Adventa vainagā šosvētdien iedegsim jau otro svecīti. Arī līdz gadu mijai palikušas vien dažas nedēļas. Gada pēdējais mēnesis ir laiks, kad tradicionāli atskatāmies uz aizejošo gadu un pavērtējam svarīgākos notikumus. Arī Ļaudonas pansionātā šovasar tika atzīmēta zīmīga jubileja.
1. jūlijā apritēja tieši 15 gadu kopš tā darbības uzsākšanas. Tam veltīts pasākums gan notika dažas dienas vēlāk, kad pansionātā valdīja gaiša svētku gaisotne un atmiņā tika atsaukts šajos 15 gados paveiktais, godināti bijušie un tagadējie darbinieki, kas šajā laikā ir daudz darījuši, lai pansionāts kļūtu par mājām tiem cilvēkiem, kuri objektīvu apstākļu – vecuma vai veselības stāvokļa – dēļ nespēj sevi aprūpēt.
Kas šajos gados Ļaudonas pansionātā ir mainījies, to vaicāju tā vadītājai TATJANAI KRIŠKĀNEI.
– Pirms 15 gadiem tas darbu sāka ar citu nosaukumu – kā sociālās aprūpes centrs, bet iedzīvotāji to uzreiz nodēvēja par pansionātu, un tagad šāds nosaukums – Ļaudonas pansionāts – ir visos oficiālajos dokumentos. Arī pansionāta darbības principi šajos gados būtiski nav mainījušies. Tajā tiek uzņemtas pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti no 18 gadu vecuma, kurām nepieciešama pastāvīga vai pagaidu aprūpe un sociālā rehabilitācija.
Pansionāts strādā tiešā Ļaudonas pagasta pārvaldes pārraudzībā, bet tā pakalpojumu sniegšanu, sociālā darba speciālistu un vadītāja darbu pārrauga un sociālo pakalpojumu sniegšanas kvalitāti kontrolē (metodiskā vadība) Madonas novada pašvaldības sociālais dienests. Tas ir ļoti labi, ka mums ir tāda institūcija, kas objektīvi izvērtē dažādus apstākļus, pirms tiek pieņemts optimālais lēmums par personas ievietošanu konkrētajā pansionātā. Taču arī mums diezgan bieži zvana un interesējas, vai ir kāda brīva vieta.
Bet pa šiem gadiem ir notikušas arī dažas izmaiņas: mainījies telpu vizuālais izskats, uzlabojusies materiāli tehniskā bāze. Pansionāta iemītniekiem ir pieejami lietošanai dažādi tehniskie palīglīdzekļi. Pateicoties humānās palīdzības sūtījumiem, esam nomainījuši mēbeles pret kvalitatīvākām, ērtākām, tās vairs nav tik smagnējas, līdz ar to šādās telpās ir daudz jaukāk uzturēties, un arī tas palīdz radīt mājas izjūtu pansionāta iemītniekiem, uzlabo viņu labsajūtu.
Pansionāta iemītniekiem ir pieejama kapela. Atpūtas telpas nodrošinātas ar TV skatīšanās iespējām.
– Kā radās doma par pansionāta izveidošanu Ļaudonā?
– Pirms 15 gadiem, kad Ļaudonā tika slēgta slimnīca, aktuāls kļuva jautājums – kur lai paliek cilvēki ar smagām un nopietnām saslimšanām, kam nepieciešama ilgstoša aprūpe? Ļoti iespējams, ka tagad pansionāta Ļaudonā nemaz nebūtu, ja par to tik enerģiski, ar tādu neatlaidību neiestātos toreizējā pagasta padomes priekšsēdētāja Dzintara Birne un arī Ļaudonas ambulances ārste Maija Zandberga, kas kļuva par pansionāta pirmo vadītāju un to vadīja līdz pat 2009. gadam.
Tas, ka Ļaudonā toreiz bija tādi cilvēki, kas izprata šādas iestādes nepieciešamību un spēja paraudzīties nākotnē pāri gadiem, priecē. To, ka ne vienmēr, pat pie labākās gribas, mājās ir iespējams nodrošināt aprūpi smagi slimajiem cilvēkiem, kas zaudējuši kustību spējas, domāju, saprot katrs. Šādos gadījumos bieži vien ir jāizvēlas starp darbu un tuvinieka kopšanu un ne vienmēr, ja jāpelna iztikas līdzekļi ģimenei, ir iespējams pieņemt lēmumu par labu tuvinieka aprūpei mājās.
Atverot pansionātu, jau pirmajā dienā bija septiņi iemītnieki.
– Vai pansionāts ir pieprasīts joprojām?
– Jā, tas ir ļoti pieprasīts ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojums. Ņemot to vērā, pansionātu varētu paplašināt, telpas ir jau piešķirtas, bet viss atduras pret finansējumu.
Pārsvarā iemītnieki dzīvo pa diviem, bet ir arī trīs istabiņas, kas paredzētas četriem. Divas istabiņas ir domātas pieciem iemītniekiem. Šajās istabiņās dzīvo tie, kas var brīvi pārvietoties, daudz staigā, uzturas svaigā gaisā un istabiņā nav visas 24 stundas diennaktī.
Kopš mums ir atsevišķa telpa ēdamzālei, uzlabojusies atmosfēra, iemītnieki savā starpā biežāk komunicē, nav vairs tik nomākti, un tas arī pagarina viņu mūžu. Situācija ir mainījusies uz labo pusi. Mūsu praksē ir pat gadījumi, kad iemītnieki, uzlabojoties veselības stāvoklim, atgriežas savās mājās un ir ļoti priecīgi par šādu iespēju, jo, lai cik labi būtu pansionātā, mājas tas pilnībā tomēr nevar aizstāt. Un, kā saka ne viens vien iemītnieks, tur viņu gaidot arī sunītis, kas ir ļoti uzticīgs savam saimniekam vai saimniecei. Cerību atgriezties mājās zaudēt nevajag un no pansionāta arī nevajag baidīties, jo atlabstot atgriezties pie saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem ir visas iespējas arī smagi slimajiem.
– Vai Ļaudonas pansionātā uzturas no visa Madonas novada?
– Mums ir iemītnieki no visa Madonas novada, atrašanās pansionātā ir atkarīga arī no klienta veselības stāvokļa. Patlaban pansionātā uzturas 33 iemītnieki, viņu vidū – divi arī no citiem novadiem.
Viens iemītnieks pie mums ir jau kopš 1997. gada, un par viņa uzturēšanos saņemam valsts dotāciju, bet viņš mums tāds ir vienīgais. Kopumā pansionāts tiek finansēts no Madonas novada pašvaldības budžeta, kā arī pakalpojumu saņēmēju vai viņu apgādnieku līdzekļiem.
Ir, kas te dzīvo jau vairāk nekā desmit gadu. Daži (vīrs un sieva) uz šejieni atnāk kopā. Katram ir savs dzīvesstāsts, te dzīvo cilvēki ar dažādiem likteņiem, dažādiem raksturiem, dažādām dzīves situācijām. Ir tādi, kas pirms pansionāta dzīvoja vientuļi un vairs nespēja sevi aprūpēt; ir tādi, kas, paliekot bez jumta virs galvas un nespējot atjaunot māju pēc ugunsgrēka, izvēlējās pansionātu.
Daļa jaunajos dzīves apstākļos ļoti labi adaptējas. Vislabāk tas izdodas tiem, kas uz pansionātu atnāk ar domu, ka viņi te grib dzīvot. Ja šo lēmumu cilvēks ir pieņēmis pats, tad psiholoģiski viņš ir gatavs dzīvesvietas maiņai. Citādāk ir tad, ja radiņi pansionātā ieliek pret viņa gribu. Tad pieņemt pansionātu kā savas jaunās mājas ir daudz sarežģītāk. Īpaši psiholoģiski grūtas ir pirmās dienas un nedēļas. Kāds laiks paiet, kamēr iejūtas jaunajā situācijā, iegūst jaunus draugus un atrod savu vietu jaunajā kolektīvā, bet dziļi sirdī ilgas pēc mājām droši vien jau saglabājas daudziem.
Iejusties jaunajā mājvietā arī mēs cenšamies palīdzēt katram – gan ar humoru un smaidu, gan rosinot komunicēties ar citiem pansionāta iemītniekiem.
– Ļaudonas pansionātu jūs vadāt kopš 2010. gada, bet tajā strādājat jau daudz ilgāk. Kā sākās jūsu darba gaitas?
– Uz Ļaudonas pansionātu atnācu strādāt par sociālo aprūpētāju 2006. gadā, līdz tam audzināju bērnus un strādāju dažādus darbus. Pateicoties ilggadējai pansionāta vadītājai Maijai Zandbergai, nolēmu turpināt mācības. Pati droši vien nebūtu to izdomājusi, vēl jo vairāk – studēt sociālo sfēru, kas man tomēr bija vēl neiepazīts darba lauciņš, bet lai strādātu par sociālo aprūpētāju, bija jāmācās, citādi tas šajā jomā bez atbilstošas izglītības nav iespējams.
Pašā sākumā gāja visādi, bet ļoti palīdzēja tas, ka es varu saprasties ar veciem cilvēkiem. Tas šajā darbā ir no liela svara, līdzīgi, kā strādājot ar bērniem. Ne katram tas ir dots. Vieni labāk saprotas ar bērniem, savukārt citi – ar veciem cilvēkiem. Es vairāk piederu pie tiem otrajiem, tāpēc arī izvēlējos darbu pansionātā.
– Cik liels ir Ļaudonas pansionāta kolektīvs?
– Pie mums strādā septiņas aprūpētājas, medmāsa, sociālais darbinieks, apkopēja. Viena štata vieta patlaban gan ir brīva: mēs esam jauna sociālā darbinieka meklējumos.
Aprūpētājas strādā maiņās. Arī medmāsa ir pieejama katru dienu. Un es kā vietējā, var teikt, esmu visu laiku. Ja ir ļoti nepieciešams, es atnāku jebkurā laikā – neskatos, cik rāda pulkstenis. Ja vajag, nāku neatkarīgi no tā, vai ir sestdiena, svētdiena vai darbdiena. Bet tur neko nevar darīt – tāda jau ir pansionāta darba specifika.
– Kas sagādā lielākās grūtības?
– Ļaudonas pansionāts atrodas 2. stāvā, un vienīgais mīnuss ir tas, ka mums nav lifta, līdz ar to iemītnieki, kas pārvietojas ratiņkrēslā vai kuriem grūtības sagādā arī nokāpšana pa kāpnēm, nevar iziet ārā, viņi būtībā ir norobežoti no ārpasaules.
Rast šīs problēmas risinājumu varētu, izbūvējot liftu, bet pagaidām tas nav iespējams līdzekļu trūkuma dēļ. Lai to izdarītu, pēc aptuvenām aplēsēm, ir nepieciešams ap 25 000 latu. Esam pētījuši arī iespējas piesaistīt nepieciešamo finansējumu ar projektiem, bet vismaz pagaidām tāda atbalsta programma nav pieejama. Daļējs risinājums varētu būt mobilais pacēlājs, kas maksā apmēram 10 000 latu. Finansiāli to varbūt varētu atļauties, bet vēl ir jāizvērtē tā efektivitāte un iespējas to izmantot.
– Pēc īstenotā siltināšanas projekta ēka, kurā izvietots pansionāts, no ārpuses izskatās ļoti skaista. Vai ir sasniegts arī kāds jūtams rezultāts?
– Efekts ir ļoti jūtams. Kad nebija nomainīti logi un nosiltinātas ārsienas, mēs ieslēdzām sildītājus, bet tagad tie ir aiznesti uz noliktavu, jo telpās ir silti. Ja kādam tomēr šķiet, ka ir par aukstu, tas nav saistīts ar apkuri, bet gan ar gadiem un veselības stāvokli, jo dažs jūtas auksti arī vasarā 30 grādu karstumā.
– Kādas ir jūsu tradīcijas?
– Regulāri tiek organizēti dažādi kultūras pasākumi, tiek kopīgi svinēti svētki – bez uzmanības neatstājam nevienus svētkus. Sirsnīgi sveicam arī dzimšanas dienās, pie tam to darām īstajā dienā. Tā kā pansionāts atrodas vienā ēkā ar pagasta pirmsskolas izglītības iestādi „Brīnumdārzs" un netālu ir Ļaudonas vidusskola, samērā bieži mūs apciemo arī bērnudārza audzēkņi, skolēni un jaunieši, tā pansionāta iemītniekiem sagādājot patiesu prieku un padarot viņu ikdienu krāsaināku un jaukāku.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto