Latvijas salīdzinoši nesenajā vēsturē netrūkst varoņstāstu, par kuriem daudzas valstis varētu mūs pamatoti apskaust. Latvijas karavīri savu drosmi un spēju uzupurēties visspilgtāk ir pierādījuši abos lielākajos 20. gadsimta militārajos konfliktos, taču pašas nozīmīgākās bija Latvijas Brīvības cīņas, kurās pret pārspēku, cīnoties vairākās frontēs, tika nosargāta valsts trauslā neatkarība.
Šonedēļ atzīmējam Brīvības cīņu nozīmīgākā notikuma – bermontiešu padzīšanas no Rīgas – 93. gadadienu, tādēļ uz sarunu aicinājām Nacionālo bruņoto spēku (NBS) 2. kājnieku bataljona dižkareivi MAREKU RIMŠĀNU, kas dalījās pārdomās gan par savu dalību trīs starptautiskajās miera uzturēšanas misijās, gan par karavīra vietu un lomu mūsdienu sabiedrībā.
– Nāku no Mētrienas, tur beidzu pamatskolu, bet vēlāk pārcēlos uz Madonu, kur pēc 2. vidusskolas beigšanas mani iesauca armijā un kur nu jau esmu 9 gadus. Tā kā tolaik vēl bija obligātais dienests, varu teikt, ka mani iesauca piespiedu kārtā, taču īpaši šim solim nepretojos. Arī pēc obligātā dienesta beigām izdomāju, ka varētu palikt. Pēc atlases nokļuvu NBS 2. kājnieku bataljonā, un jau pēc pusgada radās iespēja doties uz misiju Irākā. Tas bija 2006. gadā. Atgriezies turpināju dienestu un jau nākamajā gadā devos misijā uz Afganistānu. Trešā iespēja doties starptautiskajā miera uzturēšanas misijā bija 2011. gada nogalē, atkal uz Afganistānu, no turienes atgriezos šā gada jūnijā, un pašlaik pēc meitiņas piedzimšanas esmu uz gadu bērna kopšanas atvaļinājumā. Tam beidzoties, visticamāk, turpināšu dienestu.
– Kā dienestu un daudzās starptautiskās misijas izdodas apvienot ar ģimenes dzīvi?
– Tas nav viegli, jo darbs pamatā ir saistīts vai nu ar gatavošanos misijām, vai arī uzturēšanos tajās. Jābūt ļoti stiprām attiecībām, lai tās noturētos. Zinu vairākus kolēģus, kuri darba dēļ ir šķīrušies, arī pašam ir bijuši sarežģījumi, taču esam tam tikuši pāri. Manuprāt, smagāk ir nevis tiem, kuri aizbrauc, bet tiem, kas paliek un gaida tevi atgriežamies.
– Kā atšķīrās misija Irākā no Afganistānā pavadītā laika?
– No karavīra redzējuma Irākā bija interesantāk. Gan tādēļ, ka man tā bija pirmā misija, gan tādēļ, ka lielāka bīstamība. Braucot patruļās, ceļmalās noteikti bija vairāk sprāgstvielu. Afganistānas pirmā misija jau bija daudz mierīgāka, un tur pārvietojāmies gandrīz vai ar tādiem pašiem apvidus auto, ar kādiem brauc civiliedzīvotāji. Tiesa, otrās Afganistānas misijas laikā bīstamība atkal bija pieaugusi. Irākā sadzīviski vairāk nācās komunicēt ar ASV un Polijas kolēģiem. Te varēja izjust arī atšķirības dažādās mentalitātēs, savukārt Afganistānā strādājām kopā ar norvēģiem, ar viņiem ļoti labi sapratāmies. Līdzīgi bija arī attiecībā uz komunikāciju ar vietējiem ļaudīm. Irākā saskarsmes ar viņiem gandrīz nebija, vai arī tikai garāmbraucot, savukārt Afganistānā ar vietējiem runājām daudz biežāk, kā arī centāmies palīdzēt viņu policijai pārņemt drošības uzturēšanu savās rokās. Misijās varēja arī manīt, ka gan vietējo iedzīvotāju, gan teroristu attieksme pret dažādu valstu karavīriem atšķiras. Vissmagāk tiek amerikāņiem. Ir bijuši gadījumi, kad Latvijas patruļauto netiek apšaudīts vai spridzināts, taču pēc piecām minūtēm braucošais ASV karavīru džips dabū ciest. Tiesa, arī mums nav trūcis nervus kutinošu situāciju. Atminos, kā Afganistānā mūsu nometne no 4 km attāluma ilgāku laiku tika intensīvi apšaudīta. Visapkārt sprāgst lādiņi, un vienīgais, kas atliek, ir cerēt, ka tie tevi neskars.
– Vai ir cerības, ka situācija abās valstīs varētu uzlaboties un tajās „uzplauks" demokrātija?
– Domāju, ka tuvākajā laikā tas noteikti nenotiks. Ja tas notiks, tad, visticamāk, Irākā, jo tā ir attīstītāka un ar augstāku dzīves līmeni. Afganistānā šobrīd valda nabadzība. Tiesa, abās valstīs pašlaik ir haoss, un biežie gadījumi, kad, piemēram, Irākā sprādzienos iet bojā 30 un pat vairāk cilvēku, diemžēl, kādu laiku turpinās būt par ikdienu. Manuprāt, karaspēka izvešana visu tikai sarežģīs. Vērtējot vietējo iedzīvotāju reakciju, redzu, ka viņi ar sabiedroto karaspēku tomēr jūtas drošāk, jo ir ļoti bail no talibu režīma.
– Vai aizskar biežie komentāri, kas parādās interneta portālos līdzās rakstiem par Latvijas karavīriem?
– Zinu, ka tiekam dēvēti par okupantiem, ka visus vietējos iedzīvotājus pēc kārtas svēpējam ārā utt. Tas neatbilst patiesībai, jo Latvijas karavīri uz šīm valstīm dodas miera misijās un parasti bruņotos konfliktos neiejaucas. Ja arī ir nepieciešams iesaistīties, tad esam vien kā atbalsts, nevis situācijas risinātājs. Parasti par šādiem komentāriem pasmejamies, jo saprotam, ka tos raksta salīdzinoši neliela iedzīvotāju daļa, un tie pamatā ir cilvēki, kuri pavada laiku, sēžot pie datora, un par visu paraduši spriest pēc skaļiem virsrakstiem, neiedziļinoties jautājuma būtībā.
– Šonedēļ nelielu skandālu sarūpēja igauņu žurnālisti, nicinoši izsakoties par Latvijas bruņotajiem spēkiem un to gatavību aizstāvēt valsts robežas.
– Jāsaprot, ka nav Latvijas spēkos mēroties militārajā varenībā ar lielvalstīm. Atbilstoši mūsdienu situācijai un tām vajadzībām, kas varētu rasties, Latvijas armija ir pietiekami profesionāla un labi sagatavota, it īpaši individuālā līmenī. Jā, mums nav tanku un lidaparātu, taču individuāli personāls ir ļoti labi apmācīts un lielākoties arī labi apgādāts. Arī ASV militāristi ir atzinuši, ka uz citu valstu fona Latvijas karavīri ir ļoti labi sagatavoti.
– Cik būtiski mūsdienās ir izmainījusies karadarbība, salīdzinot ar 20. gadsimta militārajiem konfliktiem?
– Noteikti varam aizmirst par frontes līniju un ierakumos sēdošiem pretiniekiem. Tā vietā ir nākuši moderni ieroči, bezpilota lidaparāti, kas netraucēti visu novēro no gaisa. Ar mūsdienīgiem ieročiem karavīram nav pat jālūr ap stūri, lai izšautu, jo ir speciāli tam paredzēti ieroči, ar kuriem var šaut aiz leņķa. Katru gadu ekipējuma un kaujas taktikas ziņā ir jauninājumi, tādēļ arī karavīram mūsdienās ir daudz vairāk jāprot specializēties gan datorsistēmu vadībā un elektronikā, gan citās jomās, jo fiziskajai sagatavotībai vairs nav tik būtiska nozīme. Arī kaujas ir izmainījušās. Agrāk tika karots mežā, šobrīd karadarbība ir pārcēlusies uz vietām, kurās ir blīva apdzīvotība – pilsētām.
– Ik pa laikam sabiedrībā aktualizējas diskusija par to, ka vajadzētu atjaunot obligāto iesaukumu, jo jaunieši aug pārāk nīkulīgi – armija viņus nav izmācījusi.
– Nezinu, vai tas ir nepieciešams. Vai ir jēga uz to dzīt jaunieti, kuram šādas vēlmes nav? Vai militārais dienests būs tas, kas viņu atraus no datora un uzlabos fizisko sagatavotību? Varbūt arī jā, taču paši zinām, ka arī obligātā dienesta laikā netrūka iespēju izvairīties no iesaukšanas. Obligātajam iesaukumam ir gan savi plusi, gan mīnusi, un, manā skatījumā, mīnusu ir vairāk, kaut vai tas, ka uzturēt obligāto dienestu ir finansiāli dārgi. Labāk tomēr profesionāla armija.
– Šosvētdien atzīmēsim Lāčplēša dienu. Vai mūsdienās karavīros ir jūtams tas patriotisms, vēsturiskā lepnuma apziņa un vēlme cīnīties par savu valsti un tautu, ja rastos tāda nepieciešamība, kas bija vērojams Brīvības cīņu laikā, vai tomēr tas vairāk ir kā maizes darbs?
– Pirms intervijas es savā prātā apsvēru, cik bruņotajos spēkos varētu būt patriotisma vadītu cilvēku. Vēlētos, lai tie būtu vismaz 90%, taču realitātē šis skaitlis noteikti ir mazāks. Pašam, kontaktējoties ar kolēģiem, ir radies iespaids, ka bruņotajos spēkos valda patriotisms – dažas vienības to pat īpaši izceļ. Manuprāt, patriotismu ieaudzina vai neieaudzina ģimenē. Par sevi varu teikt – esmu patriots. Jūtos lepns par tā laika Latvijas vēstures periodu un to, ko tauta spēja paveikt cīņā par neatkarību. Arī ģimenē ir pašam savs „Lāčplēsis" – vectēvs, kas dzimis 11. novembrī.
– Vai iespējams vilkt paralēles starp tā laika Latvijas sabiedrību un mūsdienām?
– Tas nav iespējams. Mums nav priekšstata par to, kāda tolaik bija situācija un kādām šausmām cilvēki gāja cauri. Es nespēju iedomāties, ka šodien cilvēki no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem spētu tā aizstāvēt savu valsti, savu brīvību, kā tas notika Brīvības cīņās. Protams, ir neliela daļa cilvēku, kas šādam varoņdarbam būtu gatavi, bet pārējie? Ir mainījusies gan cilvēku attieksme pret valsti, gan pati sabiedrība ir cita. Ja, nedod Dievs, atkārtotos kaut kas līdzīgs bermontiādei, kas mūsdienās ir gandrīz neiespējami, diezin vai tā būtu diena, ar kuru mēs par sevi varētu vēlāk lepoties. Vienlaikus man ļoti simpatizē zemessardzes kustība, kur cilvēki paralēli savam ikdienas darbam nedēļas nogalē spēj veltīt laiku tam, lai piedalītos mācībās, par šo darbu neko nesaņemot. Esmu pārliecināts, ka šie ir cilvēki, kuri ietu cīnīties par savu valsti.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto