Kaut arī savas dzimtas ģenealoģisko koku režisors NORMUNDS GRIESTIŅŠ nav pētījis, sevi viņš izjūt kā madonieti jau vairākās paaudzēs.
2011. gadā viņš Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē uzveda savu Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarbu – absurda drāmas klasiķa Ežēna Jonesko lugu „Makbets". 2012. gadā pirmizrādi Dirty Deal Teatro piedzīvoja viņa režisētā baltkrievu dramaturga Pāvela Prjažko romantiskā komēdija „Dzīve izdevusies". Pērn viņu aktiera lomā varējām redzēt arī Ivo Brieža režisētajā īsfilmā „Filma", kas savā kategorijā saņēma „Lielo Kristapu". Režija tās tradicionālajā izpausmē nav vienīgā Normunda nodarbe. Kā viņš pats apgalvo, viņam izrādē patīk kontrolēt vairākus procesus vienlaicīgi – muzikālo pavadījumu un skaņas, scenogrāfiju utt. Viņa izrādes kādam var šķist šokējošas, pat provokatīvas, un, lasot recenzijas, tieši tā vairāki skatītāji izrādes ir uztvēruši. Normunds atzīst, ka šie izteiksmes līdzekļi nekalpo par pašmērķi un skatītājs netiek šokēts tikai šokēšanas dēļ. Piedāvājam ieskatu sarunā ar jauno režisoru.
– Kāds esi kā režisors?
– Pārāk demokrātisks. Vajadzētu nedaudz stingrāk pret aktieriem izturēties. Dažreiz darba process aiziet pašplūsmā, un tas nav labi.
– Pagaidām esi iestudējis aktieru skaita ziņā nelielas izrādes, vai nav vēlmes pēc skroderdienu plašuma?
– Gribētu arī kaut ko mērogos lielāku. Man bija doma uzvest kaut ko no Blaumaņa, taču saistībā ar viņa jubileju šogad saskrēja tik daudz izrāžu, ka veidot vēl vienu vairs nebūtu tik interesanti. Viens pats Elmārs Seņkovs jau šogad ir vairākas izrādes uzvedis. Manuprāt, Rūdolfs Blaumanis mūsu kultūrā ir unikāla parādība. Viņa darbi ir manta, un tiem piemīt pasaules līmeņa kvalitāte. Bez Blaumaņa mēs kulturāli noteikti būtu daudz nabadzīgāki. Zīmīgi, ka pat pēc vairāk nekā 100 gadiem Blaumanim nav alternatīvas, jo neviens no mūsu dramaturgiem neko modernāku nav spējis uzrakstīt.
– Kuras puses viedoklis tev pēc izrādēm ir svarīgāks, lai izvērtētu tās veiksmes un neveiksmes, – cilvēku, kuri kopā ar tevi izrādi veidojuši, skatītāju, kritiķu?
– Visbiežāk skaidrība no tehniskās un kvalitātes puses par to, kas ir sanācis un kas nav, man jau ir pirms pirmizrādes, taču vienmēr ir interesanti uzzināt, kā izrādi ir uztvēruši citi un vai viņi tajā ir saskatījuši ko tādu, kas man pašam palicis nepamanīts.
– Pēdējā laikā daudziem jaunajiem un vairs ne tik jaunajiem režisoriem Latvijas teātros ir klājies smagi. Aika Karapetjana „Venēcijas tirgotājs" saņēma krietnu devu negatīvas kritikas, bet Mārtiņa Eihes „Daugava" pēc vienas izrādes pazuda no Valmieras teātra repertuāra. Vai jauniem režisoriem ir grūti iekarot Latvijas skatītāju atsaucību?
– Nevaru spriest par konkrētajām izrādēm, jo neesmu tās redzējis, taču vienmēr jāpatur prātā, ka atsevišķos gadījumos izrāde var būt slikta. Tāpat var būt situācija, ka izrāde ir laba, taču zāle ir tukša. Es gan varu minēt pretējus piemērus, kas liecina, ka jaunie režisori spēj veiksmīgi ienākt teātru apritē. Pirms pāris gadiem Elmārs Seņkovs un Vladislavs Nastavševs sāka no nekā, taču prata izveidot labas izrādes, kuras pieņēma publika. Šobrīd viņiem ir liela radošā brīvība un nav problēmu uzvest izrādes ikvienā no Latvijas teātriem. Jauno režisoru problēma vairāk slēpjas tajā, ka viņi paši līdz galam neizprot savas vēlmes un dažkārt nespēj koncentrēt enerģiju pareizajā virzienā. Manuprāt, Latvijā režisoram nav grūti pašizpausties, vienīgi pašam jāzina, ko vēlas. Teātris ir ieinteresēts uzvest labu izrādi, uz kuru nāktu daudz skatītāju. Nāc un dari, bet pretī jābūt rezultātam. Šajā ziņā Latvijas teātri darbojas ļoti demokrātiski un neviens speciāli sprunguļus spieķos nemet. Visvairāk ir atkarīgs no paša režisora un idejas, ko viņš piedāvā teātrim. Esmu pārliecinājies, ka Latvijas teātri šajā ziņā nav konservatīvi un, kaut arī galīgi uz dullo pretim neņem, ir gatavi savu reizi arī riskēt. Dažkārt gadās, ka jauno režisoru izrādēs „nolažo" tieši teātra veterāni. Iespējams, jaunajiem režisoriem labāk sākt tieši ar neatkarīgajiem teātriem, nevis kādu no lielajiem, jo tie ļaus vairāk eksperimentēt un izkopt režijas metodes un paņēmienus. Labi, ka mums ir šādi teātri, kur jaunajiem eksperimentēt, vienīgi es nezinu, kā tas ir no pašu teātru vadītāju skatpunkta. Vai viņi ilgstoši vēlas palikt studentu teātra līmenī, vai tomēr repertuārā nevajadzētu iekļaut arī kāda pieredzējušāka režisora izrādes.
– Kur, tavuprāt, šodien atrodas Latvijas teātris? Uz viļņa vai lēnām stagnē?
– Mēs noteikti ejam uz priekšu. Man nav statistikas par to, kā teātru zāles pildījās pirms tam un kā – tagad, taču mākslinieciskās kvalitātes ziņā mūsu teātri ir augstā līmenī. Es pat teiktu, ka teātris mūsdienās ir kļuvis mazāk elitārs. Tas ir daudz pieejamāks un teju neierobežots piedāvājuma daudzveidībā. Katru gadu tiek uzvestas labas izrādes. Režisori neaprobežojas tikai ar vienu paņēmienu vai teātra valodu. Arī paši teātri ir kļuvuši daudzveidīgāki. Ir izveidoti vairāki neatkarīgie teātri, kādu vēl pirms dažiem gadiem Latvijā nebija vispār. Ir lielie teātri, kas nebaidās eksperimentēt. Arī Latvijas Nacionālais teātris, kas vēl pirms kāda laika daudziem asociējās ar naftalīna smaku, šobrīd uzved modernas izrādes.
– Pirms dažām desmitgadēm cilvēki uz teātri bieži vien devās pēc labi noslēptas padomju režīma kritikas. Tagad nepieciešamība pēc šāda sociālā komentāra ir mazinājusies. Kāda cilvēkam ir motivācija iet uz teātri?
– Tas ir interesants jautājums, par kuru es arī esmu daudzkārt domājis. Raugoties plašāk – kādēļ jāiet uz teātri, kino vai jālasa grāmata, ja internets sniedz bezgalīgas iespējas saņemt visa veida informāciju, sēžot pie datora. Es uz teātra izrādēm dodos nevis kā režisors, bet gan kā skatītājs, un tas emociju un izjūtu lādiņš, ko gūstu no teātra, nav ikdienā no datora monitora saņemams. Šīm lietām piemīt sava veida spēks, kas nemājo nekur citur.
– Gada sākumā kinoļaužu un pārējās sabiedrības vidū pēc tam, kad Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas vadītājs Raivis Dzintars publiski dalījās pārdomās par to, vai tādi projekti kā filma „Kolka Cool" jāfinansē no valsts budžeta, norisinājās karsta diskusija. Vai, tavuprāt, mākslā ir jābūt nacionālajam pasūtījumam?
– Tas ir absurds un tikai parāda to, cik zems ir atsevišķu Saeimas deputātu kultūras līmenis. Kā izpaudīsies šis nacionālais pasūtījums? Aigars Grauba filmēs „Rīgas sargus 3"? Manuprāt, mākslai ir jābūt brīvai no pasūtījumiem. Es pieļauju, ka, piemēram, uz 11. novembri var izveidot tematisku filmu par Brīvības cīņām, taču šiem jābūt izņēmuma gadījumiem, nevis regulārai praksei un principam, pēc kura tiek piešķirta nauda kultūrai.
– Kādai, tavuprāt, jābūt kultūras funkcijai sabiedrībā?
– Kultūra ir prioritāte. Tā ir pamats, uz kā cilvēks sevi veido un veidojas kā personība. Kultūra arī veido mūsu nacionālo identitāti un piesaisti zemei un tautai. Vienlaikus tā mums kalpo kā ceļa rādītājs – atskaites punkts tām parādībām, kas vērojamas sabiedrībā. Ja ikdienā dzīvojam tikai no ēdiena, ar to ir krietni par maz.
Lai uztvertu mākslu, mums bieži vien ir nepieciešamas priekšzināšanas. Uz to ir jāstrādā valsts izglītības sistēmai. Nesagatavots cilvēks daudz ko nesaprot un nespēj pieņemt. Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma, ja atsevišķi deputāti filmā „Kolka Cool" saklausīja tikai lamuvārdus un saskatīja pļēgurus, tas liecina par to, cik šaurs ir viņu skata leņķis.
– Pērn pirmizrādi piedzīvoja īsfilma „Filma", kurā tu darbojies kā aktieris. Kāda bija pieredze filmējoties?
– „Filma" ir oriģinālluga, kas sākotnēji tika uzvesta JRT. Vēlāk lugas autoram Ivo Briedim rādās ideja, ka no lugas varētu izveidot filmu. Uz 10 dienām nobāzējāmies laukos pie Māras Ķimeles un no pulksten 7 rītā līdz 10 vakarā nepārtraukti filmējāmies. Man tā bija lieliska pieredze. Kā jau iepriekš minēju, nevēlos darboties tikai vienā laukā, tādēļ arī nākotnē sevi saredzu darbojamies kā aktieri. Esmu novērojis, ka režisori lielākoties ir arī labi aktieri.
– Pie kāda darba šobrīd strādā?
– Nākamsezon plānojam Dirty Deal Teatro uzvest Fjodora Dostojevska „Noziegumu un sodu". Tas ir mūžam aktuāls materiāls. Protams, uzņemoties uzvest kādu no klasiskajiem darbiem, vienmēr jārēķinās, ka skatītājs vēlēsies gan izrādi, gan aktieru sniegumu salīdzināt ar citām izrādēm. Šajā ziņā pateicīgāki ir maz zināmu dramaturgu darbi, taču mani tas nebaida, jo, ja izrāde ir labi uzvesta, tad skatītājs to noteikti novērtē pozitīvi.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva