Sanitas un Aigara Solovjevu ģimenē šā gada Lieldienas būs īpašas, jo Madonas katoļu baznīcā notiks meitiņas Annas Marijas kristības. Pērn ap Lieldienu laiku meitiņa vēl nemaz neesot bijusi „projektā", tāpēc ģimenei šis gads ir iesācies ar dāsnu Dieva dāvanu.
Tagad Solovjevu ģimene audzina četrus bērnus. Trim brāļiem nu ir pievienojusies māsiņa. Adrians mācās 8. klasē, Aleksis – 5. klasē, Danielam ir 4 gadi, Annai Marijai – divi mēneši. Sanita atceras, ka meita piedzima ļoti aukstā janvāra dienā, kas izvērtās par saulaināko. Bērni katrā ģimenē ienes gaišumu, jo ir Dieva svētība.
Sanita sarunas ievadā min arī savas mammas labos teicienus, piemēram: „Dēli – tas ir koka darbs, vīram vajag dēlus, bet meita – tas ir mākslas darbs"; „Vīrietim gudrība rodas ar katru bērnu, sievietei no katra bērna nāk svētība."
– Mums ir iespēja vairot gan gudrību, gan pieņemt svētību, – plašākai sarunai piekrīt SANITA un AIGARS SOLOVJEVI.
– Vai tad, kad laulājāties, runājāt par to, cik bērnu ģimenē vēlaties?
Sanita: – Laulībā esam 15 gadu, bet pazīstam viens otru ilgāk. Kad apprecējāmies (kāzas bija Jelgavā, kur mācījos augstskolā), zinājām, ka mums būs bērni, bet skaitu neprognozējām. Bērnus uztveram kā Dieva dāvanu. Mums jau bija trīs dēli, kad pieteicās vēl viens bērniņš. Negaidījām, ka obligāti būs meita. Kad esam sagaidījuši māsiņu, ar lielu prieku auklējam visi, arī brāļi.
Aigars: – Pazīstami esam vismaz 19 gadu. Abi esam no vienas puses – Dzelzavas. Mēs pazīstam viens otru no laika, kad mācījāmies Dzelzavas pamatskolā, kaut Sanita par mani bija krietni jaunāka. Viņa dzīvoja centrā, puiši brauca garām ar „močiem" (smaida), savulaik Dzelzavā vadīju arī diskotēkas, bet viens otru tuvāk iepazinām tad, kad atnācu no dienesta armijā – trīs gadus biju nodienējis Gruzijā flotē. Man gan hobiji kopš tiem laikiem ir mainījušies.
– Ja nav noslēpums, kādas aizraušanās ir tagad?
Aigars: – Mums ir viens kopīgs hobijs – peldēšana. Dzīvojot Madonā, braucam peldēties gan uz „karjerīti", gan uz Rāceņu ezeru. Dzelzavā, laukos esot, peldamies gan pie mājas izraktajā dīķī, gan Bakānu ezerā.
Sanita: – Mēģinām peldēties ilgi rudenī un iespējami agri atsākt pavasarī. Ņemam līdzi arī bērnus, bet ir reizes, kad dodamies divatā. Ir vēroti gan saullēkti, gan saulrieti. Man ļoti patīk arī rokdarbi, bet, tā kā līdz šim bija puikas, mans vienīgais adījuma veids bija zeķes. Tagad, kad aug meitiņa, varēs gatavot cakas un špices.
– Kā esat mainījušies līdz ar bērnu piedzimšanu?
Sanita: – Esmu sapratusi to, kāds ir mans īstais aicinājums. Biju iedomājusies, ka mana dzīve saistīsies ar karjeru, vairāk ar skolu. Patiesībā mana prioritāte ir ģimene, bērni – laiks, ko varu izbaudīt kopā ar viņiem. Gandarījumu par to, ko darīju, strādājot skolā, esmu sasniegusi, jo skolēni, mani satiekot, sveicina, grib runāties.
Aigars: – Līdz ar katru no bērniem mainos arī pats. Mazsvarīga nav naudas pelnīšana, strādāju AS „Sadales tīkls" ZA reģiona Madonas iecirknī, kur esmu vecākais uzskaišu meistars. Tomēr esmu sapratis, ka arī man vairāk laika ir jāvelta ģimenei, ir jāpārkāpj pāri saviem ieradumiem, vairāk kopā jādarbojas. Iznāk, ka jāvelta laiks ne jau katram bērnam, bet visam pulciņam. Ir tāds teiciens, ka visgrūtāk ir audzināt vienu bērnu. Pulciņā iemācās cits citam uzticēties, dalīties, ja arī sastrīdas, tad zina mazo vārdiņu „piedod", prot lūgt piedošanu. Ļoti priecīgi par māsiņu ir brāļi, kas viņu samīļo, katram vajag savu laiku, kad mazo paauklēt.
Sanita: – Materiālajā ziņā neesam izjutuši trūkumu, jo „ir bērniņš, ir krekliņš". Bērnu jau nedzims vairāk, ja valsts dos lielākus pabalstus demogrāfijai.
– Kā izvēlējāties pārcelties uz dzīvi Madonā?
Sanita: – Pārcēlos darba dēļ, jo sāku strādāt Madonas pilsētas 1. vidusskolā par mājturības skolotāju.
Aigars: – Arī man darbs bija Madonā, strādāju Ziemeļaustrumu elektrisko tīklu rajonā par montieri. Jau no paša sākuma bijām ļoti patstāvīgi, no Dzelzavas un vecākiem ātri aizgājām. Kā sapazināmies, mums jau bija pašiem sava dzīves telpa. Iepriekšējais darba devējs man piedāvāja īrēt mazu namiņu Gaujas ielā, kur bija tikai viena istaba un virtuve. Sākām pirkt kopīgās lietas, nopirkām ledusskapi. Kad pieteicās Adrians, noīrējām otro stāvu Bērziņu ģimenes mājā. Tad, kad piedzima Aleksis, sapratām, ka jāmeklē kas plašāks. Iegādājāmies dzīvokli Madonā, Kalna ielas galā, kur ir gandrīz kā laukos, jo tuvu ir mežs, arī gaiss – pavisam citāds nekā centrā. Nu jau būs 11 gadu, kopš te dzīvojam, esam iepazinuši kaimiņus, jūtamies kā savējie.
– Tomēr saikne ar laukiem jūsu ģimenei ir svarīga?
Aigars: – Madonā bērniem ir iespējas izkopt savus talantus, piemēram, Adrians apmeklē mūzikas skolu, spēlē orķestrī, Aleksis zīmē, iet mākslas skolā, ja kādam būs vēlme sportot, te ir sporta skola. Dzelzavas lauku vidē varam bērnus mācīt darbam, jo viņi tur redz, piemēram, kā audzē labību, kā brauc ar tehniku, Aleksis darbojas mazpulcēnos. Mums pašiem ir savs projekts – ar Eiropas naudas atbalstu iestādījām bērzu birztaliņu. Kad beidzas mācību gads, biežāk uzturamies Dzelzavā.
– Sanitu laikam pirmoreiz intervēju „Staram" kā Bebīšu skolas vadītāju.
Sanita: – Tolaik man pašai jau bija dēls Adrians, pēc tam piedzima Aleksis. Laikam nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Tu kaut ko mācies, uzzini, un tas īstenībā ir tev tik vajadzīgs. Šobrīd šī skola nepastāv, PII „Saulīte" tiek remontētas telpas, bet, kad viss būs gatavs, iespējams, ka atgriezīšos, kaut tagad esmu mājsaimniece. Man jau patīk bērni un darbs ar jaunajām māmiņām.
– Kā jūsu ģimenē ierasts sagaidīt Lieldienas?
Sanita: – Esam kristieši, un Lieldienas mūsu ģimenē tiek sagaidītas kristīgā gaisotnē. Gaidīšanas laikā, kad jāievēro gavēnis, arī mēs nolēmām no kaut kā atteikties, piemēram, ierobežot datora lietošanu (nav jau obligāti jāatsakās no kādiem ēdieniem). Cenšamies vairāk darīt žēlsirdības darbus, atcerēties vecus cilvēkus, pārdomājam savstarpējās attiecības, izejam grēksūdzi, Krusta ceļu. Veltām vairāk laika lūgšanai, ko darām pie galda pirms maltītes, iekāpjot mašīnā, pirms gulētiešanas svētot bērnus ar krusta zīmi. Lieldienas mums ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Danielam un Annai Lieldienas asociēsies ar kristībām. Tradīcijas ir jāveido, un tās var veidot arī ar ēdienu, ko gatavojam kopīgi, katram ir savi pienākumi.
No svētkiem mūsu ģimenē mīļākie ir Ziemassvētki (tradīciju par Kristus bērniņa ceļošanu no ģimenes uz ģimeni Madonas katoļu draudzē ieviesa Sanita. – I. Š.).
Aigars: – Esam gana aktīvi, un Lieldienu zaķis neiet garām arī mūsu mājām, atnes krāsainas olas, ko bērni iet meklēt. Atceros, ka kādreiz pie baznīcas bija šūpoles, un tad bērniem patika šūpošanās. Mums kā vecākiem saviem bērniem ir jādod ievirze, jāieliek pamats. Kristīgais ceļš tāpat katram pašam būs dzīvē jāmeklē un jāatrod. Nedomāju, ka mūsu ģimene ar ko īpašu atšķiras, jo arī pārējie taču daudz dara.
– Kā esat atraduši savu garīgās pilnveidošanās ceļu?
Sanita: – Mana vecmamma bija latgaliete, un man ir likts kristīgs pamats, kaut gan ikdienā mēs nekādus rituālus nepiekopām. Mans pilnveidošanās ceļš vairāk sākās pirms sešiem gadiem līdz ar Alfa kursu, kad priesteris Rihards Rasnacis uzaicināja braukt uz Londonu, lai iepazītu Alfa kursa pieredzi. Sākumā bija domāts, ka es kā mājturības skolotāja tur dalībniekiem gatavošu vakariņas. Dievs mani uzrunāja citādāk – ir jādara kas vairāk. Kopīgi ar vīru gatavojām un vadījām lekcijas, kad sievas klausās, ko saku es, vīri – ko saka Aigars. Interesants ir pats gatavošanās process, piemēri no pašu dzīves. Tagad mana prioritāte – mazā Anniņa.
Aigars: – Tā kā Alfa kursa darbā iesaistījās Sanita, arī man radās interese. Kad iepazinu atmosfēru un cilvēkus, radās vēlēšanās visu turpināt.
– Kā Sanitai sokas, mācoties otrā augstskolā?
– Mācos Rīgas augstākajā reliģijas zinātņu institūtā nu jau trīs gadus, šogad būtu jāpabeidz. Izvēli noteica dzīves situācija, jo skolā vajadzēja kristīgās mācības skolotāju. Diplomdarba tēma ir „Zēnu audzināšanas principi kristīgā ģimenē". Ir dažas lietas, ko vajadzētu ievērot zēnu vecākiem. Piemēram, zēnus līdz trim gadiem nevajadzētu laist bērnudārzā, jo viņi ļoti pārdzīvo šķiršanos. Arī kustība ir viņu dzīves sastāvdaļa, piemēram, visiem patīk mežā, kur zēni iemācās atdarināt putnu balsis. Zēniem jādod uzdevumi, kas ir tieši formulēti, un tad viss izdodas.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto