Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs AIVARS SMUIDRIS dzimis Madonā, ir diplomēts mūziķis – beidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju, spēlē profesionālajā pūtēju orķestrī „Rīga" – un kā mācītājs kalpo Piņķu baznīcas un Rīgas Mārtiņa baznīcas draudzēs. Par garīdznieku viņš ordinēts 2003. gadā, pēc otras izglītības iegūšanas Lutera akadēmijā.
– Esmu pilnīgs madonietis: Madonā piedzimu, uzaugu, izmācījos pamatskolā un mūzikas skolā, – par sevi saka Aivars Smuidris.
– Toreizējās Gogoļa, tagad – Saules, ielas pagalms ar kalnu un ziemas priekiem bija manējais. Skolas laikā tika daudz dejots, jo Smuidru ģimene bija ļoti aizrāvusies ar dejošanu. Vecāmamma ar vecotēvu lika tam pamatus, tautas deju dejotāji bija arī vecāki – Vija un Gunārs, un arī es dejoju skolas deju kolektīvā. Pēc pamatskolas aizbraucu mācīties Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžā. Uz Madonu braucu katru sestdienu un svētdienu, tad sākās laiks, kad spēlēju vokāli instrumentālajā ansamblī „Lati". Mūzikas koledžā turpināju mācīties klarnetes spēli, bet paralēli tam „Latos" spēlēju saksofonu.
– Latvijas Mūzikas akadēmijas saksofonspēles nodaļā jūs iestājāties kā ceturtais (padomju laikā saksofons tika uzskatīts par kaitīgu instrumentu un netika mācīts), bet kā sākās jūsu ticības ceļš?
– Garīgais aicinājums nāca pamazām: ticības grauds iekšā bija, tas pamazām manī dīga. Draugs Didzis teoloģijas fakultātē iestājās uzreiz pēc mūzikas koledžas beigšanas, es savukārt turējos pie tā, ka esmu mūziķis. RPIVA sāku studēt mūzikas pedagogos, divos gados no klarnetista pārtapu par saksofonistu. Ņēmu privātstundas un iestājos Mūzikas akadēmijā.
Baznīcā toreiz gāju, un dievnamu sāku apmeklēt Madonā, kur darbojās mācītājs Viesturs Vāvere. Kad pārcēlos uz Rīgu, apprecējos, un, tā kā sieva Kristīne ir no Cēsīm, bieži braucām arī pie viņas vecākiem. Cēsu baznīcā pieteicos kalpot par pērminderi, un tur par mācītāju atkal bija pārcelts Viesturs Vāvere.
Arvien vairāk un vairāk man tika atklāts, cik tas ir svarīgi – kalpot. Gribējās būt tuvāk altārim, un ticības izjūta pārauga darbos. Pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas bija skaidrs, ka svarīgākais manā dzīvē ir Dievs un kalpošana, tad arī iestājos Lutera akadēmijā.
– Pēc ordinācijas kalpošanas darbs tika uzsākts Rīgā, Augšāmcelšanās baznīcā, pēc tam – Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Kā mācītājs var baznīcēnu dzīvi padarīt dzīvāku, lai līdzdalība dievkalpojumos neienes rutīnu un atkārtošanos?
– Ikviens kristietis, ieskaitot mācītāju, līdz ar savu ticības aicinājumu saņem Kristus aicinājuma misiju – sludināt. Cilvēka garīgajai dzīvei, attiecībām ar Dievu teorētiski pietiek ar Dieva vārda un sakramenta lietošanu. Katru svētdienu (vai biežāk) būt ar Dieva vārdu, būt lūgšanās un pie sakramenta, jo tas ir kā būt saaugušam ar Dievu, būt pastāvīgās attiecībās. Šīs attiecības nav garlaicīgas, pat ja ārēji daudz kas izskatās vienādi. Kad lasi Rakstus, vienmēr ieraugi ko jaunu, lūdz Dievu – un vienmēr sajūti ko jaunu. Tas, kas baznīcai liek darboties vēl citos virzienos, ir misijas apziņa. Misija atvest pie bagātībām, kas ir Dievam, pēc iespējas vairāk cilvēku. Tad tiek organizēti Alfa kursi, organizētas mācības un sadraudzība, lai cilvēkiem ir vieglāk iejusties draudzes kolektīvā. Mārtiņa draudzē mēs daudz arī dziedam slavēšanas dziesmas, es regulāri spēlēju saksofonu. Tas ir misijas lauks, lai krāšņāk pasludinātu Dievu, lai vairāk iedegtos cilvēku sirdis. Savukārt mūsu garīgajai dzīvei izšķirošās lietas notiek bez šiem kreatīvajiem pasākumiem.
– Kāda ir šo laiku izjūta – mums apkārt ir kristīga sabiedrība vai tāda, kam nepieciešams misijas darbs?
– Šai ziņā, manuprāt, ir pamats satraukumam. Nesen lasīju slavena misionāra domu, ka modernā Eiropa kļuvusi par daudz smagāku misijas lauku nekā Āfrikas džungļi. Eiropas sabiedrība ir būvēta uz kristīgiem pamatiem, ar milzīgu k ristīgās kultūras mantojumu mūzikā, arhitektūrā, ar lielu daudzumu kristīgu tradīciju, bet no dzīvas ticības ļaudis ir atkāpušies. Līdz ar to ir sarežģītāk iededzināt tos, kas kādreiz bijuši kristieši un kļuvuši vēsi, nekā iededzināt džungļos dzīvojošu cilti, kurai garīgums tādā formā, kā māca kristīgā pasaule, ir svešs.
Tam jāpiekrīt, jo mūsu sabiedrību redzam kā tādu, kurai ir kristīgi pamati, bet – no otras puses – pie vajadzības un situācijas Dieva baušļi zaudē plurālismam, liberālismam, demokrātijai.
Cīņa par labo un ļauno notiek cilvēku sirdīs (mans kolēģis kādā sprediķī izteica līdzību, ka cilvēkā dzīvo divi vilki – labais un ļaunais. Kuru viņš vairāk paēdina, tas sirdi pārņem), bet, kas attiecas uz sabiedrību, nav tā, ka kāds stāvētu pret. Ja redzi pretinieku, viss ir skaidrs, bet mūslaiku sabiedrībā attieksme pret baznīcu un mācītājiem ir ļoti pozitīva. Ir liela interese un cieņa, tikai ar vienu nosacījumu – ne par daudz. Baznīca ir laba, bet „tikai ne par daudz", un šīs attieksmes dēļ ir pamats uztraukumam.
– Nereti cilvēki izvēlas būt attiecībās ar Dievu, baznīcu vispār apejot.
– Mūsdienu sabiedrībā iesakņota austrumnieciska domāšana. Attiecības ar Dievu tiek interpretētas kā tikai garā, domās un sirdīs. To, ko sūtām debesīm, saņemam arī pretī, un baznīca šim domāšanas veidam patiešām nav vajadzīga. Bet kristīgā vēsts un Bībele atklāj cilvēka attiecības ar Dievu kā ar personu. Dievs ir persona, kas grib personiskas attiecības ar mums. Persona, kas mūs ir radījusi, kas vienīgā vislabāk zina, kādiem mums jābūt. Tas ir vienīgais objektīvais viedoklis par pareizu, nepareizu rīcību. Dievs vēsturiski mūs mācījis visādos veidos – iedevis baušļus sirdī, devis baušļus Rakstu veidā, līdz beidzot devis savu dēlu Kristu. Tas vairs nav kā „dots pret dotu", mēs Dieva priekšā esam kā dāvanu saņēmēji.
– Tas nu jau skan kā Ziemassvētku vēsts.
– Jā, tad arī ir saprotamāk, ka, sniedzot dāvanu, Dievs izlēmis par laiku un vietu, kur tas notiek. Caur baznīcu attiecības kļūst dziļākas un tādas, kā Dievs tās iedibinājis. Viņš dod savu spēku vairāk, nekā mēs spējam labi domāt, vairāk, nekā mēs spējam nožēlot grēkus, vairāk, nekā spējam ilgoties pēc tīras dzīves un būt bez grēka. Visu to saņemam vairāk, nekā mūsos pašos ir.
– Vai šī atziņa guvusi apstiprinājumu arī personīgajā ticības ceļā?
– Ja runājam par personisko pieredzi, varu teikt, ka savulaik esmu vīlies pats labs būt savā spēkā. Esmu vīlies pats savā spējā kādu no sirds mīlēt. Bija brīdis, kad man nekas vairs nešķita interesants, bija milzīgs tukšums. Tāds tukšums, kā esmu dzirdējis no kāda tīņa, ka nekam nav jēgas. Ja paskatāmies uz pasauli bez Dieva, kas tad paliek? Viss ir atļauts un relatīvs, arī man šajā periodā bija liels tukšums un vilšanās. Bija melnbalta, garlaicīga bilde – mana dzīve, ko Dievs paņēma un iekrāsoja ar krāsām, parādot, ka visam ir sava jēga un nozīme. Visu var piepildīt ar mīlestību, gaišumu un siltumu.
– Ko gribas teikt cilvēkiem šajos Ziemassvētkos?
– Man ir tie gadi – Ziemassvētki pēc Ziemassvētkiem – ka reizēm iekšēji pašam ir miers un prieks, ka šķiet – varētu neko arī neteikt. Nolasīt Rakstu vietu, ka ir piedzimis Kristus, un, ja saprotam, kāpēc Viņš ir piedzimis, tā arī ir Ziemassvētku vēsts. Tomēr cilvēku dēļ katru reizi ir jāatrod kāda nokrāsa, ko pats sajūtu konkrēti šajos Ziemassvētkos. Šoreiz droši vien būs jāsaka kaut kas par to, kā, redz, nav pienācis pasaules gals. Cik smieklīga bija visa tā runāšana, un, domāju, tā būs viena no tēmām daudziem mācītājiem.
– Par eshatoloģiskām lietām var runāt arī nopietni un ietilpīgi.
– Tur patiešām ir ko padomāt. Kad lasa Veco derību, pravietojumos par Kristus atnākšanu tā minēta kā pēdējo dienu sākums. Starplaiks, kas ir starp Kristus pirmo atnākšanu un to atnākšanu, kas būs pasaules gals, no Vecās derības skatpunkta nemaz tā netiek ieraudzīts. Kristus nāks, un tad būs gals. Mēs savukārt dzīvojam miera laikā, starplaikā, kad jāsludina Kristus vēsts. Kristus piedzimšana iesāk notikumu ķēdi, kas bibliskā izpratnē nenovēršami beidzas ar pasaules galu. Tēma par pasaules gala jautājumiem parasti tiek apskatīta Pirmajā adventē. Tā ir nopietna vēsts, kas dažādos veidos ir jāsludina vienmēr. Sabiedrībā un veikalos viss izskatās ļoti viegli –
Kristus atnāks, visas problēmas atrisinās, viss būs kārtībā, un varam neuztraukties. Taču Dievs aicina mūs Kristus dzimšanu sagaidīt ar lielu nopietnību. Baznīcā daudzus gadsimtus advents ir gavēņa laiks, grēku nožēlas laiks un pienācīgas sagatavošanās periods. Daudzi domā, kā sagaidīt Ziemassvētkus, bet Jānis Kristītājs skaidri māca, kā sagaidīt Kristu – vajag atkāpties no grēkiem, jo debesu valstība ir klāt tuvu pienākusi. Tie nav nekādi joki, tas ir nopietni – kā savā namā sagaidīt Dievu. Tikpat liela uzmanība kā galdam un eglītei mums šajā laikā jāvelta mūsu sirdīm. Lai sirds kļūtu pilna ar garīgo bagātību, kā ar ēdienu nokrauts galds. Lai mūsu sirds domas un ilgas būtu tik gaišas un krāšņas kā izpušķota eglīte no augšas līdz lejai. Tas ir stāvoklis, ko Dievs no mums sagaida. Ziemassvētkos baznīcās parasti ir daudz cilvēku, bet arī Pirmajā adventē bija daudz – divreiz vairāk nekā parasti. Tātad daudzi to jūt – nepieciešama nopietna gatavošanās Kristus dzimšanas svētkiem.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā krājuma