25. martā ar klusu piemiņu atcerēsimies visus tos, kas 1949. gadā atvadījās no savām mājām, dzimtenes, nereti arī tuviniekiem, nezinot, vai kādreiz vēl tos atkal redzēs vai ne. It kā ierastais stāsts, kad krievu virsnieki ierodas pie deportējamajiem mājās un pavēl īsā mirklī savākt nepieciešamās mantas, un tālākie notikumi katrai ģimenei risinājās citādāk. Bet ikvienu izsūtīto vieno traģiskā apziņa, ka viņi tika notiesāti dzīvei svešumā bez tiesas, bez nozieguma, vien tolaik pastāvošās iekārtas ideoloģijas vārdā.
Politiski represētā KARINA EVALDA pēc izsūtīšanas varēja atgriezties dzimtajā Lubānā, kur viņa strādā jau 46. gadu, šobrīd – par ētikas, filozofijas, politikas un tiesību skolotāju. Tāpat viņa aktīvi darbojas Madonas reģiona politiski represēto biedrībā, palīdz iekārtot izstādi skolā par tās absolventiem un skolas vēsturi. Ar savu darbību viņa cenšas neaizlaist postā politiski represēto atmiņu stāstu mantojumu, tāpēc šajā rakstā – arī viņas stāsts.
– Tētis Kārlis Kampiņš 1944. gadā aizbēga uz ārzemēm, jo bija aizsargu priekšnieks, brīvības cīņu dalībnieks, mamma bija nacionālās pretošanās kustības dalībniece, bet līdzi viņam neaizbrauca. Mammu 1946. gadā apcietināja par to, ka viņa darbojusies kā kurjere un ar zirgu tā saucamajiem mežabrāļiem vedusi medikamentus, pārtiku un tamlīdzīgi.
Nepilnu gadu viņa atradās Centrālcietumā, pēc kā viņai piesprieda 7-8 gadus cietumā Krievijā. Izsūtīšanas dienā viņa jau bija apcietinājumā, tur viņa 1955. gadā nomira. Viņas atdusas vietu piemin Intas pilsētā, Krievijas Komi republikā, kur nesen restaurēts leģendārais piemineklis visiem gulaga nometnēs ieslodzītajiem latviešiem „Dzimtenei", – pastāstīja Karina Evalda.
– Vai atceraties izsūtījuma dienu? Kādi notikumi risinājās jūsu mājās?
– Man tobrīd bija 4 gadi un 3 mēneši. Tas bija pavasaris, atminos, ka tikko, iepriekšējā dienā, bija pabeigta mēslu talka. Dzīvojām īrētās istabās mājās „Tanenbergi", kas atrodas nedaudz aiz Lubānas jaunajiem kapiem. Ozoliņu ģimene tikām izsūtīti gaišā dienas laikā – vecmamma Emma, vectēvs Leonards, es un mammas māsa Ilma. Trakākais, ka vācu okupācijas laikā Ilma jau bija tikusi izsūtīta uz darba nometni Berlīnē par to, ka nepiekrita braukt uz Rēzekni kopt ievainotos. Viņa nesen bija atgriezusies un pat nemaz neatradās izsūtāmo sarakstā. Bet viņas kādreizējais klasesbiedrs, kas strādāja par milici, turēja aizvainojumu par kaut ko muļķīgu bērnībā pateikto un par spīti visam lika izsūtīt arī viņu.
Virsnieks pateica: – Vi jeģiķe žitj, ņe umiraķ (Jūs braucat dzīvot, nevis mirt. – Aut.) Varējām līdzi ņemt pannas, žāvēto cūkgaļu, putraimus, miltus, pat fotogrāfijas lika paņemt. Paņēmām arī mammas rotaslietas, nesašūtus audumus. Tad mūs aizveda uz Lubānas staciju, kur bija 10 lopu vagoni. Atklājās, ka vecmamma un vectēvs iepriekš tikuši brīdināti, kā nekā mamma pirms 3 gadiem jau bija apcietināta. Es vecmammai prasīju – kāpēc jūs nebēgāt, ja tikāt brīdināti? Viņa atbildēja – bet kur lopus, kur visu likt? Kā jau zemnieku ļaudis, viņi gribēja turēties pie savas zemītes.
– Kur nonācāt izsūtījumā?
– Ceļojām nepilnu mēnesi, ap 16., 17. aprīli ik pa brīdim ģimenes sāka sēdināt ārā. Mēs nonācām Gonžā, Tālajos Austrumos, Amūras apgabalā. Vieta, kurā nokļuvām, bija ļoti laba, jo tur veica meža izstrādi – tātad no bada nevarēja nomirt. Protams, darbs bija smags.
Visa ģimene bijām palikuši kopā, Ilma gan vēlāk pārvietojās citur. Vectēvs bija augstākās kategorijas galdnieks, taisīja visu – skapjus, čemodānus, gultas, logus, grīdas. Dzīvošana mums bija barakās, kopā lika pa divām ģimenēm. Sākumā cilvēkiem, kas aizbrauca, viss bija jācilā ar rokām – jaunas meitenes vagonos cilāja 6 metrus garus baļķus, jo tikai kādā 1952. gadā parādījās ceļamkrāni.
Mana vecmamma meža darba mašīnām zāģēja bērza klučus, ar kuriem tās kurināja. Man kā mazākai bija jāgana kazas, gāju arī palīgā vectēvam galdniecības darbos. Kad mācījos 4. klasē, lai nopelnītu ceļam uz Latviju, palīdzēju vecmammai. Brigadieris mums bija ļoti labs un pa reizei mani ņēma līdzi uz mežu lasīt sēnes. Kādus trīs maisus varējām salasīt pāris stundu laikā. Man diena tika ierakstīta, lai gan biju darījusi krietni vieglāku darbu.
– Vai nebija grūtību ar pārtiku, dzīves apstākļiem?
– Kā vienas no smagākajām atmiņām man ir brīdis, kad latvieši tika saukti, lai cits par citu ko sliktu stāstītu. Bija viena tāda sieviete, kas bija dzirdējusi, kā mana vecmamma atstāsta nakts sapni – ka viņa sapnī bijusi Lubānā, savā dzimtenē. Par to viņai draudēja divi gadi cietumā, jo pie ierašanās taču bijām parakstījušies, ka tas labprātīgi. Bet, par laimi, pieaicinātie divi liecinieki šo faktu noliedza.
Meža darbi bija ne tikai smagi, bet arī bīstami, cilvēki gāja arī bojā. Kā koki gāzās, to neviens nevarēja paredzēt.
Toties pateicoties mežizstrādei, pārtika bija vienmēr. Zivis, kāposti, dažāda veida desas – viss mums bija. Vien tas, ka rindā bija jāstāv no pieciem rītā pēc baltmaizes un rupjmaizes ķieģelīša. Arī tas, ka nebija vilnas auduma. Nēsājām vatņikus, voilakus. Jocīgi šķita, ka virs vatņikiem sievietes vilka katūna kleitas. Tagad aukstumā vienmēr kārtīgi satinos, jo tur bija tā, ka mēdza būt arī -50 grādu, bet aukstumu nejuta. Palika tikai balts, ieejot siltumā, atklājās, ka kāja vai pirksts nosaldēts. Man pašai apsala āda uz deguna – arī neko nejutu, vien bija palicis balts.
Sēnes, ogas! Visu varēja salasīt – zemenes, brūklenes, zilenes. Tās pa ziemu varējām turēt priekškambarī un nevajadzēja ne saldētavu, ne kā. Bērni mēdza arī tirgot salasītās ogas. Pati to darīju tikai vienu reizi. Kā piebrauca vagons, skrējām tirgot savas tūtiņas. Pārējiem cena bija 20 kapeikas, es biju uzlikusi 10 kapeikas. Protams, no manis visu nopirka, bet uzreiz aiz stūra lielie zēni kārtīgi nodeva pa ausīm, ka es dempingu biju sataisījusi. Tā bija pirmā un pēdējā reize – man nepatika tirgoties.
Kādi tur bija ziedi! Milzu rododendru krūmi pavasarī rozā ziediem, kreimenīšu lauki, bet smaržas tiem nebija, jo nebija nektāra. Mums iedeva arī apstrādātu dārzu, zeme tur ir ļoti auglīga, bet bija nepieciešama laistīšana. Pēc ūdens staigājām 2 kilometru attālumā, kamēr viss dārzs bija aplaistīts. Audzējām kartupeļus, pupas, gurķus – viss izauga. Bija sava kaziņa, ko ziemā turējām virtuvē, jo kūtī bija tikpat grādu, cik ārā.
– Kā bija ar mācīšanos krievu valodā?
– Mācījos normāli, grūti nebija, jo vecmamma uzreiz skolā nepalaida, bet sākumā izmācījos krievu ābeci mājās, un skolā man gāja krietni vieglāk.
Mūsu klasē mācījās daudzu nāciju bērni – ukraiņi, baltkrievi, krievi, latvieši, lietuvieši, ķīnieši, tatāri, čečeni utt. Ar visiem bija ļoti labas attiecības, spēlējām visādas spēles. Kad jau atbraucu uz Latviju, tāpat daži palika draugi, ar ko sarakstījāmies.
– Kad un kā nonācāt atpakaļ dzimtenē?
– Pēc Staļina nāves 1953. gadā rakstījām iesniegumu par atbrīvošanu, bet to noraidīja, jo mamma, politieslodzītā, vēl bija dzīva. Pēc viņas nāves iesniegums tika apstiprināts 1955. gada decembrī. Tolaik vectēvs bija smagā formā, ar slimām plaušām savas profesijas dēļ, arī nauda ceļam mums nebija iekrāta. Vectēvs nomira 1956. gadā, tad palikām ar vecmammu divas vien un visu vasaru krājām naudu. 1957. gada ziemā, janvāra brīvdienās, mēs izbraucām uz Latviju. Rīgā nonācām 11 diennaktis pēc izbraukšanas brīža. Atceros, ka vecmamma Rīgā man lika pasēdēt, pagaidīt, kamēr pati aizgāja uz veikalu. Pirmais, ko viņa, Latvijā iebraukusi, nopirka, bija seši kukulīši saldskābās maizes.
Atbraucām līdz Meirāniem. Tajās mājās, no kurām bijām izvesti, protams, atpakaļceļš bija slēgts. Vecmamma mani uz divām nedēļām atstāja pie viņai zināmiem cilvēkiem, kamēr pati pa apkārtni braukāja un meklēja, kur palikt. Atrada pie savas māsas, kas bija uzcēlusi jaunu māju. Ļoti žēl, ka pa ceļam nozaudēju savu portfeli, kurā bija visas vēstules no mammas, viņas fotogrāfijas.
– Kā tālāk veidojās jūsu dzīve Latvijā?
– 1957. gada rudenī no jauna sāku iet Latvijas skolā. Pamatskolā jau varēja mācīties bez dokumentiem, bet vidusskolā vajadzēja dzimšanas apliecību, kuras man nebija. Rakstīju iesniegumu, braucu uz Madonu, kur bija jāiziet medicīniskā pārbaude un jāraksta autobiogrāfija. Pirmajā autobiogrāfijā uzrakstīju, ka esmu Kārļa Kampiņa meita. Bet nedaudz tomēr apdomāju, ka tēvs tāpat prom, vectēvs man jau iepriekš savu vārdu iedeva, turklāt ar tēva vārdu vilktos līdzi visi viņa „pārkāpumi". Tāpēc pārrakstīju autobiogrāfiju kā Karina, Leonarda Ozoliņa meita.
1964. gadā pabeidzu vidusskolu, pēc tam uzreiz sāku strādāt. Pirmā darbavieta uz trim mēnešiem man bija arheoloģiskajos izrakumos pie Ilzes Lozes, ar viņu arī tagad turpinām sazināties, pie viņas ir „rakājušies" arī mans dēls un mazbērni. Otrā darbavieta bija Lubānas vidusskola, pie kuras celšanas strādāju līdz 1964. gada decembrim. Tad mani ieteica par kluba vadītāju, kur strādāju gan par vadītāju, gan vairāk par bibliotekāri. No 1967. gada tiku augstskolā, kur izmācījos līdz 1973. gadam par vēstures un sabiedrības mācības pasniedzēju. 1968. gada nogalē apprecējos, piedzima dēls Māris un meita Ina, esmu bagāta ar pieciem lieliskiem mazbērniem. 2001. gadā saņēmu arī maģistra grādu pedagoģijā. Šobrīd mācu filozofiju, ētiku, politiku un tiesības. Ja vīrs vēl būtu dzīvs, iespējams, skolā vairs nestrādātu, jo mans sapnis ir vēl paspēt sagatavot materiālus Lubānas novada vēsturisko liecību un piemiņas lietu izstāžu zālei, kurā būs apkopoti arī politiski represēto atmiņu stāsti, liecības, priekšmeti, fotogrāfijas. Jau tagad maksimāli cenšos visu šo vēsturisko mantojumu saglabāt un nodot citiem.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto