mūzikas skolām tā ir prestiža lieta, uz ko mācību iestādes virza Latvijas klavieru skolotāju asociācija. Arī mēs, Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skola, organizējam starptautisku pasākumu – Jāņa Norviļa jauno pianistu konkursu.
– Vai līdzās tehniskajam darbam audzēkņi konkursam jāsagatavo arī psiholoģiski?
– Kad dodamies uz konkursu, nekad bērniem nesaku, ka viņiem jāiegūst kāda vieta. Saku – tev jānospēlē savā līmenī – tik, cik esi apguvis, pārējo lems žūrija. Nereti viņu uzstāšanos salīdzinu ar daiļslidotāju darbu. Ik gadu skatos pasaules čempionātu daiļslidošanā – pierakstu rezultātus, fanoju un priecājos. Arī pārdzīvoju, ja kādam no maniem favorītiem neveicas. Tad bērniem saku – paskatieties, kā iet daiļslidotājiem! Uz ledus sportists ir viens pats, ieguldītais darbs ir milzīgs, un tad pēkšņi viņš krīt, viņam sāp, bet ir jāprot piecelties un slidot tālāk. Līdzīgi ir jums – pirksts krīt, bet ir jāprot saņemties un spēlēt līdz galam.
– Vai jaunā paaudze, gadiem ejot, mainās? Jums skolā ir visvairāk individuālo stundu – darbs ar 38 audzēkņiem, kāda ir saskarsme?
– Ja salīdzina, kā ar audzēkņiem strādāju pirms 30 gadiem un tagad, tas ir pilnīgi citādi. Ir mainījušies bērni, līdz ar to arī skolotājiem jāmainās. Bērni ir kļuvuši zinošāki, neatkarīgāki un brīvāki. Atnāk, piemēram, viena meitene uz stundu, ierauga mani ar brillēm un saka: „Tu tik rēcīga ar tām brillēm izskaties, ka man jāsmejas. Kad brilles noņem, tu esi daudz jaunāka!" Bērni mūsdienās ir tik patiesi un atbruņojoši, varu vien priecāties par viņu brīvību.
Problēma varbūt ir tā, ka ne visiem audzēkņiem, kuri apgūst vispārējās klavieres, mājās ir instruments (viņiem ir sagādāts specialitātes instruments), bet galā mēs, protams, tiekam, un audzēknis iemācās spēlēt pieklājīgā līmenī.
Skolā iet visādi. Gadās, ka ne visi bērni mūzikas skolu pabeidz. Gribu uzsvērt, ka neviens gads, ko skolēns pavada mūsu skolā, nav zemē nosviests vai izniekots laiks. Šis periods bērna attīstībai devis ļoti daudz, viņš ir tikai ieguvējs, un vecākiem nebūtu jānožēlo savu bērnu muzikālās gaitas.
– Vai ir audzēkņi, kas mūziku izvēlas kā profesiju?
– Neteikšu, ka tas ir populāri, jo mūzikas apguve ir smags darbs. Profesijas izvēli ļauju izlemt audzēkņiem pašiem, mūzikas apmācību viņiem neuzspiežu. Varbūt tas ir tāpēc, ka man arī bija citi sapņi, bet mamma pavirzīja apgūt mūzikas skolotājas arodu. Atceros, ka tas bija sāpīgi, un sirds nedaudz smeldz joprojām. (Tālāk sarunā Līga atklāj, ka skolas gados viņai paticis sports, arī balets un visvairāk – iespējas, ko paver mākslas skola, bet savas dziļākās simpātijas vajadzējis nolikt malā un tās pakārtot mūzikas apguvei.)
– Arī jūsu bērni profesijas apguvē neizvēlējās mūziku.
– Esmu par to pat priecīga. Dēls Aigars ir beidzis Latvijas Universitāti, dzīvo Rīgā, darbojas interneta mārketingā, ir atradis sev tīkamu darbu. Kad aizbraucu ciemos, esmu vienmēr ļoti gaidīta, un mīlestība sākas tieši no sīkiem uzmanības apliecinājumiem.
Meita Lelde mūzikas skolā beidza klavierapmācības klasi. Viņa vēlējās mācīties pie manis, un tā bija liela cīņa, kas abām bija jāizcīna. Iespējams, otrreiz tik stingra un uzstājīga nebūtu. Tagad Lelde studē Rīgas Stradiņa universitātes 2. kursā un, protams, ir ļoti priecīga par iegūtajām prasmēm mūzikā.
Kad portālā draugiem.lv lasu bijušo audzēkņu atsūtītās vēstules un pateicības, varu raudāt bez iemesla. Jūtas un emocijas ir mani sabiedrotie, tāpēc ir liels gandarījums, ka audzēkņi saka paldies, ka viņiem pēc skolas ir labas atmiņas. Rasa Pakalniņa, piemēram, atzīst, ka skolas laikā nekad nedomāja, ka klavierspēle kādreiz noderēs, bet tagad, kad strādā bērnudārzā par muzikālo audzinātāju un māca bērniem dejot, šīs iemaņas lieti noder. Nevaru nepieminēt arī savas talantīgās audzēknes Ilzi Levi un Sandiju Veipu.
Bet visvairāk es apbrīnoju braucējus. No Barkavas, Ļaudonas, Saikavas, Liezēres… Tas nav gads, nav mēneši, bet gadi, ko viņi pavada ceļā uz mūzikas skolu. Tur jāapbrīno arī skolēnu vecāki – visgaišākie prāti, visaugstākās izpratnes cilvēki, kas ziedo savu laiku un rūpes bērnu izglītībai.
– Darbs paņem lielāko daļu laika, bet kā tiek gūta atelpa?
– Kopā ar vīru daudz skatāmies sporta pārraides. Ar nepacietību vienmēr gaidām Ziemas un Vasaras olimpiskās spēles. Tad mājās tiek mainīts dzīves ritms, pārceļamies uz citu istabu, turpat ieturam maltītes un izdzīvojam citu periodu. Vienmēr apbrīnoju sportistu ieguldīto darbu, tāpat apbrīnoju mūziķu ieguldīto darbu, lai sagatavotos koncertiem. Nemeklēju kļūdas, bet priecājos par katra sasniegumiem.
Brīvajā laikā interesējos arī par amatierteātru veikumu. Amatierteātru skatēs, Teātra dienās noskatos visas izrādes – kā rītā desmitos ieeju kultūras namā, tā vakarā desmitos iznāku. Tur ir tik daudz azarta un spēles prieka – it kā lauku cilvēki, bet kā viņi spēlē – tas ir tik smeķīgi un vienreizēji!
– Dzirdēju, ka viens no vaļaspriekiem ir rotaslietu un suvenīru gatavošana no ādas.
– Gatavoju dāvaniņas cilvēkiem, kas to novērtē. Beidzu kursus, apguvu iemaņas, kā jākrāso, jānostiepj āda, kādi instrumenti nepieciešami, un darbojos. Šobrīd ar ādu strādāju mazāk, bet ne tik sen mani darbi līdz ar citiem aizceļoja uz izstādi Vaijē (Vācijā).
Vai arī pati nēsāju pašgatavotas rotas? Jāatzīst, ka audzēknes mani pierunāja nēsāt auskarus. Tik ilgi apkārt runāja, ka beidzot piekritu. Auskarus tagad nēsā pat mazītiņas meitenes, mani arī noskaņoja iet līdzi laikam.
No rokdarbiem vēl patīk adīt. Agrāk, kad veikalos neko nevarēja dabūt, apadīju savējos ar visu nepieciešamo. Tāpat esmu daudz šuvusi un arī virtuvē darbojos ar azartisku prieku. Ēst gatavošana ir mana sirdslieta, vienmēr citiem, kuri mani slavē, atbildu – māksla ir pagatavot negaršīgu ēdienu, bet garšīga maltīte nav problēma – to pagatavot var vienmēr.
Runājot par vaļaspriekiem, nevaru nepieminēt dārzu un esmu gandarīta, ja izdodas arī paceļot. Eiropa ir izbraukāta un redzēts tiešām daudz. No ceļojumiem atvestas eņģeļu figūras, eņģeļi ir arī dāvināti, un šobrīd kolekcijā ir apmēram 200 eņģeļu.
– Kas skolotājas darbā bijušas lielākās autoritātes un palīgi?
– Kad atnācu strādāt uz Madonas mūzikas skolu, no pirmās dienas darbojos vienotā komandā ar direktoru Arti Kumsāru. Par viņu bez šaubīšanās varu teikt – direktors ar lielo burtu. Ārkārtīgi cilvēcīgs, kolosāla personība ar spilgtu harismu. Uz konkursiem mani piespieda braukt tieši viņš. Biju bikla un nedaudz piezemēta, iedrošināšana man bija ļoti svarīga.
Kumsārs Madonā aizsāka Latviešu mūzikas svētkus, aicināja pie mums uz koncertiem augsta līmeņa māksliniekus. Viņa laikā notika skolas renovācija, tika izdarīti milzu darbi. Priecājos, ka Arta Kumsāra uzlikto latiņu mūzikas skolā turpina noturēt direktors Mārtiņš Bergs. 4. maijā Jēkabpilī noklausījos pianista Vestarda Šimkus klavierspēli kopā ar Jēkabpils simfonisko orķestri Mārtiņa Berga vadībā. Rahmaņinova klavierkoncerts bija fantastisks, tā bija lielā mūzika, kuras laikā nezin kāpēc bija jāraud. Augstas raudzes mākslinieki neatstāj vienaldzīgu, tāpēc ir prieks, ka mūzikas dzīvē viss turpinās.
Autore: INESE ELSIŅA
SANDIJAS VEIPAS foto