Tovakar mēs vēl daudzkārt piesaucām Aleksandra Čaka dzejas tēlus, pārnesot tos uz savu mītni. Vakara maltīte rādījās tik dekoratīva, kā ietonēta dažādu toņu lūpu krāsām. Stikla glāzēs atspīdēja lustras gaismas, kā dzeltēnu spuldžu omletes. Mēs paši bijām tik līksmi, kā atdzimuši dzejnieka domu brīvībai.
Intīmi un personiski 11. februārī aktieris Varis Piņķis Madonas muzeja izstāžu zālēs Aleksandra Čaka dzejas izrādē „Notekcaurule" uzrunāja savus skatītājus. Dzejas izrādi apmeklēja vairāk nekā simt interesentu, turklāt daudz arī jauniešu kopā ar skolotājām no Madonas pilsētas 1. vidusskolas.
„Čaks" bija atkal dzīvs – staigāja kā pašpuika ar ķekatām, izšļāca zelteri, uzlika apaļās brillītes, ietērpās baltā pletkreklā, paņēma papirosa izsmēķi, saplēsa pērļu kaklarotu, pārdalīja divās daļās ābolu un ar to ierīvēja savu kailo galvu… Rekvizīti – rupja aukla, kārtis, sīknauda, glāzes, papirosa gals, platmale – kalpoja par pavedieniem, kas kopā ar dzeju veidoja režisora Vara Piņķa redzējumu uz Čaka ietilpīgo un jūtīgo dvēseli. Katram no priekšmetiem bija sava īpaša nozīme, kas paralēli lasītam vārdam radīja asociāciju virkni. Tomēr tie nenovērsa uzmanību no galvenā – aktiera deklamētās un caur sevi iznestās, ieraudzītās dzejas. Priekšmeti aktierim palīdzēja izrādi sadalīt ainās un mizanscēnās, tāpat kā gaismu maiņa, tie piešķīra atšķirīgu noskaņu. Aktiera iemiesošanās lomā, līdzīgi kā pārtapšana no viena tēla otrā, notika skatītāju acu priekšā, ar minimāliem līdzekļiem sasniedzot suģestējošu efektu.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 15.02.2013.
Autore: INESE ELSIŅA
ZINAS APSĪTES foto