Kādreiz Imants Ziedonis Eduarda Veidenbauma „Kalāču" pagalmā lasīja savu dzejoli: Tas tāds darbiņš, jūrā arams,/ Paldies Dievam, nepadarāms. Toreiz un vienmēr pēc tam man ir licies, ka tas ir par muzejiem un pētniecību, jo mēs nekad nevarēsim apgalvot, ka par kādu jautājumu zinām pilnīgi visu.
Tagad bieži atgādina, ka cilvēkam ik pēc 7 vai 10 gadiem jāmaina nodarbošanās, profesija, darbavieta. Var jau būt. Tikai ne muzejā! Neviena datu bāze neatsver zināšanas par apkārtni, cilvēkiem, notikumiem, kas ir ilgi strādājoša cilvēka galvā. Šī nav vieta, kur pēc nostrādāta gada vai pieciem vari teikt, ka visu zini, vari, proti.
Anna Kuzina „Brakos" strādā kopš 1978. gada. Šis laiks ļāvis un licis ne pārlasīt, bet izstudēt rakstnieka darbus citādāk nekā ierindas cilvēkam, izdomāt katra varoņa domu, atbildēt uz daudziem „Kāpēc?". Izjust kā savas dzīves daļu katru neskaitāmas reizes mazgāto grīdas dēli vai iedobumu saimes istabas klonā, katru pēdu pagalma maurā vai Pirtsgravas takā. Tas notiek, pagalmu slaukot, puķes stādot, kritušos zarus vācot, kopjot viņa darbos minētās vietas dabā, daļēji izdzīvojot „Braku" gājēju ikdienu.
Pērn Anna Kuzina izveidoja scenāriju uzvedumam „Manā dārzā, dārziņā…", ko Ērgļu novada dome izdeva kā brošūru. Notikumu centrā rakstnieks, darbojas tuvinieki, laikabiedri un kolēģi, kā arī daži viņa radītie tēli. Janvāra sākumā Iļģuciema Kultūras centra teātra studija „Rampa" (režisore Ināra Čakste) iestudējumu parādīja Ērgļos, pēc tam J. Akuratera muzejā Rīgā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 30.04.2013.
Autore: DACE ZVIRGZDIŅA
ILZES DAUGIALLO foto