– Dzīve ir kustībā, – saka veterinārā feldšere LIGITA EIDUKA. Pēc pienākumu daudzveidības viņa paspēj vienā dienā atrasties gan Madonā, gan Praulienā, gan Barkavā un Degumniekos. Vienu dienu viņa strādā Madonas veterinārajā aptiekā "Dr. Aikāsāp", pārējās – veterinārās privātprakses klienti viņu sameklē un izsauc uz dažādām vietām un dažādos uzdevumos, kas saistīti ar mājlopu veselību.
Nesen Ligita Eiduka, saņemot Madonas novada pašvaldības apbalvojumu, bija pārsteigta, kad viņai pasniedza nevis vienu – obligāto – ziedu, bet sveicēju dāvināto puķu saradās vesels klēpis. Tātad ļaužu, kas novērtē Ligitas paveikto, ir daudz, un tādi brīži rada prieku. Tiekoties darba kabinetā Praulienas pagasta pārvaldē, aicināju Ligitu Eiduku uz plašāku sarunu. Viņa ir viena no veterināro feldšeru saimes, kas jau 35 gadus ir uzticīga savai profesijai. Kopš 1994. gada viņai ir izveidota privātprakse Praulienā.
– Kā izvēlējāties savu profesiju?
– Esmu mammas vienīgā meita, turklāt piedzimu Alojā. Vēl biju zīdaiņa vecumā, kad mamma pārcēlās uz dzīvi Praulienā. Vienubrīd padzīvojām arī Grašos, bet atgriezāmies. Dzīvnieki, visa dzīvā radība ir patikusi jau no mazām dienām. Kad dzīvojām "Gravārēs", patika iet skatīties pīlēnus, zirgus. Mamma strādāja lopkopībā, kopa un baroja teļus ("Muižnieku" fermā), arī es devos līdzi, ko varēju, palīdzēju. Mamma nesa putras spaiņus ar kāšiem, skatījos, kā bullīši to ēd, patika dzīvniekus padzirdīt ar vājpienu. Kuram bērnam gan nepatīk dzīvnieki, sevišķi mazi. Kad pabeidzu Praulienas pamatskolu, zināju, ka gribu kļūt par zootehniķi, bet bijusī galvenā veterinārārste Velta Čakstiņa mani atrunāja. Sacīja, ka zootehniķus visi lamā, labāk lai ejot mācīties par veterinārārsti. Braucām uz Smilteni, vēl domāju, kur iesniegt dokumentus, bet, satiekot autobusā savu draudzeni Ilgu, sākām runāt, un viņa atklāja, ka ies uz veterinārārstiem. Tā arī man vairs šaubu nebija. Savu izvēli arī nekad neesmu nožēlojusi, kaut darbs ir sievietei grūts, jo nākas pieņemt teliņus smagās dzemdībās, ar visiem spēkiem mēģinot palīdzēt arī citiem mājlopiem, kas ir tikai dzīvnieki un sāpju brīdī var visādi reaģēt. 1977. gadā pabeidzu tehnikumu Smiltenē, un par to, ka varētu strādāt citā profesijā, neesmu domājusi.
– Kā paralēli darbam turpinājās zināšanu pilnveidošana?
– Nekur tālu neesmu atgājusi arī no zootehnikas. 2002. gadā uzzināju, ka ar vidējo speciālo izglītību var iegūt augstāko izglītību, abas ar Elvīru iestājāmies Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, ko, studējot neklātienē, 2006. gadā pabeidzu. Tā kā nesanāca studēt veterināriju, esmu ieguvusi otru profesiju – agronoms ar specializāciju zootehnikā. Es jau smejos, ka esmu plaša profila lauksaimniecības speciāliste. Diploms tā īsti nav noderējis, bet pašapziņai, ka esmu ieguvusi augstāko izglītību, noteikti to vajadzēja. Kādreiz likās, ka mani klienti nekad nevarēs iztikt bez manis, tāpēc daudz esmu skrējusi no vienas saimniecības uz otru, pat braukusi no Jelgavas, lai pabūtu pie slimas gotiņas. Taču daudzi saimniecību īpašnieki ir izglītoti, paši spēj iešpricēt zāles. Tagad arī es pievienojos atziņai, ka neviens nav neaizstājams un visiem labs nekad nebūsi. Laikam esmu mūžīgā optimiste, kaut zinu, ka speciālistiem, kas visu darba mūžu ir braukājuši pa dubļainajiem lauku ceļiem, lai palīdzētu lopiņiem, aizejot pensijā, nekāda biezā maizes rika nesanāk, jo – redz – neesam neko daudz nodokļos maksājuši.
– Jums tagad ir veterinārārsta privātprakse, bet padomju laikā strādājāt saimniecībās?
– Strādāju padomju saimniecībā "Prauliena" iecirknī, darbos ievadīja Velta un Ārijs Čakstiņi. Ar pienākumiem tiku galā, kaut lopu fermu bija daudz un nereti vajadzēja skriet uz fermām arī brīvdienās. Tolaik arī apprecējos, bet izšķīros un sapratu, ka ir jāmaina dzīve. Bija sarunāts pārcelties uz Balviem, bet sanāca, ka nokļuvu Ošupes pagastā. Ja man prasa, kurā pagastā atrodas privātprakse – Ošupes vai Praulienas pagastā, es atbildu – abos, jo mani pazīst gan praulēnieši, gan ošupieši. Privātprakse ir labākais veterinārārsta praktiskā darba veids, taču lielas summas ir jāiegulda zālēs, medikamentos. Jo vairāk brauc, jo jāpērk vairāk dārgās degvielas, vairāk plīst automašīna, kas ir jāremontē. Paldies vīram Eināram, kas remontē un ir salāpījis manu "balto gulbīti". Ceļi ir šausmīgi, īpaši rudeņos un pavasaros. Autovadītājas tiesības man ir kopš 1977. gada, un nemaz nevaru iedomāties, kas es būtu par veterinārārsti bez braukšanas, bez mobilajiem sakariem, kādi ir tagad. Taču – jo vairāk dari, jo vairāk var padarīt.
– Pastāstiet par saviem klientiem!
– Tātad klienti ir ne tikai no Ošupes pagasta. Kaut Ošupes pagastā ir daudz lopkopības saimniecību, daudz arī veterinārārstu – esam pieci. Ir arī saimniecību īpašnieki no citiem Madonas novada pagastiem, arī no citiem novadiem, kaut lauki kopumā ir kļuvuši tukšāki, aizvien mazāk paliek tantiņu ar vienu vai divām gotiņām, kaut gan ir lielāki ganāmpulki Lubānas novadā, Madonas novada Bērzaunes pagastā u. c. Kad palīdzību prasa arī piemājas saimniecībās, nekad neatsaku. Ja tik ilgus gadus strādāju, mani pazīst un, ja rodas vajadzība, sameklē. Esmu sniegusi dzīvniekiem arī humāno palīdzību, zinot, ka saimnieki nesamaksās. Mani klienti gan pārsvarā ir apzinīgi lopu turētāji, kas cenšas izpildīt visas veterinārās prasības.
– Vai jūsu ģimenei ir lauku saimniecība?
– Dzīvoju Ošupes pagastā, Degumnieku centrā. Ošupes pagastā ir dzīvoklis, saiknei ar lauku dzīvesveidu, tā uzturēšanai visās izpausmēs kalpo vīra lauku saimniecība, kas atrodas Barkavas pagastā – "Kozārieši", kas mūs, visu ģimeni, uztur formā, jo vajag iet un darīt. Esmu pieradusi pie tāda dzīves ritma, kas ir daudzu pienākumu apvienošana. Laukos ir jābūt regulāri, jo jāpadara neskaitāmi darbi, jābrauc pie klientiem tad, kad ir izsaukumi, jārūpējas par to, lai savā profesijā būtu zinoša un pieprasīta. Man patīk laukos, kur ir plašums, var izskrieties un izvērsties. Dzīvoklis ierobežo. "Kozārieši" ir bioloģiskā saimniecība, kur saimniekojam ar dabai draudzīgām metodēm. Mēs savos laukos, kas ir 23 ha lielumā, ražojam sienu, ko piedāvājam zemniekiem, turam bites, lai būtu medus. Pirms pāris gadiem tika iestādītas krūmmellenes. Ogu krūmi sāk ražot tikai trešajā vai ceturtajā gadā, bet pagājušajā vasarā jau pagaršoju veselīgās ogas un priecājos, ka tās ir tik lielas, dažas – kā ķirši. Pa vasaru nobarojam arī kādu cūciņu, lai būtu ģimenes iztikšanai. Ar veterināro darbu vien ir pagrūti izdzīvot.
– Cik liela ir jūsu saime?
– Man ir divas pieaugušas meitas – Gunita un Santa – un dēls Oskars, kas mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klasē. Sanācis tā, ka mums ar dēlu Oskaru dzimšanas diena ir vienā datumā – 7. decembrī (37. dzimšanas dienā lielākā dāvana bija dēla piedzimšana). Šogad mums abiem ir nozīmīgas jubilejas – man paliks 55, bet Oskaram – 18. Esmu bagāta ar diviem mazdēliņiem – Gunitai ir Jēkabs un Santai – Rainers. Sagadījies, ka arī znota Jāņa mamma ir veterinārārste, un satiekoties mums ir daudz kopīgu profesionālo tematu. Kad dēlam piedāvāju, varbūt izvēlēsies studēt veterināriju, lai turpinātu manu privātpraksi, viņš tikai noteica: "Bet naktīs jāceļas…"
– Ja ir brīvais laiks, kā to pavadāt?
– Tā kā veterinārārsta darbs ir smags, jūtu nepieciešamību pēc relaksācijas. Mamma cep lieliskas kūkas un garšīgus pīrāgus. Man arī pašai patiktu cept, bet neatliek laika. Ir bijuši gadījumi, kad iejaucu mīklu, bet mani aizsauc darbos, pēc tam mīkla jau ir pārrūgusi. Esmu izvēlējusies atpūtu pašdarbības kolektīvos. Esmu atļāvusies dejot Degumnieku tautas nama dāmu deju grupā "Orhidejas" un pirmo gadu dziedu Praulienas korī, kaut gan veterinārārstam ir jārēķinās, ka var būt izsaukums arī mēģinājumu laikā. Visu laiku tieku kaut kur ievilkta. Bija brīdis, kad spēlēju Praulienā teātri. Gaidot meitu, spēlējām Madonā skatē izrādi "Kam tu dziedi, kumeliņi?", un es saņēmu balvu par savas lomas tēlojumu. Kad dodos sabiedrībā, uzpošos, kas ir svarīgi ikvienai sievietei, lai justos labi. Taču atzīšos, ka vislabāk jūtos darba drēbēs, ieejot kūtī, uzvelkot darba halātiņu (smaida).
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto