Spirgtā saule un literāte Anda Līce 20. februārī no mājas uz Madonas muzeju bija izdabūjusi prāvu interesentu loku. Dzejnieces jaunākās grāmatas „Šovakar" atvēršanas svētkos piedalījās ne vien cikla „Dzīves un mākslas krāsās" pensionētie ļaudis, bet arī jaunākas paaudzes interesenti.
Sarīkojumu vadīja muzeja speciāliste Dace Zvirgzdiņa, atgādinot, ka Anda Līce ir vairāk nekā 20 grāmatu autore, dzeju un eseju meistare. Pirmā viņas grāmata iznāca 1967. gadā, jaunākā – 2013. gadā. „Andas Līces daiļrade balstās viņas pašas dzīves pieredzē, un, ja nebūtu Sibīrijas, iespējams, mēs būtu mācījušās vienā skolā, protams, ne vienā klasē, jo tad Andai nebūtu jāzaudē vairāki gadi vietu, skolu un valodu maiņā."
Dzeju no jaunākā krājuma „Šovakar", kas iznācis vien pirms mēneša, klausītājiem lasīja Sarma Rudenāja un Māra Gaidule, svaigi rakstīto lasīja pati autore.
– Manā dzīvē viss noticis samērā vēlu, – sarunas gaitā aizdomājās Anda Līce. – Ir tādas puķes – vēlziedes, kam pavasarī ir gari laksti, bet ziedi parādās rudenī. Arī man tā ir bijis. Pirmkārt, jau ļoti vēlu tapu par latvieti – krietni pēc Sibīrijas gadiem. Ļoti vēlu pasaulē nāca abi bērni, vēlu esmu kļuvusi vecmāmiņa, ļoti vēlu sāku rakstīt. Varbūt tieši tāpēc varu vēl iet un skriet, man patīk rakstīt, un esmu priecīga par sastaptajiem cilvēkiem. Pašai šķiet, ka joprojām pārvietojos ar to pašu ātrumu, kā pirms desmit un divdesmit gadiem, lai gan no malas, iespējams, izskatās citādi. Vecums nav slimība, tam līdzi nāk kaites un nevarēšana, bet vecumu mēs faktiski nosakām paši. Izvēlamies būt veci vai nesūroties un vecumu neievērot. Dzīves robežas nav mūsu rokās, ne mēs atnākam pēc savas gribas, ne aizejam, bet varam piepildīt savu laiku ar saturu. Jaunākā grāmata „Šovakar", tāpat kā iepriekšējās, būtībā ir mana dienasgrāmata. To nekārtoju tematiski vai pēc gadalaikiem, dzejoļus atstāju pēc to sarakstīšanas jeb hronoloģijas principa.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.02.2013.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto