Iebraucot Cesvainē, dodoties uz kādreizējās Cesvaines virsmežniecības namu, jau pa gabalu var izlasīt uzrakstu "Centrālvidzemes virsmežniecība". Aizrit gads, kopš ieviests jaunais Valsts meža dienesta struktūras modelis, kur Arvīda Greidiņa vadībā strādā Centrālvidzemes virsmežniecība ar birojiem Madonā un Cēsīs, ar 32 mežziņiem un 6 vecākajiem mežziņiem. Pēc pirmā darba gada jaunajā struktūrā aicināju ARVĪDU GREIDIŅU uz sarunu.
– Kā esat pieņēmuši jauno Valsts meža dienesta modeli?
– Jā, lai cik tas jocīgi skan, pēc Valsts meža dienesta (VMD) reformas Centrālvidzemes virsmežniecības centrs nav vis Cēsīs, bet Cesvainē. Mūsu virsmežniecībā ir divi biroji – Madonā un Cēsīs, bet Centrālvidzemes virsmežniecība atrodas Cesvainē. Par jauno modeli var spriest un diskutēt dažādi, bet tāds ir izveidots, un mēs jau gadu strādājam "pa jaunam". Esmu viens no šī modeļa ražotājiem, ko izstrādājām kopā ar tagadējo VMD ģenerāldirektoru Andi Krēsliņu un citiem virsmežziņiem, lai izcīnītu, ka mūsu sistēma vispār nesabrūk, jo peripetijas jau bija dažādas. Bija pat variants, ka vispār esam lieki. Jānim Kinnam bija modelis – 77 mežniecības, bet kurš gan ekonomiskās krīzes laikā tādu akceptētu. Ja rastos modelis ar 77 kantoriem, tad kā to administrēt? Protams, līdz ar modeļa ieviešanu arī dzīvē daudz kas mainījās, bet kolēģiem nācās to pieņemt. Struktūras maiņa mūsu nozares sistēmā tiek veikta ik pa laikam. Kas ir optimizācija, visi zina, un sistēmu ieviest bija diezgan grūti. Būtībā mainījās visa struktūra, un modelis ir diezgan sarežģīts. Paldies, ka Andis Krēsliņš reformas uzņēmās veikt, pat tika kolēģu piespiests, jo viņš bija cilvēks, kas varēja realizēt šo modeli. Nevar visu izdomāt tikai uz papīra, ir jāīsteno dzīvē, bet ceru, ka modelis iestrādāsies, kaut administrēt visu dokumentu plūsmu un procedūras nav viegli.
– Pēc pirmā gada pieredzes – kādi ir ieguvumi, kādi zaudējumi?
– Jāsāk ar to, ka visiem mežziņiem šobrīd ir dienesta autotransports (izņemot vienu, kas brauc ar savu automašīnu, izmantojot patapinājuma līgumu, otram būs automašīna jaunajā gadā). Problēma ir cita – jāmācās aizpildīt ceļazīmes, jo visiem ir datorizētas programmas. Par degvielu runājot, nevar teikt, ka tās ir pietiekami, jo automašīnu parks ir liels. Centrālvidzemes virsmežniecībā ir 32 mežziņi un seši vecākie mežziņi. Kolektīvā pārsvarā ir stiprā dzimuma pārstāvji, arī septiņas sievietes. Degvielu šogad varējām atļauties ieliet, lai nobrauktu ap 1250 km, kas, protams, ir nepietiekami. Tā ka darbs ir ļoti jāplāno. Mežziņiem bija atestācija, kur bija tests, kopējos rezultātus sasummējot, katrs ieguva pēc ballu sistēmas sev atbilstošu līmeni. Tika sadalītas apgaitas, ne visiem tās ir tuvu dzīvesvietai, bija arī kas jāpamaina. Ir tāds teiciens, ka māsiņas strādā par ķirurgiem, tāpat arī mežsargus iecēlām par mežziņiem. Mums ir arī tāds jautājums – ko vispirms apgūt – mežu vai datoru. Darba pienākumus nevar veikt, ja nepārzina jaunākās tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka ir jāmācās strādāt ar datoru, jo visas īpašnieku lietas ir jāievada datorā, jāprot sagatavot protokolus, un katram ir jātiek ar savu problēmu galā. Tāpēc ir vecākie mežziņi kā aukles, kam visam ir jāizurbjas cauri. Nupat noritēja darbinieku atestācija, un ļoti svarīgi bija pārzināt un lietot jaunās tehnoloģijas. Visa sarakste notiek caur e-pastu, un tas ir jāpārskata regulāri, nevar aizbildināties, ka mājās ir vecs dators, kas niķojas. Decembra beigās dienests saņem jaunus un modernus portatīvos datorus, ko mežziņi varēs lietot nākamā gada sākumā, un tas būs ieguvums, ir tikai jāiemācās strādāt ar datoru.
– Ko jūs teiktu tiem, kas pārmet, ka sistēma ir pasliktinājusies?
– Protams, pēc pirmā darba gada, kopš ieviests jaunais modelis, nevar pateikt, ka ir uzlabojumi. Ir jāpaiet vismaz trim gadiem, lai varētu just, kas ir mainījies uz labo pusi. Kopumā darba rādītāji mums ir labi. Andis Krēsliņš ļoti skatās noslogojumu, un pluss ir tas, ka visas teritorijas ir daudzmaz vienādas, kaut gan vienam ir daudz vairāk mežu, kas ir jāizvērtē, citam – mazāk. Taču platības ir izlīdzinātas, bet tās nav mazas. Piekrītu, ka nav viegli tās pārskatīt. Cilvēki nav iemācījušies ieraudzīt visus riskus, un dažkārt rodas problēmas. Kļūdas cenšamies ieraudzīt, labot, "izķert" datorā, jo ir septiņu dienu laiks, kad var pārskatīt izsniegtos apliecinājumus, veikt kontroli dabā. Pozitīvos lēmumus jau neviens nepārsūdzēs, tas attiecas uz negatīviem lēmumiem. Problemātiski ir medību jautājumi, jo cūkas ir nomocījušas atsevišķu novada pagastu zemes īpašniekus.
– Ko jums pašam nozīmēja izmaiņas, vai arī bija jāmainās?
– Administrēšanas ir ļoti daudz, jo teritorija ir liela. Ir jābūt kustībā, jābūt mobilam, jo Centrālvidzemes virsmežniecībā ietilpst arī Cēsis. Patīk vai ne, bet reizi nedēļā braucam turp. Sākumā bija nelielas bažas, kāda izveidosies sadarbība ar Cēsu kolēģiem, taču tā izveidojās laba. Protams, viegli nav, jo problēmas ir, bet komunikācija ir laba, ar Cēsīm – pat labāka, nekā ar Madonu. Madonietis ir nedaudz citādāks, par daudz izauklēts. Kaut gan sanāksmes kopā ar mežziņiem notiek, rīkojam apmācības, kā noformēt lietas, cenšamies visu sasāpējušo izrunāt, ir jūtams, ka tomēr viss netiek atklāti pārspriests. Ja neizdodas komunikācija, kā tad lai atklāj visus zemūdens akmeņus? Protams, darba ir krietni vairāk, bet mežziņu algu "cipars" ir tāds, kāds nu ir. Vairāk optimizācijas, nekā veikts, nedrīkst būt, jo problēmas rodas ar aizvietošanu, ja kāds saslimst. Minēšu piemēru: Lubānas pusē kādreiz bija piecas mežniecības, manā laikā – trīs, tagad – trīs mežziņi. Protams, nevar salīdzināt šodienu ar vecajiem laikiem, kad bija citas tehnoloģijas. Mežziņiem ir divas lielas problēmas – robežas, ko nevar atrast dabā, jo nav iezīmētas, un ir neprecīza pasūtījumu taksācija.
– Kā izdodas saturēt kopā kolektīvu?
– Katrs mēs esam tikai viens posms, kopā – saslēgti vienā ķēdē. Tiklīdz kāds posmiņš pārlūst, rodas problēma. Kopā esam iemesti it kā virpulī, un, ja kādam kas notiek, ir jādod iespēja piecelties. Cita lieta, vai to novērtēs vai nenovērtēs. Mums ir jābūt komandas darbam, un nevar pateikt, ja kādam ir radušās problēmas, ka viņš tiks atlaists no darba. Tur arī atšķiramies no citiem kolektīviem, ka mums ir komandas "spēle", un virzīties uz priekšu nevar, ja neievēro komandas principus. Kā komanda arī izdzīvojām, ja atceramies laiku, kā mūs ekonomiski spieda nost. Toreiz iejaucās zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, un tie virpuļi sāka griezties citādāk. Mainījās politika, varbūt bija laimes zvaigzne pie debesīm, bet šobrīd ar mums rēķinās, un starp virsmežniecībām mūsu rādītāji ir ļoti labi. Grūtāk bija mežziņiem, kad vajadzēja pārkāpt pāri tam, ka iepriekš nāca pie viņiem, bet tagad – nenāk. Nav tik vienkārši, un daudzi nevar pārorientēties.
– Kā paspējat apvienot pienākumus, kuru nav mazums?
– Ir jāmācās pārslēgties, nevar ieciklēties, kaut vīriešiem ir raksturīgi koncentrēties uz ko vienu. Man bija "virpulis" laikā, kad vadīju deju kolektīvus Ērgļos, bet tad bija jaunība. Taču cik ilgi tik aktīvu režīmu var izturēt. Pats jau sevi vien uzkurbulēju, bet man ir vajadzīgas pozitīvās emocijas, jaunas zināšanas, prasmes un adrenalīns.
– Kur smeļaties spēku?
– Atpūta ir atrasties mežā, medībās, kas mani uzlādē. Man ir nepieciešams pozitīvs lādiņš, jo nedrīkst ļauties negatīvajai enerģijai, no tās ir jātiek vaļā. Taču gan televīzijā, gan ziņās ir daudz negatīvā, problēmu ir daudz, un laukos – jo īpaši. Kas nekait pilsētās – ceļi iztīrīti, gaisma deg, var aiziet uz kultūras pasākumiem. Laukos ziemā – lāpsta rokās, un strādā, kamēr mugura sviedros, bet ceļš ir attīrīts. Priecājos, ka mūsu kolektīvā strādā pozitīvi cilvēki, kas ir gaiša spēka avots. Uzlādējos tūrismā, jo tā ir joma, kur var īstenot tik daudz ideju.
– Jūsu ģimene ir saņēmusi nomināciju aptaujā "Gada cilvēks 2012" uzņēmējdarbības jomā.
– Tur mana nopelna nav, tas ir sievas Anitas devums, jo viņa viesu namā "Pie sievasmātes" dara visu melno darbu, es palīdzu tehniskajos darbos un arī nedaudz administrēju. Mūs izvirzīja Cesvaines novada pašvaldības tūrisma centrs, jo cenšamies piedalīties visos ar tūrismu saistītajos pasākumos. Viesu namā "Pie sievasmātes" ir ierīkots šaušanas stends. Manas medību trofejas ir apskatāmas nelielajā muzejā.
– Ko vēlat Ziemassvētku gaidīšanas laikā?
– Saticību un mīlestību ģimenēs. Steidzīgajā laikmetā satikties, apsēsties kopā pie galda, sniegt viens otram prieku, mīlestību. Ne jau dāvanas ir vajadzīgas, bet laiks, ko veltām tuvākajiem. Vislielākais mīnuss ir tad, ja neizrunājamies un problēmas paliek. Vēlu visiem veiksmi jaunajā gadā, lai varam turpināt iesāktos darbus. Galvenais –
negausties, censties noturēties uz pozitīvisma nots.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto