Šogad aprit 22 gadi kopš notikumiem, kurus Latvijā pieņemts apzīmēt kā barikāžu laiku. No 1991. gada 13. līdz 27. janvārim uz Rīgu plūda iedzīvotāju straume no visas Latvijas ar vienu vienīgu mērķi – nosargāt pirms pusgada valstī atjaunoto neatkarību. Nevardarbīgā pretošanās akcija deva rezultātu, un PSRS, baidoties no ievērojamas asinsizliešanas, atkāpās no lēmuma izsludināt ārkārtas stāvokli Latvijā un no Vitebskas ievest PSRS regulāro karaspēku. Barikāžu dalībnieks bija arī viens no toreizējās Latvijas Tautas frontes Dzelzavas grupas organizētājiem VALDIS PRIEDNIEKS. Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar viņu.
– Esmu dzimis Mārcienā. Nāku no kuplas ģimenes. Esam 10 bērnu. Mamma dzīvo Madonā un drīzumā gatavojas svinēt 80 gadu jubileju. Mācījos Sarkaņu pamatskolā, pēc tam mācības turpināju Madonas 1. vidusskolā, pēc tās absolvēšanas studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Šo virzienu izvēlējos sava sporta skolotāja Edgara Sudāra, kas diemžēl pagājušā gada nogalē aizgāja aizsaulē, ietekmē. Viņš man bija paraugs, kuram līdzināties.
Pirmās darba gaitas kā sporta skolotājam saistās ar Praulienas pamatskolu, kur nonācu pēc sadales. Darbu uzsāku vecajā skolas ēkā, kas bija viena no vecākajām skolām Latvijā, taču jau pēc gada – 1980. gadā – tika uzbūvēta jaunā pamatskola. Pēc četriem gadiem pārcēlos uz Dzelzavu, kur biju ieprecējies. Vairākus gadus nostrādāju Dzelzavas speciālajā internātpamatskolā par sporta skolotāju, tad pārcēlos uz blakus esošo Dzelzavas pamatskolu, kur desmit gadu pildīju direktora pienākumus, vienlaikus turpinot darbu kā sporta un mājturības skolotājs. Kad skolās sākās datorizācija, sāku mācīt arī datorzinības. Pēdējos septiņus gadus esmu veicis arī būvuzrauga pienākumus, kas beidzamajos divos gados, kopš aizgāju no skolas, ir mans pamatdarbs. Šobrīd lielākais darba apjoms saistās ar Madonas pilsētas ielu rekonstrukcijas būvuzraudzību.
– Kā nolēmāt iesaistīties Atmodas laika sabiedriskajās aktivitātēs, tostarp LTF?
– Sākoties Atmodai, tās vēsmas atnāca arī līdz Dzelzavai, jo ideja par Latvijas atdzimšanu virmoja gaisā. Pedagogi un pārējā radošā inteliģence vienmēr ir bijuši tie, kas cenšas sabiedrībā modināt svarīgas atziņas un aicina pārējos aizdomāties un rīkoties. Pats būdams pedagogs, tolaik aktīvi iesaistījos vietējās Latvijas Tautas frontes grupas veidošanā. Atminos, ka tolaik kā delegāts no Dzelzavas un Sarkaņu pagasta piedalījos arī Latvijas Tautu forumā. Vietējās grupas darbība vairāk pievērsās praktiskām lietām, politiku un intrigas atstājot Rīgai. Atjaunojām Dzelzavas parkā pieminekli par Tēvzemi kritušajiem, kam nesen apritēja 20 gadu. Pieminekļa atklāšanā tolaik piedalījās mācītājs Juris Rubenis un publicists Visvaldis Lācis. Vēlāk arī iestādījām koku aleju. Manuprāt, Latvijas Tautas frontes aktivitāte pašķīda tajā brīdī, kad sāka notikt pārāk aktīva iejaukšanās saimnieciskajos jautājumos un tā vairs nerisināja tos jautājumus, kas tai bija jārisina. Tautas frontes kustība bija nepieciešama Atmodas procesā, un brīdī, kad valstiskums tika izcīnīts, tās darbība sāka plēnēt.
– Viens no brīžiem, kad Latvijas valstiskuma izcīnīšanā no runām vajadzēja pāriet pie konkrētas rīcības, bija 1991. gada janvāra barikādes.
– Vēsturē barikāžu laiks saglabāsies kā apliecinājums mūsu tautas spējai nevardarbīgi, taču bezbailīgi pretoties pārspēkam. Atbraucot no 13. janvārī LTF rīkotās Vislatvijas manifestācijas, kurā piedalījās vairāki simti tūkstoši cilvēku, atmosfēra bija īpatnēja. Zinājām par asiņainajiem notikumiem Lietuvā, un bija nojausma, ka arī Latvijā var notikt kas līdzīgs. Uzreiz pēc tam jau sāka veidoties pirmās grupas, kas devās uz Rīgu. No Dzelzavas brauca četras grupas, kas viena otru nomainīja. Daži no barikāžu dalībniekiem brauca tikai uz dienu, citi palika ilgāk. Vadītāji neiebilda, ja kāds no darbiniekiem vēlējās doties uz barikādēm, kā arī sagādāja autobusus. Pats biju norīkots vadīt otro grupu, kas uz Rīgu devās 15. janvārī. Autobuss bija pilns. Tā bija ļoti auksta nakts, kurā Vecmīlgrāvī tika nošauts Roberts Mūrnieks. Mums bija uzdots apsargāt galveno telefonu centrāli un telegrāfu Dzirnavu ielā. Smagā tehnika bija jau novietota, un mums vajadzēja veidot dzīvo ķēdi. Katru reizi, kad saņēmām trauksmi par garām braucošiem OMON transportlīdzekļiem ar melnajām beretēm, sadevāmies rokās, veidojot vairākas cilvēku ķēdes. Ieroču mums nebija, vien gāzmaskas plecā. Pieļauju, ka ieroči arī nebūtu līdzējuši, vien noveduši pie liekas asinsizliešanas. Mēs vēlējāmies pierādīt visai pasaulei, ka ar nevardarbīgu pretošanos varam sasniegt savu mērķi. Nedomājām, ka aizstāvam vien centrāli vai Rīgu, bet visu Latviju nepieciešams nosargāt. Baiļu izjūtas tolaik nebija. Pats, braucot uz Rīgu, mājās atstāju četrus gadus vecu meitu. Protams, laikam ejot, sāc pārdomāt, kā barikādes varēja beigties, ja notikumi būtu attīstījušies citā virzienā, taču tolaik bija apziņa, ka esmu atbildīgs gan attiecībā pret sevi, gan pret ģimeni, gan valsti.
Barikāžu notikumus ik pa brīdim cenšas glorificēt vai uzsvērt, ka tas ir bijis kas īpašs. Manā skatījumā, tas bija laiks, kad ikvienam atbildīgam cilvēkam bija jāmet šaubas pie malas un, daudz nedomājot, jāiesaistās. Pats skolēniem pie ugunskuriem esmu stāstījis savas atmiņas par 1991. gada janvāri, un ceru, ka arī šogad tie daudzviet būs. Tas ir veids, kā šos vēstures notikumus saglabāt dzīvus arī nākamajām paaudzēm.
– Kas visspilgtāk palicis atmiņā no barikāžu laika?
– Tā noteikti ir cilvēku sapratne un vienotība. Gaisotni, kas tolaik valdīja, var censties izprast, taču cilvēkam, kurš to pats nav piedzīvojis, līdz galam neapjaust. Redzot, ka tev salst, pienāk pilnīgi svešs cilvēks un iedod cimdus vai siltu dzeramo un maizītes. Liela daļa no tiem bija vecāka gadagājuma cilvēki.
Zinu, ka vēlāk par šo laiku bija dažādas interpretācijas un spekulācijas, taču barikādēs bija arī daudz krievu tautības cilvēku, kuri tāpat kā mēs saprata, ka sistēma brūk, un viņi tās sabrukumu atbalstīja. Vēlāk jau sākās politiskās spēles ar pilsonības likumu, naturalizāciju utt.
Šī vienotība, kas veidojās gan Dzelzavā, gan Rīgā, ir pats spilgtākais, kas no tā laika iespiedies atmiņā. Man bija apziņa, ka nebraucu uz turieni viens pats, aiz manis ir tie, kas paliek mājās, taču saprot, kādas idejas vārdā dodamies uz Rīgu. Šādu vienotību un saliedētību mums turpmākajos gados tā arī nav gadījies piedzīvot atkārtoti. Nedaudz tai pietuvojās pērn notikušais referendums par valsts valodu.
– Daudziem, tai skaitā barikāžu dalībniekiem, pēdējie 20 gadi ir nesuši ne vienu vien vilšanos un sagrautas cerības. Netrūkst arī to, kas atklāti pasaka, ka otrreiz uz barikādēm vairs nedotos.
– Latvija ir brīva. Valstiskumu esam atguvuši. Tā ideja, uz kuru tolaik virzījāmies, bija un joprojām ir pareiza. Cilvēkiem, kuri nonāca varas virsotnē, bija jāspēj valsti sakārtot. Diemžēl ne visi no viņiem pret savu darbu attiecās valstiski, tādēļ sabiedrības intereses tika nomainītas ar privātajām. Bija objektīvas grūtības. Izcīnot neatkarību, daudzas lietas bija jāsāk no nekā. Lielākajai daļai, tai skaitā politiķiem, tā bija jauna pieredze, un tādēļ arī tika pieļauts daudz kļūdu. Viena no tām (un, ilgus gadus strādājot izglītības sistēmā, esmu bijis tam liecinieks) ir nemitīgā vēlme veikt reformas. Visu reformu mērķim jābūt labākai kvalitātei, taču šai laikā, veicot vairākas reformas, tā netiek sasniegta, un cilvēki, kuriem šīs reformas jāizbauda uz savas ādas, no nestabilā un mainīgā ritma nogurst.
Jautājums par to, vai uz barikādēm dotos vēlreiz, man tiek uzdots bieži. Varu atbildēt, ka, ja tāda nepieciešamība rastos, es ietu. Ietu ar citām idejām un citām domām, taču, ja valsti būtu nepieciešams aizstāvēt, dotos atkal. Tas ir mans kā pilsoņa pienākums. Kāds to varbūt sauks par patriotismu, taču manā skatījumā patriots ir ikviens, kurš pārzina savas tautas vēsturi, kurš nav vienaldzīgs pret to, kas viņa valstī politiski un saimnieciski notiek, kurš spēj paust piederību savai valstij. Latvijas nākotne ir jaunatnē. Kaut arī par jauniešiem ikdienā dzirdam dažādu vērtējumu, varu teikt, ka labo un mērķtiecīgo ir vairāk nekā negatīvo piemēru. Kopumā esmu optimists un ceru, ka politiķi jau tuvākajā laikā pratīs dot sabiedrībai un jo īpaši jauniešiem redzējumu, ka Latvijai ir nākotne, ka te ir darbs un, pats galvenais, ka ikviens iedzīvotājs Latvijai ir nepieciešams.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto