Vien divas dienas pirms došanās atpakaļ uz Ameriku, kur plānots turpināt pilnvērtīgu treniņu procesu, Cesvainē pie vecvecākiem Paulīnas un Gunāra Štrombergiem, kā arī pārējiem radiem viesojās pirmais, nu jau divkārtējais, bet joprojām vienīgais olimpiskais čempions BMX riteņbraukšanā MĀRIS ŠTROMBERGS. Sportists šajā tikšanās reizē, nedaudz jau atguvies no līdzšinējās nemitīgās plašsaziņas līdzekļu uzmanības, piekrita arī nelielai sarunai.
Latvijā Māris Štrombergs pavadīja divus mēnešus. Laiks paskrējis ātri – decembris pārsvarā treniņos un kārtojot dažādas publicitātes lietas – sniedzot intervijas un apmeklējot pasākumus. Pat sniegavīru diemžēl Mārim šajā ziemā nav sanācis laika uzcelt, toties vecvecāku apmeklējumu viņš min kā labu tradīciju, kas ir obligāta un jāturpina arī turpmāk, jo nemaz tik bieži nesanāk atgriezties Latvijā.
– Vai, Amerikā dzīvojot, bieži sanāk domāt par Latviju?
– Protams. Kā nekā visi labākie draugi tomēr ir Latvijā. Bieži ar viņiem sazināmies internetā, sazvanāmies Skype. Katra saruna kaut kādā veidā atgādina par mājām. Vienmēr, kad jākravājas, lai brauktu mājās, uz Latviju, esmu priecīgs. Patlaban mana iedzīve – viss saistībā ar BMX – atrodas Amerikā. Četru gadu laikā izveidojies tā, ka manas mājas ir tur, un tāds arī bija mūsu mērķis, jo, ja tu tur brauc un trenējies, tad svarīgi justies kā mājās. Atbraucis uz Latviju, pagaidām, kamēr sportoju, esmu vairāk kā ciemiņš. Nākamais jautājums, kas parasti seko, ir par to, vai es domāju palikt Amerikā. Uz šo jautājumu man atbildes nav. Kamēr nodarbošos ar sportu, es centīšos turēties tur, jo ASV līmenis profesionālajā sportā ir augstāks. Jebkurā gadījumā kaut ko es noteikti gribu saistīt ar Latviju, ja precīzāk – tad ar Valmieru – vienalga, vai es palieku Amerikā vai atgriežos šeit.
– Vai dzīve ir mainījusies pēc otrās zelta medaļas izcīnīšanas? Vai traucē atpazīstamība?
– Ja dzīve kaut nedaudz ir mainījusies, tad tas notika jau pēc pirmās uzvaras olimpiādē. Tad visgrūtāk bija aprast gan ar cilvēku, gan preses pārstāvju uzmanību. Tagad, pēc otrās zelta medaļas, jau zināju, ko gaidīt. Joprojām esmu tāds pats cilvēks, kāds biju pēc Pekinas, iespējams, arī tāds pats kā līdz Pekinai. Daudzi cilvēki par sportistiem saka, ka viņiem sakāpj galvā, taču manā gadījumā tā noteikti nav. Ja godīgi, skatoties no malas uz šiem pieciem gadiem, spriežu, ka nekas nav mainījies. Vienīgi esmu izsities tālāk, ir audzis dzīves līmenis.
Reizēm jūtu atpazīstamību no sabiedrības puses – ka cilvēki mani pamana, taču, gadiem ejot, tam cenšos nepievērst uzmanību – ja eju uz veikalu, tad man ir savs mērķis, pēc kā turp dodos. Ja līdzi nāk citi, viņi ir tie, kas kādreiz ievēro vai dzird, ka cilvēki sačukstas vai viņu sarunas ir vērstas manā virzienā. Bet mani tas netraucē. Valmiera, protams, nav liela pilsēta. Varbūt tā šķiet liela, salīdzinot ar Cesvaini, bet – kā es parasti saku – Valmiera ir kā viena liela ģimene, kur visi lielā mērā ir savējie. Nav tā, ka tu ej pa pilsētu un cilvēki nāk klāt, lai lūgtu autogrāfu. Ir, kas pienāk, apsveicinās, vēlas ko sacīt. Vecāki cilvēki paspiež roku, veikalos pārdevējas pasaka: „Vecīt, paldies!", „Mēs turējām īkšķus" vai tamlīdzīgi. Protams, atpazīst, un ik pa laikam sanāk dzirdēt kādu labu vārdu.
– Kā pašam šķiet, kas bija lielākā panākumu atslēga Londonā?
– Šis būtu labs jautājums trenerim. Varētu būt, ka daļēji nostrādāja pieredze, jo tā bija mana otrā olimpiāde. Arī pārliecība par saviem spēkiem iekšā sēdēja, bet līdz pat pēdējam brīdim nespēju noticēt. Pēc pēdējā pusfināla – 3. braucienā – noķēru to sajūtu, tiku uz viļņa, un tad bija tikai jānoturas līdz finālam, ko arī izdarīju. Ejot uz finālu, biju uztraucies, taču man nebija bail zaudēt. Es zināju, ka varu uzvarēt, un varbūt tieši tas man kaut kādā veidā palīdzēja.
Kādu brīdi aizdomājos, kā būs, ja nu es tomēr neuzvarēšu un otrreiz olimpiskajās spēlēs neizcīnīšu uzvaru. Tu domā, analizē, un tas tev traucē gatavoties. Tāpēc uzskatu, ka Londonā bija smagāk nekā pirms tam Pekinā, it īpaši psiholoģiski. Bija daudz grūtāk ar visu tikt galā, un arī, televizorā vērojot sacensības, noteikti varēja redzēt, ka nemaz tik gludi negāja. Pie vainas nebija vis fiziskā sagatavotība, bet gan tās visas domas, kas maisījās pa galvu. Arī spiediens no apkārtējās vides, plašsaziņas līdzekļu uzmanība. Sportista darbs ir ar šīm problēmām tikt galā, un man šķita, ka tas būs vieglāk.
– Atgriežoties pagātnē, pie pirmsākumiem sportā – kas bija tas, kas bērnībā par spīti neveiksmēm motivēja neapstāties?
– Pats sākums bija 1993. gadā Baiļu trasē Valmierā. Mani turp izdomāja aizvest tēvs, jo ģimenes draugu dēls, kas bija kādus astoņus gadus vecāks par mani, tajā laikā nodarbojās ar šo sporta veidu. Pirmo reizi ieraugot trasi, man tā nepatika. Lielie puikas lēkāja, bet man bija bail. Tā arī es stundu nostāvēju trases malā un noraudāju, nemaz nepamēģinot. Neatceros, cik ilgs laiks pagāja, līdz pats uzprasījos, ka tomēr gribu pamēģināt. Lēnām caur bailēm sāku braukt. Un te nu es esmu 20 gadu vēlāk.
Grūti nebija, vienīgi, mācoties lekt, kā jau visiem bērniem – negribējās krist. Tā bija lieta, ar ko jātiek galā. Visa grupiņa, mazie puikas, bijām draugi, vienmēr uz trasi braucām kopā. No šīs nodarbes galvenokārt guvām prieku. Arī mūsdienās bērniem tas ir pats svarīgākais. Nereti vecāki bērnus spiež kaut ko darīt, jo to grib vairāk nekā paši bērni. Manā gadījumā tētis mani sportā ieveda, bet nekad viņš man to neuzspieda. Ja es, atnākot mājās, gribēju spēlēt basketbolu, viņš neteica, ka to nedrīkst, jo BMX būtu svarīgāks. Būtiski, lai bērniem pašiem ļauj izvēlēties, ko viņi grib darīt. Manā gadījumā tieši tā arī bija.
Stimulu deva zaudējumi. Panākumi, protams, ir patīkami – gribas turpināt, jo esi uz viļņa, bet tad, kad tu zaudē, pa īstam saproti, ka ir jātrenējas smagāk, ka tomēr foršāk ir vinnēt, līdz ar to zaudējumi dzen uz priekšu vairāk nekā uzvaras. Tagad, kad esmu sportā sasniedzis daudz, ir arvien grūtāk un grūtāk atrast motivāciju, kādēļ turpināt. Vienīgi rūgtuma izjūta pēc zaudējuma liek sakost zobus un darīt.
– Kādi ir nākotnes plāni šobrīd?
– Tā ir nākamā olimpiāde 2016. gadā Brazīlijā. Tad man būs 29 gadi, un domāju, ka viennozīmīgi tā man kā BMX riteņbraucējam būs pēdējā. Kas būs pēc tam, to grūti pateikt, bet domāju, ka līdz 30 gadu robežai noteikti braukšu. Galvenais, lai ir veselība. Ja būs veselība, tad ar pārējo gan jau tiksim galā.
Ja man šobrīd jāatbild, vai redzu sevi nākotnē kā treneri, tad jāteic, ka neredzu, tomēr tādu varbūtību neizslēdzu. Daudzi profesionāli sportisti, kas tagad ir treneri, savulaik teikuši, ka par treneriem nevēlas strādāt. Bet tad, kad beidz braukt, attopas, ka tas ir tas, ko viņiem patīk darīt un ko māk darīt. Sportā viņi ir tik daudz ieguldījuši, viņiem ir zināšanas, un kāpēc gan to visu nenodot tālāk.
– Vai BMX sportam Latvijā ir perspektīva?
– Vienmēr esmu teicis, ka mēs Latvijā nekad nevarēsim iziet uz kvantitāti. Mums jāiet uz kvalitāti, jo pieejamo resursu nav daudz un tie nav pietiekami lieli. Nākotne ir, bet, lai mēs noturētos tajā līmenī, kur esam, vispirms jāsakārto sistēma Latvijas Riteņbraukšanas federācijā, pie kā šobrīd tiek pamatīgi strādāts. Ja mēs to neizdarīsim tagad, tad visi sasniegumi, kas uzbūvēti ar lielu entuziasmu, pēc pāris gadiem var vienkārši pajukt un izaugsme – apstāties. Jaunie nāk, un ar viņiem ir jāstrādā, lai var soli pa solim iet uz augšu. Katrā ziņā iespējas ir, un es redzu augam spējīgus braucējus. Nevar paredzēt, vai viņi brauks pa priekšu vai aizmugurē, bet galvenais ir noturēties vajadzīgajā līmenī.
– Īpaši nozīmīgi, ka jaunajiem sportistiem ir tāds paraugs kā Māris Štrombergs, pēc kā tiekties.
– Atceroties sevi, man arī bija savs etalons BMX – amerikāņu sportists. Domāju, ka bērni var šo to mācīties arī no manis. Mums ir arī labākais treneris, jo divas zelta medaļas tāpat vien nerodas. Pēc sistēmas sakārtošanas visas iespējas, lai sasniegtu augstvērtīgus rezultātus, bērniem tiks dotas, un pārējais būs atkarīgs no viņiem pašiem. Bērnam jādara viss ar prieku, jābūt savā ziņā entuziastam. Ja vecākiem būs jāspiež, lai bērns brauktu uz trasi, ilgtermiņā tur nekas nesanāks. Kad izaudz lielāks, sāc to visu darīt profesionālā līmenī, tad saproti, ka tas ir tas, kas tev jādara, – tavs darbs, ko visu mūžu esi darījis, un tas, kas tev padodas vislabāk.
Autore: RITA TURKINA
Foto no M. Štromberga personiskā arhīva